Māris Antonevičs: Bordāns noteikti nav kompromisa figūra 1
Kad pirms dažiem gadiem Jānis Bordāns interneta soctīklos stāstīja par to, ka 2018. gadā būs premjers, tas tika nodēvēts par “vēlmju domāšanu” vai vēl skarbākiem vārdiem. Tolaik šādu scenāriju nekādi nesolīja ne Jaunās konservatīvās partijas politiskās pozīcijas, ne paša Bordāna harisma. Taču nu viņš ir soļa attālumā no nospraustā mērķa. Ar ambīcijām vien tam nepietiek.
Daudzi ambiciozi cilvēki savulaik tiekušies uz valdības vadītāja amatu, un šķita, ka agri vai vēlu viņi šajā krēslā nonāks (piemēram, Ainārs Šlesers, Edgars Zalāns, Solvita Āboltiņa), bet nekā. Tāpat ir bijuši tādi, kuri gandrīz vai nejauši attapušies šajā pozīcijā kā kompromisa figūra.
Bordāns noteikti nav kompromisa figūra,
un tieši tas daudziem joprojām viņa izredzes liek vērtēt diezgan piesardzīgi (bieži dzirdēti skaitļi 50 pret 50, pavisam vienkārši apstiprinās vai neapstiprinās), lai arī prezidenta nominācija neapšaubāmi padarījusi viņu par galveno favorītu un citiem kandidātiem šobrīd ir vien otrā plāna lomas.
Būtiski saprast, kādu tad valdību piedāvā Bordāns, ko no tās gaidīt. Saukļi, protams, ir neatņemama politikas sastāvdaļa, taču tie vairāk iederas vēlēšanās un kampaņās. Savukārt nu apzīmējumi “jaunā politika”, “pārmaiņas”, “tiesiskums” ir vien tukša skaņa, ja netiek ļoti precīzi izskaidrots, kādas darbības zem katra no tiem stāv. Cik cieši partijas turēsies pie savām agrāk izvirzītajām programmām, ar ko iedzīvotājiem jārēķinās?
JKP gadījumā šie jautājumi ir īpaši aktuāli, jo ne visam no solītā pagaidām redzams segums. Jau valdības veidošanas procesā sāk parādīties pretrunas. Piemēram, vēl nesen tika solīta “ministriju apvienošana, 13 ministriju vietā 8 spēcīgas ministrijas”. Tā kā tagad jau sākusies amatu dalīšana un par mazāku ministru skaitu vairs nav runa, skaidrs, ka šis punkts tiek atcelts uz nenoteiktu laiku. Bet kā ar nākamo? “Valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaita samazināšana par 30%.” Pirmsvēlēšanu intervijās Bordāns īsti neatklāja, kā plānots ieviest šīs pārmaiņas un kas būs kritēriji, vērtējot ierēdņus.
Ja godīgi – tas vairāk atstāja klasisku pirmsvēlēšanu retoriku, zinot, ka kritiskas runas par “uzblīdušo” valsts pārvaldi patīk lielai daļai vēlētāju, un ne jau tikai Latvijā. Tad kā premjera kandidāts Bordāns tagad to gatavojas īstenot?
Joprojām ir daudz jautājumu par JKP slavenā plāna “3×500” īstenošanu.
Atgādinājumam, tas bija, iespējams, spilgtākais pirmsvēlēšanu gājiens, iezīmējot iedzīvotāju labklājības strauju pieaugumu: minimālā alga, kā arī neapliekamais minimums algām un pensijām – 500 eiro mēnesī, minimālā pensija – 200 eiro mēnesī jau nākamgad. Un vēl bonuss – “saprātīga izmēra primārais mājoklis Latvijas pilsoņiem – bez nekustamā īpašuma nodokļa”. Viss tik gards, taču pirms vēlēšanām varēja neieslīgt detaļās, kur ņemt naudu šiem plāniem.
Toreiz Bordāns tos ieskicēja aptuveni: “Tas, protams, nozīmēs zināmu budžeta deficīta veidošanu, bet ekonomiskās iespējas to šobrīd pieļauj. (..) Tāpat Latvija var iegūt līdzekļus, atsakoties no vairākiem nevajadzīgiem projektiem, piemēram, dzelzceļa elektrifikācijas – arī tas būtu nozīmīgs ietaupījums. (..) Mēs piedāvājam kotēt tirgū atsevišķu valsts uzņēmumu kapitāldaļas.” (No intervijas “Latvijas Avīzē” 2018. gada maijā.) Toreiz arī tika apgalvots, ka JKP ir veikusi detalizētus aprēķinus, taču tagad no premjera kandidāta dzirdam, ka šo plānu ietekme uz valsts budžetu un fiskālo telpu vēl joprojām “tiek vērtēta” un tikšot aicināti arī citu partiju pārstāvji un Finanšu ministrijas speciālisti. Vai netiek meklēts skaists atkāpšanās ceļš?
Tāpat būs interesanti skatīties, kā Bordāna vadītā valdība apstiprināšanas gadījumā panāks solītos “vismaz 30% medikamentu cenu samazinājumu”.
Vēl viens piemērs, kas met ēnu pār jauno valdību jau pirms tās tapšanas, ir atsevišķu interešu lobēšana.
Piemēram, JKP ir apņēmusies atbalstīt sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Skultes ostā. Teorētiski idejai it kā nav nekādas vainas – šāds solis varētu palielināt Latvijas enerģētisko neatkarību no Krievijas gāzes. Ja vien aiz tā jau nestāvētu konkrētas biznesa intereses, kur vienā pusē ir liels JKP ziedotājs no Amerikas, bet otrā – kāds bijušais “oligarhu” rokaspuisis ar pieredzi šādos darījumos. Vēl jau būtu jāvērtē, vai terminālis tiešām ir izdevīgs tieši konkrētajā vietā un konkrēto biznesmeņu izpildījumā, bet te vienai partijai viss jau skaidrs. Un tik viegli piesegties ar ģeopolitiskajām interesēm…
Bordāns jau izteicies, ka viņa valdības veidošanu cenšas kavēt noziedzīgie grupējumi. Tomēr, iespējams, lielākais drauds ir viņa paša raksturs un tendence ātri apvainoties. Tas noteikti nav paslīdējis garām arī viņa nelabvēļiem un politiskajiem konkurentiem, kuri to var pacensties izmantot. Iespējams, pirms vēl valdība tapusi.
