Māris Antonevičs: Čalovska lieta apaugusi ar politisku kažoku 0
Kamēr ārlietu ministrs izsaka neuzticību ASV tiesu sistēmai, Valsts prezidents gatavojas vizītei Baltajā namā.
Ministru kabinets otrdien tomēr neskatīja jautājumu par smagos kibernoziegumos apsūdzētā Denisa Čalovska izdošanu Amerikas Savienotajām Valstīm. Kā iemesls minēta nepieciešamība sagaidīt Satversmes tiesas lēmumu. “Nedod, Dievs, nolemsim kaut ko pretēji Satver-smes tiesas nolemtajam,” bija izteicies kāds atbildīgs ierēdnis. Loģiski, jo galvenajam argumentam šajā lietā būtu jābūt juridiskiem (nevis emocionāli diletantiskiem – “es domāju, man šķiet…”) un tieši ST ir kompetentākā iestāde, kas var sniegt pamatojumu. Tas arī ilgi nebija jāgaida, jau tajā pašā dienā ST nolēma neierosināt lietu pēc Čalovska iesnieguma, kas nozīmē, ka juridiskus aizbildinājumus apsūdzētā izdošanai nesaskata.
Taču šī lieta jau sen ir apaugusi ar politisku kažoku. Tas kļuvis tik biezs, ka apakšā vairs īsti nevar redzēt miesu. Piemēram, ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (Reformu partija) ST lēmums izrādījās nevajadzīgs, viņš jau pirms tam bija izplatījis apkārtrakstu, ka balsojumā neatbalstīs Čalovska izdošanu. Ministram ir sava argumentācija, no kuras galvenais punkts atgādina skatīšanos kristāla bumbā – iespējams, tas novedīšot pie zaudējuma Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Labi, ka E. Rinkēvičs vismaz mēģina radīt iespaidu, ka viņa izvēles pamatā ir juridiski, nevis politiski argumenti, tomēr paliek iespaids, ka šajā gadījumā pozīcija bijusi vispirms un vēlāk tai piemeklēti argumenti.
Politiski Čalovska lieta kā magnēts piesaistījusi visu veidu Amerikas nīdējus. Šī noskaņa nav gluži viendabīga – no tīri subjektīvas nepatikas pret lielvalstu pārākumu un tās centieniem uzspiest pārējiem savus spēles noteikumus līdz pat klusām cerībām uz Latvijas ārpolitikas kursa maiņu.
Nekāds pārsteigums, ka starp hakera Čalovska lielākajiem aizstāvjiem ir tieši “Saskaņas centra” pārstāvji ar Saeimas deputātu Andreju Elksniņu priekšgalā. Ņemot vērā ārlietu ministra pozīciju, iespaids par ārpolitiskām izmaiņām varētu rasties. Tiesa gan, ne Krievijas virzienā, bet tādā pret ASV aizdomīgā, mēreni piesardzīgā pozīcijā, kāda nereti raksturīga dažām Rietumeiropas valstīm, īpaši Francijai (tas gan vairāk bija novērojams laikā, kad ASV prezidents bija Džordžs Bušs). Varbūt Rinkēvičs te saskatījis kādu Latvijas politikā neizmantotu nišu, kur patvērumu varētu rast nolemtībā nīkuļojošā Reformu partija, kamēr tai neizdosies noslēgt kādu izdevīgu darījumu par apvienošanos. Iespējams, atradīsies vēlētāji, kuri uztvers šādas smalkas ārpolitiskas vibrācijas un kuriem tās šķitīs simpātiskas.
Tomēr kaut kā dīvaini, ja ārlietu ministrs faktiski izsaka neuzticību ASV tieslietu un sodu sistēmai, apšaubot arī šīs valsts spēju nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu (ja Ministru kabinets nolems neizdot Čalovski, tad tas būs visas Latvijas valdības viedoklis), bet jau pēc mēneša Valsts prezidents An-dris Bērziņš paredzējis doties uz Balto namu, lai tur apmainītos ar laipnībām. Varbūt tad A. Bērziņam ar prezidentu Baraku Obamu jārunā par lietu, sak – kaut kas ir greizi jūsu “karaļvalstī”, mēs jums kā sabiedrotajiem vairs nevaram uzticēties… Un vienlaikus jālauž 2005. gada 7. decembrī parakstītais un Saeimas ratificētais Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgums par izdošanu. Kāpēc tad jāparaksta līgumi, ja tie vēlāk netiek pildīti?
Tāds pats politiskais kažoks, kuram šajā gadījumā nebūtu jābūt kā argumentam, ir arī pretēja nostāja, ja tā veidojusies uz nacionālo aizspriedumu pamata.
Kā interneta sociālajā tīklā “Twitter” ļoti prasti skaidrojis Nacionālās apvienības biedrs Jānis Iesalnieks: “Kam mums tāds noziedzies urlēns vajadzīgs? Tikšana vaļā no tādiem pilnībā atbilst NA nostādnēm.”
Šajā gadījumā aizdomās turamā tautībai nav nekādas nozīmes. Ja vainīgā persona būtu latvietis, kas noziegumus pastrādājis Krievijā, tam tāpat nebūtu attaisnojuma.
Vērojot plašsaziņas līdzekļus, rodas iespaids, ka Čalovska aizstāvībai nolīgta vesela advokātu armija, ko vienkāršs Imantas puisis nevarētu atļauties. Tiek gan stāstīts, ka advokāti par saviem pakalpojumiem atlīdzību negaida, viņi to darot, savas sirdsapziņas un labo nodomu vadīti. Kas zina… Bet, ja galvenais arguments ir “valstij savi pilsoņi jāaizsargā”, tad kāpēc šie advokāti nepulcējas pie Dienvidamerikas valstu cietumiem, kur ieslodzīti aizturētie narkokurjeri no Latvijas? Diez vai šajos cietumos dzīve ir patīkamāka nekā ASV ieslodzījuma vietās. Daudzi Čalovska atbalstītāji bilst, ka viņi neaizstāv pastrādātos noziegumus un, ja “Imantas hakera” vaina tiek pierādīta, tad par to jāsaņem sods, tikai tas jādara Latvijas tiesai un sods jāizcieš Latvijas cietumā. Bet Latvijā nav ne cietušo, ne izmeklētāju, kas šo lietu pētījuši. Ir tikai advokāti, kas zina, ka Čalovskis nav vainīgs, jo viņš tur tikai “kaut ko pielabojis”.
