Māris Antonevičs: Britu dumpis 7
“Tas nebija referendums, tā bija sacelšanās,” par britu balsojumu 23. jūnijā saka pazīstamā Krievijas žurnāliste Jūlija Latiņina, norādot, kāpēc šajā gadījumā nedarbojas neviens no racionālajiem argumentiem, kurus pēc notikušā piesauc daudzi komentētāji. To, ka referendums ir britiem ekonomiski un varbūt pat politiski neizdevīgs, ka Londona nu zaudēs starptautiskā finanšu centra statusu un uzņēmīgākie pilsoņi pārcelsies uz citām Eiropas valstīm, bet valsti skars smaga krīze, ka Lielbritānijai draud sašķelšanās, jo atkal atdzīvosies Skotijas neatkarības ideja un arī Ziemeļīrijā uzbangos vecie nemieri. Galu galā nav pat skaidrs, kas tagad vadīs Apvienoto Karalisti, jo populisti, kas vadīja kampaņu pret Eiropas Savienību, neizskatās īpaši ieinteresēti.
Vai tiešām briti pirms balsojuma par to visu nebija padomājuši? Bet, protams, ne! Dumpis nekad nav racionāls, tā vienkārši ir uz āru izsprāgusi sajūta, ka kaut kas nav pareizi un kaut kas beidzot jāmaina.
“Ikreiz, kad notiek sacelšanās, vispirms seko ekonomikas krahs. Tāpat sacelšanās nereti beidzas ar valsts sašķelšanos.(..) Sacelšanās vienmēr notiek pret elites gribu. Elite vienkārši ir pārāk racionāla, tā prot rēķināt. Tā pirmkārt aprēķina tūlītēju notiekošā ietekmi uz savu labklājību,” radio “Eho Moskvi” spriež J. Latiņina, kā piemēru minot slaveno Bostonas “tējas dzeršanu”, kad 1773. gadā amerikāņi, saniknojušies par britu uzspiestajiem stingrajiem tirdzniecības noteikumiem, uzbruka kuģiem un iemeta jūrā 342 kastes ar tēju. Diez vai kāds izglītots, racionāls cilvēks šādu darbību atbalstītu, jo pirmā doma būtu par milzīgajiem zaudējumiem, ko šī rīcība nesīs. Ne tikai iznīcinātā tēja, bet arī sekojošās britu valdības sankcijas. Tas tagad vēsturnieki secina, ka šis notikums deva iedvesmu ASV neatkarības idejai, bet tobrīd tas bija vienkārši dumpis ar neparedzamām sekām.
Protams, ne jau visi dumpji beidzas ar panākumu. Dažreiz tie vienkārši nodara postu, jo aiz muguras nenāk intelektuāļi ar kādu lielāku ideju. Un Lielbritānijā tādus pagaidām nemana, vien Naidželu Farādžu un Borisu Džonsonu, kas sajutuši sabiedrībā burbuļojošo noskaņojumu, mēģina izspiest no tā sev labumu. Kā to, starp citu, mēģināja darīt arī premjers Deivids Kamerons, bet nespēja pārkāpt racionālajai domai, ka tautieši ne tikai sūkstīsies par Briseles “diktātu” un nejaukajiem imigrantiem, bet ir gatavi savu neapmierinātību pārvērst reālā politiskā lēmumā. Protams, citiem Eiropas elites pārstāvjiem tieši Kamerons, nevis Farādžs un viņa kompānija ir galvenais vaininieks pie tā kas noticis.
Taču, kas zīmīgi – vainīgie tiek meklēti tikai vienā pusē, lai gan ikvienas šķiršanās gadījumā sakāmvārds “viena pagale nedeg” būtu ļoti pamatots. Kāpēc gan Eiropas Savienība tik pasīvi izturējās pret gaidāmo referendumu, it kā tā būtu vien britu iekšējā lieta? Kāpēc ES varas koridoros neviens nav uzņēmies atbildību un paziņojis par atkāpšanos? Vai tad savienībai britu aiziešana nav zaudējums? Vēl vairāk – rodas sajūta, ka dažas Eiropas Savienības amatpersonas pat ir mazliet gandarītas par notikušo. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers to nodemonstrēja Eiroparlamentā iesaistoties publiskā vārdu apmaiņā ar britu eiroskeptiķu līderi Farādžu: “Ko tu te dari? Tu aģitēji pret Eiropas Savienību, britu cilvēki nobalsoja pret ES, ko tu te vēl dari?” Jā, Farādža aizdabūšana prom no Briseles tagad tiešām ir svarīgākais uzdevums…
Un te nu gandrīz vai jāsāk klausīties sazvērestības teorijas, ka daži iedomājušies, ka nu varēs veidot tādu centralizētu Eiropas Savienību, kādu briti nekad nepieļautu, bet tagad vienīgie pretī runātāji būs austrumeiropieši, kurus varēs ātri salauzt, paziņojot, ka nedabūs fondu naudu (kā tas jau parādījās diskusijās par t.s. “bēgļu kvotām”), varbūt nedaudz skandināvi, bet tiem var arī paredzēt izņēmumu.
Labā ziņa ir tā, ka cita mums svarīga organizāciju – NATO – arvien paliek reāls Rietumu pasauli vienojošs formāts, un par to nekādi referendumi nav iecerēti. Ja vien amerikāņi nesarīkos savu dumpi, novembrī par prezidentu ievēlot Donaldu Trampu.
