Māris Antonevičs: 16. marta “traktēšana” un nepatīkamais zīmogs leģionāriem 39
Pirms dažām dienām ap divsimt cilvēki, vicinot Krievijas karogus un provokatīvus plakātus (“Garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai!” un tamlīdzīgi), bļaustoties, netraucēti pastaigājās pa Rīgas centru, piestājot pie atsevišķām vēstniecībām. Šīs izdarības notika pilnīgi netraucēti un pat ar policijas aizsardzību, par ko nācās pārliecināties kādam dusmīgam pilsonim, kurš mēģināja iejaukties. Kas vēl būtiskāk – izpalika arī jelkāds oficiāls šāda pasākuma politiskais vērtējums. Tā Latvija kļuva par pirmo Eiropas Savienības valsti, kur notikusi publiska Krievijas agresijas atbalsta demonstrācija.
Vispār jau tīri viegli iztēloties, ko teiktu ministru vairākums ar premjeri Laimdotu Straujumu (Vienotība) priekšgalā – “tie taču tikai atsevišķi radikāļi, nevajag pievērst uzmanību…” Un ar šādu atbildi pat varētu samierināties, ja ne tajā pašā laikā atklātībā nākusi sabiedriskās domas aptauja, kas atklāja, ka Krievijas karspēka ievešanu Krimā atbalsta apmēram trešdaļa (!) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Bet arī par šo faktu nesaņēmām nekādus valdošo amatpersonu vērtējumus un komentārus, it kā tas mūs vispār neskartu.
Toties Ministru kabinets veltīja daļu sava dārgā darbalaika, apspriežot un pieņemot īpašu paziņojumu par 16. martu. To pavadīja arī ļoti satraukti amatpersonu izsaucieni plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos, kas ar dažiem vēzieniem nopostīja to darbu, ko līdz šim bija veikuši Latvijas vēsturnieki un diplomāti, kuri ar faktiem un starptautiskiem dokumentiem skaidrojuši latviešu leģiona lomu un nozīmi, nemaz nerunājot par 1998. gadā Latvijas Republikas Saeimas pieņemto deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, par kuru daudzi šībrīža politiķi varbūt pat nav informēti.
Diemžēl atklājās arī valdības vadītājas Laimdotas Straujumas vājā vieta – grūtība formulēt un pamatot politisku viedokli, ja tas nenāk no pašas pārliecības, bet tiek diktēts, piemēram, no partijas vadības. “Valdības pozīcija tomēr nav piedalīšanās gājienos, kurus var traktēt kā atbalstu fašismam, vai, no otras puses, citā datumā – atbalstu komunismam,” šie viņas nedrošie spriedumi ir uzlikuši nepatīkamu zīmogu 16. martam un leģionāriem.
Viena lieta ir stāstīt par iespējamajām provokācijām pie Brīvības pieminekļa, kuru dēļ vajadzētu atturēties no līdzdalības, otra – piekrist Krievijas propagandas mītam par nacisma atdzimšanu. Tie, kas paši piedalījušies vai novērojuši 16. marta pasākumus, apliecinās, ka tajos nav skanējusi Hitlera vai nacisma slavināšana, lai kā to gribētu Latvijas nelabvēļi. Tāpat 16. martam nav nekādas līdzības ar daudzās Eiropas valstīs un arī Krievijā ik pa laikam notiekošajiem neonacistu pasākumiem. Tad nu paliek vien premjeres piesauktais vārdiņš “traktēt”.
Teorētiski kā atbalstu fašismam var “traktēt” ikvienu pasākumu, kurā piedalās vīri, kas reiz dienējuši leģionā, un šādā pasākumā var nejauši iemaldīties arī kāds ministrs no “Vienotības” vai Reformu partijas. Krievijas propagandai nekas netraucē “fašisma” birku piekārt arī 16. marta piemiņas pasākumam Lestenē, kurā Ministru kabinets labvēlīgi atļāvis piedalīties visiem, kuri to vēlas, pat valdības locekļiem. Un pat ja Lestenē nekas nenotiktu, var taču paņemt vecus televīzijas ierakstus un samontēt vajadzīgo materiālu. Propagandai galvenais nav notikumi, bet to interpretācija, un trīs cilvēku pastaigu gar Brīvības pieminekli var atspoguļot arī kā “masu demonstrāciju”. Pēdējā laikā Ukrainas reportāžās šie Maskavas kanālu paņēmieni ir īpaši uztrenēti.
Kā jau tas Latvijā ierasts, diskusija no plašākas problēmas viegli pārsviedusies uz personām – šajā gadījumā vides un reģionālās attīstības ministru Eināru Cilinski (Nacionālā apvienība) un to, vai viņš drīkst vai nedrīkst iet gājienā. Vai politiskie uzskati var būt iemesls atlaišanai no darba? (Īpaši, ja tie ir bijuši labi zināmi vēl pirms valdības veidošanas.) Atkal nāk prātā jau piemirstās 90. gadu anekdotes par to, cik metru (kilometru?) attālumā ministri 16. martā drīkst pietuvoties Brīvības piemineklim, idejas par naktī uzslietiem žogiem un viss pārējais, kas jau šķita pagātne.
Šogad esot Ukrainas fons… Nedrīkstot pieļaut provokācijas… Tas gan, bet kāpēc tāds satraukums par šo vienu iespējamo provokāciju, nevis par visām pārējām? Ieskaitot jau minēto Krievijas atbalsta gājienu vai 9. maiju, kad daudzi rotāsies ar tādām pašām oranži melnām lentītēm kā Krimas okupācijas atbalstītāji. Gaidīsim par to valdības paziņojumu!
Kas attiecas uz 16. marta gājienu, ir vienkāršs, bet lielisks veids, kā apklusināt provokatorus un pat propagandas meistarus, atņemt viņu “ieročus” – pašiem doties pie Brīvības pieminekļa ar pretnacistiskiem un pretkomunistiskiem lozungiem, pārsvītrotiem kāškrustiem un sirpj-āmuriem, Hitleru un Staļinu nosodošiem plakātiem. Starp citu, ja šādu plakātu nesīs arī E. Cilinskis, tad viņa atlaišana vairs nebūs tik viegli izskaidrojama.
