Māris Antonevičs: “Apvērsums 2013” 0
Kā daudzi droši vien ievēroja, laikā ap Latvijas vēsturē zīmīgo 15. maija datumu šogad pēkšņi izvērtās diezgan lielas kaislības. To veicināja gan atsevišķu Nacionālās apvienības deputātu pozitīvie izteikumi par Kārļa Ulmaņa valdīšanu (un vienlaikus citu šīs pašas partijas pārstāvju iebildumi), gan fakts, ka tieši 15. maijā Valsts prezidents Andris Bērziņš nolika ziedus K. Ulmaņa piemiņas vietā Turkmenistānā.
Vārdu pļaukas aizgāja tik tālu, ka viens žurnālists, kurš gan pats pēc labākajām autoritārisma tradīcijām savu politisko simpātiju demonstrēšanai mēdz izmantot ziedus, pasludināja K. Ulmani par “noziedznieku”. Pēc šāda sprieduma saprātīgu diskusiju turpināt grūti, un ar to arī viss beidzās. Iespējams, pie tā atgriezīsies nākamgad.
Skaidrs, ka tie, kas lamā K. Ulmani un viņa 1934. gada rīcību, to dara no mūsdienu politikas pozīcijām, nevis mēģinot izprast tā laika vēsturisko situāciju un Eiropas politiskās tradīcijas. Tas nebija demokrātijas laikmets. Frāze “Eiropa mūs nesapratīs” tajā laikā skanētu ar pilnīgi pretēju nozīmi nekā tagad. Bet lai nu paliek. Interesantāks jautājums – ko darīt valstsvīram (saprotu, ka daudziem būs grūti to iztēloties starp pašreizējās politiskās elites pārstāvjiem, pieņemsim, ka tāds mums būtu), ja viņš secina, ka Latvijā ir jaušamas daudzas tādas pašas problēmas kā 30. gados? Vienlaikus apzinoties, ka 1934. gada metodes mūsdienās neder un vajadzīgs kaut kas laikmetam atbilstošs.
Kāds izskatītos “apvērsums 2013”? Patiesībā pirmo šādu mēģinājumu piedzīvojām jau pirms diviem gadiem, kad toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers rosināja Saeimas atlaišanu. Tautā tas tika sagaidīts ar gavilēm, referendumā atbalsts parlamenta padzīšanai izrādījās vairāk nekā pārliecinošs.
Tomēr, kā vēlāk atklājās, ar demokrātisku “apvērsumu” vien nepietiek. Saeimas atlaišana ir tikai viens solis, no kā maz jēgas, ja nekas cits nemainās. Nepietiek arī vienkārši izveidot jaunu partiju, pieaicinot visus, kas vēlas, ja sistēma paliek iepriekšējā.
“Vājprāta murgi,” reiz televīzijā izsaucās jau pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš, no kā tapa skaidrs, ka viņš kaut ko acīmredzot mēģinās darīt. Protams, atbilstoši Satversmei un demokrātijai, cieši ievērojot īpaši atlasītas juristu komandas atzinumus, lai nevienam vēlāk nevērtos mute arī viņu nodēvēt par noziedznieku. Šonedēļ biznesa augstskolā “Turība” notika “apvērsuma 2013” “prezentācija” jeb akadēmiskā diskusija “Stiprāka un atbildīgāka izpildvara”. Ievadrunu teica pats A. Bērziņš, norādot, ka “pašreizējā kārtība valstī nodrošina varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbību”. To, ka sabiedrība gaida pārmaiņas, parādot arī zemie uzticības reitingi Saeimai un Ministru kabinetam.
“Mans mērķis ir skaidrs: panākt efektīvāku izpildvaru – stiprāku, stabilāku valdību un lielāku premjera atbildību. (..) Uzskatu, ka ir jāmaina pašreizējā kārtība un kolektīvās bezatbildības vietā jāvirzās uz atbildību par komandu,” tā Valsts prezidents.
Turpinājumā dažādu cienījamu juristu un politologu (Aivars Endziņš, Jānis Pleps, Lauris Liepa, Daina Bāra, Ivars Ījabs un citi) uzstāšanās. Katrs piemet kādu domu, kaut ko izceļot, kaut ko apšaubot. Gandrīz visi vienprātīgi, ka jāievieš “konstruktīvais neuzticības balsojums” – tas nozīmē, ka reizē ar neuzticības balsojumu līdzšinējai valdībai faktiski tiek apstiprināts jauns premjers. Ministru prezidentam tiek dotas lielākas pilnvaras valdības veidošanā, viņš pats izvēlas ministrus (un pats tiem var arī palūgt atstāt amatu), nepakļaujoties partiju diktātam. Protams, līdz ar to uzņemoties lielāku atbildību par visām nozarēm, un ministrijas vairs nebūtu partiju “dzimtmuižas”. Bet premjeram gan esot jānāk no deputātu vidus, nevarot būt nekāds “bezpartijiskais”, spriež eksperti.
Kas tālāk? Vajadzēšot kaut kad iesaistīt diskusijā politiķus. Vislabākais laiks, kad pieņemt svarīgus likumus, esot pēdējais gads pirms vēlēšanām, pačukst pieredzējušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Tad deputāti tik ļoti nepretojas pārmaiņām, pat ja tās draud izbojāt līdzšinējo viņiem ērto kārtību. Tātad “apvērsums” tiek atcelts līdz rudenim. Pagaidīsim!
