Latvijas problēma ir parazītekonomika. Saruna ar politiķi Edvardu Smiltēnu 30
Ar kādu piedāvājumu Saeimas vēlēšanām nāk Latvijas Reģionu apvienība? Saruna ar apvienības izvirzīto premjera kandidātu EDVARDU SMILTĒNU.
Jūs vēl nesen bijāt aktīvs politiķis valdošajā partijā, pat kalāt plānus, kā pārņemt tās vadību. Bet tagad ļoti ērti jūtaties opozīcijā, īsā laikā pat esat kļuvis par vienu no Latvijas Reģionu apvienības līderiem. Vai tas nozīmē, ka Latvijā politiskajai piederībai, lojalitātei partijai un tās ideoloģijai nav nekādas nozīmes?
E. Smiltēns: Politiskajai piederībai un ideoloģijai ir ļoti liela nozīme. Lēmums, kuru es pieņēmu pagājušā gada vasarā, kad izstājos no “Vienotības”, bija smagākais manā dzīvē. Man nācās atstāt pilnīgi visu, ko iepriekšējos desmit gados biju sasniedzis. “Vienotība” bija kā ekosistēma, kurā es dzīvoju, un darīju visu, lai šī partija būtu ietekmīgs spēks Latvijas politikā, varētu aizstāvēt deklarētās idejas, principus, pat vairāk – vīziju par valsti. Taču, jo tu augstāk kāp, jo vairāk saproti. Kad es kļuvu par partijas priekšsēdētāja vietnieku, manā rīcībā nonāca liels informācijas apjoms un vienlaikus arī atklāsme, ka šajos gados “Vienotība” diemžēl ir aizgājusi tālu prom no saviem sākotnējiem ideāliem, neizturot pārbaudi ar varu un naudu. Man bija dilemma – klusējot pieņemt “spēles noteikumus” vai arī rīkoties.
Kur tad bijāt agrāk, ka to neredzējāt?
Es strādāju par parlamentāro sekretāru Zemkopības ministrijā, vēlāk Izglītības un zinātnes ministrijā. Tur bija konkrēti darbi, bet “lielo laukumu” ieraudzīju tikai pēc tam, kad “Vienotībā” kļuvu par Andra Piebalga vietnieku. Es tolaik daudz kontaktējos ar partijas biedriem reģionos, viņi mani aicināja rīkoties aktīvāk. Sapratu – ja neko nedarīšu, zaudēs gan organizācija, gan sabiedrība kopumā. Kā teicis Mārtiņš Luters Kings, “beigās mēs neatcerēsimies savu ienaidnieku vārdus, bet gan savu draugu klusēšanu”. Tāpēc es izgāju un skaļi pateicu to, ko klusībā domāja daudzi.
Jums ir savs stāsts, bet cilvēki bieži redz nevis detaļas, bet tendences. Tā sauktā staigāšana pa partijām Latvijas politikā ir plaši izplatīta. Ņemsim tikai “Vienotību” – četri Saeimas deputāti izstājas no partijas un aiziet uz jauno organizāciju “Kustība Par”, bet pēc pusgada atgriežas. Nupat par izstāšanos no “Vienotības” paziņoja Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, kurš vēlas kandidēt no cita saraksta. Katram noteikti ir savi argumenti un arī dažādas kritiskas piezīmes par iepriekšējo partiju, bet vai kopumā tas ir normāli?
Nav normāli, ja politiķis kritiskā situācijā klusē, sēž malā un nogaida, rēķinot, kur viņam būtu izdevīgāk pieslieties. Daudzi tagad saka “staigātājs”, bet pret mani tas ir nekorekti. Es biju spiests aiziet no “Vienotības”! Ne žurnālistiem, ne sabiedrībai un patiesībā arī daudziem partijas biedriem nav priekšstata par to, kas partijā notika šajā posmā. Tā bija divu cilvēku – Solvitas Āboltiņas un Arta Kampara – radīta vertikāla ass, kuras dēļ sabruka iekšējā brīvība un pārējie principi, uz kuriem bija uzbūvēta “Vienotība”. Es pieprasīju abu šo cilvēku nomaiņu. Tas man beidzās ļoti bēdīgi. Manas atklātās rīcības dēļ faktiski notika izrēķināšanās ar man vistuvākajiem cilvēkiem. Tie, kas to darīja, zināja, ka tas man sāpēs visvairāk. Es gaidīju, ka vēršanās būs tikai pret mani, bet izrādījās, ka šajās “kaujās” viss notiek daudz ciniskāk.
Brīdī, kad pametāt “Vienotību”, bija viena situācija, tagad ir cita. Āboltiņa ir prom.
Visticamāk, partija ir pieņēmusi tos spēles noteikumus, kurus uzlicis Kampars. Manuprāt, viņa ietekme ir ļoti liela. Pagājušajā vasarā es nopietni apsvēru iespēju iet prom no politikas. Taču mani atturēja tas, ka cilvēki veselām nodaļām izstājās no “Vienotības”. Daudzi man teica: “Dibinām partiju!” Taču es arī saprotu, ka partiju sistēma Latvijā ir ļoti sadrumstalota. Turklāt nevar uzbūvēt jaunu partiju bez finansējuma un tik īsu brīdi pirms vēlēšanām. Tāpēc mēs atjaunojām biedrību “Sabiedrība citai politikai” un vēlāk atsaucāmies Latvijas Reģionu apvienības sadarbības aicinājumam.
Pirms četriem gadiem vēlētāji LRA iepazina ar diviem ambicioziem līderiem – Artusu Kaimiņu un Mārtiņu Bondaru. Viņu aktivitāte vēlēšanu kampaņā lielā mērā noteica to, ka apvienība pārvarēja piecu procentu barjeru un iekļuva Saeimā. Tagad ne viens, ne otrs vairs nav LRA frakcijā. Toties tur esat jūs, ir pienākuši arī daži biedri no Ingunas Sudrabas partijas. Apvienībā ir vairāki pazīstami pašvaldību vadītāji, bet nav īstas skaidrības, kas to visu vieno. Kas īsti ir Reģionu apvienība?
LRA ir veidojusies ilgākā laika posmā, apvienojot spēkus reģionos. Šobrīd tās ir trīs partijas un trīs biedrības, kas kopā apvieno divus tūkstošus biedru. LRA ir pārstāvība vairāk nekā 60 pašvaldībās, un tas ir otrs lielākais reģionālais spēks aiz Zaļo un zemnieku savienības. LRA ir spēks, kuru pārstāv desmit Saeimas deputāti. Tas ir spēks, kas nav bijis iesaistīts valsts nozagšanas skandālos, kaut kādu grupējumu interešu lobēšanā vai kādā citā “shēmošanā”.
Varbūt tāpēc, ka līdz šim nav bijis pie varas…
Bet tā ir viena no būtiskākajām iezīmēm, kas LRA atšķir no citām partijām, un tas nozīmē, ka mēs esam absolūti brīvi – mums rokas nav sasējuši kādi oligarhi vai citi sponsori. To apliecina arī Saeimas darbs, kur mēs šobrīd triecientempā iesniedzam dažādus priekšlikumus, piemēram, panācām atraitņu pensiju jautājuma virzīšanu Saeimā. Mēs spējam darboties sabiedrības interesēs!
Tīra reputācija ir tas, ko “piedāvā” gandrīz visas jaunās partijas, protams, bez garantijas, ka ar laiku uz tās neparādīsies traipi. Tāpat arī plaša pārstāvniecība pašvaldībās pati par sevi nav nekāds kvalitātes rādītājs, lai izvēlētos tieši LRA. Kas būs tā galvenā ideja vai vērtība, ko jūs pārstāvat politikā, kā dēļ vēlētājiem būtu jums jāuzticas?
Mūsu pamatvērtība ir bagāta, spēcīga un brīva Latvija. To nevar panākt bez uzticības valsts varai. Paņemsim nodokļu reformu. Vai no tās cilvēkiem kļuva labāk?
