Māris Antonevičs: “Čekas maisu” publicēšana drīzāk ir stiprinājusi Latvijas drošību 0
Daudzus gadus vadošais, gandrīz vai vienīgais arguments pret čekas maisu atvēršanu bija emocionālais – tas, ko tēlaini ierasts apzīmēt par raganu medībām. Neliela atkāpe – vai nav interesanti, ka tieši VDK arhīvu tēma tik daudz viegli apaug ar dažādiem tēlainiem apzīmējumiem (“čekas maisi”, “raganu medības”, “stukači” un vēl citi), kas sabiedrības apziņā nostiprinās un pārliecinoši izstumj juridiski un politiski korektos. Vēl, protams, bija racionālais arguments – ka informācija ir nepilnīga, tāpēc izkropļo patieso ainu, lai gan to jau tikpat labi var teikt par visu vēsturi.
Tomēr galvenais bubulis palika atriebīgie latvieši, kas noteikti gribēs izrēķināties ar maisos atrastajiem.
Tikai samērā nesen – apmēram pirms gada –, kad kļuva skaidrs, ka dokumentu publiskošana kļūst diezgan reāla, kāds ļoti informēts sarunbiedrs to nosauca par “bumbu, kas uzspridzinās Latviju”. To pavadīja arī pārliecinošs skaidrojums, ka tieši tāds arī bijis PSRS drošības iestāžu plāns, ja kādreiz būs vajadzība sagraut Latvijas neatkarību un atgriezt to Maskavas skavās. Par to liecinot arī tas, ka Lietuvā un Igaunijā nekas neesot atstāts, tātad čekisti sapratuši, ka tur atbilstošu efektu neizdosies panākt. Viņš izteica viedokli, ka Krievijas specdienesti tieši pašlaik iedarbinājuši sen loloto operāciju, tikai Latvijas cilvēki to vēl neesot sapratuši, bet daudzi kā “noderīgi idioti” palīdz to īstenot.
Lai gan sarunbiedra kompetenci nebija pamata apšaubīt, tomēr radās sajūta, ka viņš stipri šauj pār strīpu – nu kā gan vecie dokumenti varētu “uzspridzināt” Latviju? Tāpēc jo lielāks bija pārsteigums, kad nedaudz smalkākā valodā to drīz vien sāka apgalvot arī Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas.
Iestādes vadītājs Jānis Maizītis intervijās nerima atkārtot, ka VDK arhīva publicēšana pazeminās uzticēšanos drošības iestādēm
un var nopietni ietekmēt to darbu, tā patiesībā esot VDK provokācija, un internetā vispār esot bīstami kaut ko ievietot: “Mēs zinām, kas ir kiberuzbrukumi, kā iespējams manipulēt ar datiem, kas parādās publiski. To var izmantot arī mums nedraudzīgas valstis.”
Bet, lūk, fragments no oficiālas SAB vēstules Saeimai: “SAB uzskata, ka lustrācijas sākšana šobrīd radīs sabiedrības šķelšanos un tā var radīt draudus valsts drošībai un sabiedriskai kārtībai. Kopumā VDK kartotēkas publicēšana internetā vērtējama kā Latvijai nedraudzīgu valstu interesēm atbilstoša.”
Tagad, kad pēc (pieejamās) VDK aģentu kartotēkas publicēšanas ir pagājušas divas nedēļas, var secināt, ka iepriekšminētie apgalvojumi ir bijusi panikas sēšana un apzināta draudu pārspīlēšana kaut kādu specifisku interešu vārdā (cerot, ka runa nav par atbildīgo dienestu analītiskās kapacitātes trūkumu, nespējot prognozēt sabiedrības reakciju).
Tas, kas vērojams, ne tuvu nav pelnījis apzīmējumus “raganu medības” vai “Latvijas uzspridzināšana”.
Jā, ir bijusi ziņkārība un aprunāšana, bet tai līdzās arī zinātkāre – palielināta interese par konkrēto laika posmu Latvijas vēsturē.
Ja par raganu medībām uzskatīt anonīmos komentārus interneta portālos vai pusanonīmos ierakstus interneta sociālajos tīklos, tad te tomēr jāpiebilst, ka daudz niknākus uzbrukumus tur izpelnās, piemēram, jaunie censoņi, kas šķībi nodziedājuši kādā televīzijas šovā, viena vai otra slavenība, kas sabiedrībā izgājusi ar jaunu pavadoni un, protams, lielākā daļa politiķu.
Starp citu, to, ka sabiedrībā naids pret čekas maisos atrastajām personām nav īpaši liels, varēja manīt arī iepriekš.
Īpaši tad, ja cilvēks pats atzīstas un izstāsta savu stāstu, kā tas vēl 90. gados notika ar Georgu Andrejevu vai vēlāk ar bijušo Latvijas Universitātes rektoru Ivaru Lāci, kuri izpelnījās atzinību par drosmi. Pat dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas samērā nesen bija izkratījis sirdi presē.
Nedaudz citādi ar tiem, kas liegušies un melojuši, ka nekādas darīšanas ar VDK viņiem nav bijušas, bet nu atzīst – bijis gan un pat segvārdu pats sev izdomājis (zinātnieks Mārcis Auziņš).
Taču kopumā čekas maisu publicēšana drīzāk ir stiprinājusi Latvijas drošību, nevis palielinājusi riskus.
Vairs nav slēptā, iedomātā baiļu objekta, ar kuru var šantažēt (vienalga – no ārpuses vai iekšpuses) gan konkrētus cilvēkus, gan sabiedrību kopumā. Lai cik neorganizēts un haotisks būtu lustrācijas process, tomēr tas beidzot notiek. Atbrīvošanās no padomju okupācijas sekām joprojām turpinās.
Neilgi pēc tam, kad interneta plašumos sāka klejot dažādas čekas aģentu kartīšu kopijas, pie tām varēja lasīt ne mazums apmēram šādu komentāru: “Pietiek ņemties, mums daudz nopietnākas problēmas jārisina, piemēram, jācīnās pret korupciju.” Taisnība, un tomēr te ir būtiski saprast, ka saknes problēmai ir līdzīgas – sistēma, kas ar dažādiem paņēmieniem ievelk sevī dalībniekus, izmantojot to vājības, un izrauties no šī loka vēlāk ir grūti. Taču vaļsirdīga atzīšanās šo iespēju dod.
