Māris Andžāns: Krievijas kara mērķis bija iznīcināt demokrātiju Ukrainā un apstādināt tās virzīšanos uz Rietumiem 0
Nolemjot par labu karam, Krievijas mērķis bija iznīcināt demokrātiju Ukrainā un apstādināt tās virzīšanos uz Rietumiem, tādu viedokli aģentūrai LETA pauda Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētais profesors Māris Andžāns.
Atskatoties uz kara 1000 dienām, kas iestāsies otrdien, 19.novembrī, kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, RSU asociētais profesors norādīja, ka karš ir bijis pārsteigumiem un paradoksiem pilns. Raugoties no Krievijas puses, tā izvēlējās riskēt un iebrukt Ukrainā. Pēc Ģeopolitikas pētījumu centra direktora paustā, iepriekš nevarēja iedomāties, ka Krievijā notiks militāra apvērsuma mēģinājums algotņu grupējuma “Vagner” dibinātāja Jevgēņija Prigožina vadībā. Nevarēja iedomāties arī to, ka Ukraina iebruks Krievijas teritorijā, saskarsies ar masīviem bezpilota lidaparātu triecieniem un mazākiem reidiem. Viņš aicināja atcerēties, ka Ukraina faktiski iznīcināja Melnās jūras floti.
Savukārt Ukrainai kara 1000 dienas gājis kā “pa kalniem un lejām”. Andžāna vērtējumā pirmajos mēnešus ukraiņu pretestība bija fenomenāla – iedzīvotāji ar Molotova kokteiļiem uzbruka krievu tankiem un bruņumašīnām, stājās priekšā tankiem. RSU asociētais profesors akcentēja, ka ukraiņi metās aizstāvēt savu valsti un to negaidīja ne Krievija, ne Rietumi, iespējams, to negaidīja arī pati Ukraina.
Andžāns skaidroja, ka arī Ukrainas bruņotajiem spēkiem izdevās aizstāvēties pret daudz lielāku un labāk bruņotu pretinieku. Pirmajā kara gadā Ukrainai ar panākumiem izdevās nogremdēt Krievijas raķešu kreiseri “Moskva”, atgūt Čūsku salu, Hersonu, savukārt valsts ziemeļaustrumos izdevās atspiest Krieviju un atgūt Izjumu.
“Tas bija iespaidīgi, bet tie bija pēdējie lielie panākumi Ukrainas teritorijas atgūšanā 2022.gadā. Paralēli tas mijās ar Krievijas panākumiem Mariupolē, krita mazākas pilsētas Ukrainas austrumos. Tad sākās jauna fāze. Krievijas sāka nežēlīgus triecienus pa Ukrainas energoinfrastruktūru, šķietami atriebjoties par Ukrainas mēģināju likvidēt Krimas tiltu,” sacīja eksperts.
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors norādīja, ka 2023. un 2024.gadā ir bijušas vairākas vilšanās Ukrainas pusē. Lielas gaidas un cerības bija liktas uz 2023.gada vasaras pretuzbrukumu, kas diemžēl Ukrainas izpildījumā bija neveiksmīgs. Viņaprāt, tas bija viens no kara definējošajiem momentiem. No Rietumiem un arī Ukrainā bija gaidas, ka izdosies pārraut fronti, iespējams, izdosies tikt līdz Melnajai jūrai, līdz Mariupolei, bet panākumi faktiski bija nekādi. Andžāns akcentēja, ka atšķīrās Ukrainas un sabiedroto pieejas – ja sabiedrotie, īpaši ASV uzstāja, ka jāveic koncentrēts masīvs trieciens vienā, divās, trīs vietās, ukraiņi izvēlējās testēt visu frontes līniju, kas, acīmredzot, neesot bijusi pareizā izvēle.
Viņa vērtējumā pēc šiem notikumiem Ukrainai ir arvien grūtāk sevi nosargāt. Krievija pakāpeniski stumj uz priekšu frontes līniju, neskatoties uz milzīgajiem zaudējumiem. Andžāns atzīmēja, ka Ukrainai izdevās iebrukt Kurskas apgabalā, taču tas nemainīs “spēli”.
“Tas tiešām ir apbrīnojami, ka Ukraina izdevies tik ilgi noturēties, kas nav noticis bez sabiedroto atbalsta, piemēram, ir iznīcināta būtiska daļa Krievijas Melnās jūras flotes, ukraiņi veic triecienus Krievijas teritorijā, taču tas ir ārkārtīgi grūti, jo Ukrainai ir trīsreiz mazāk iedzīvotāju un desmitreiz mazāka ekonomika. Ja Ukrainai ir savi draugi, tādi ir arī Krievijai, piemēram, tirānijas – Irāna un Ziemeļkoreja,” teica RSU asociētais profesors.
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska “Uzvaras plāns” kara izbeigšanai ietver piecus punktus un trīs slepenus pielikumus. Pirmais punkts ir uzaicinājums iestāties NATO. Taujāts, vai ir reāli, ka tuvākajā laikā Ukraina šādu uzaicinājumu saņems, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors atzina, ka Zelenska “Uzvaras plāns” licis vilties. Viņaprāt, vienmēr ir viegli kritizēt, bet sarežģītāk ir piedāvāt kaut ko vietā. Andžāns sacīja, ka no vienas puses plāns bija nereāls, no otras puses – tajā nebija iekļauts nekas jauns, izņemot vienu novitāti, proti, nākotnē Ukrainas karaspēks varētu aizstāt ASV karaspēku Eiropā.
Runājot par iespējamo Ukrainas dalību NATO, pēc RSU asociētā profesora domām, tie ir labi zināmie aicinājumi, pie kuriem pieturas arī Baltijas valstu amatpersonas, proti, ka Ukrainai ir jābūt NATO. Andžāns sacīja, ka nepatīkamā realitāte ir tāda, ka Ukraina tik drīz nebūs NATO dalībvalsts.
Viņaprāt, tas nav iespējams vairāku iemeslu dēļ. Pirmais, no alianses dalībvalstīm, tostarp ASV, Vācijas un dažām citām, ir būtiski iebildumi. Otrais, Ukraina karo. Andžāna ieskatā, ja varētu atrast veidu, kā Ukrainu uzņemt NATO bez noteiktām teritorijām, tas būtu kārdinājums Krievijai iesaldēt frontes līnijas, fokusēt uzbrukumus un iet tālāk, taču neesot skaidrs, kur tad apstāties un novilkt līniju.
RSU asociētais profesors skaidroja, ka, ja Ukraina iestātos NATO bez pagaidām okupētajām teritorijām, pastāvīgi notiktu raķešu uzbrukumi, sabiedrotajiem kā minimums būtu jāsūta savs karaspēks, lai aizsargātu Ukrainas gaisa telpu. Viņš atgādināja, ka tad, kad Turcija saskārusies ar draudiem no Sīrijas un Irākas, sabiedrotie sūtījuši pretgaisa aizsardzības sistēmas, palīdzējuši stiprināt Turcijas aizsardzību.
Andžāns arī sacīja, ka tādā gadījumā arī Latvijai būtu jāvaicā, vai tā būtu gatava sūtīt karavīrus uz Ukrainu un rēķināties ar bojāgājušajiem. Profesors pieļāva, ka atbilde varētu būt noraidoša. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka, uzņemot Ukrainu NATO bez atsevišķām tās teritorijām, Krievija neapstāsies un ies tālāk. Andžāns aicināja ņemt vērā, ka Ziemeļatlantijas līguma piektais pants nav tikai par sauszemes teritoriju.
“Lai arī, cik tas nepatīkami neizklausītos, bet Rietumos dominē uzskats, ka ne tikai ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējušais Donalds Tramps var apgrūtināt NATO dzīvotspēju, bet arī Ukrainas dalība var izdarīt to pašu. Tas būtu faktisks karastāvoklis ar Krieviju,” pauda Andžāns.
Runājot par Ukrainu atbalstošo valstu atbalstu, atsevišķiem ierobežojumiem izmantot tai nodoto pa militāriem mērķiem Krievijā un kā to risināt, RSU asociētais profesors atzina, ka to īsti nevar atrisināt, jo valstis ir dažādas. Turklāt bažas par eskalāciju nav gluži nepamatotas.
Andžāns nedomā, ka no darbakārtības ir noņemta kodolieroču pielietošana. Taču, ja Krievija izmantotu kodolieročus, nav skaidrs, kas notiktu tālāk. Ģeopolitikas pētījumu centra direktors neredz iespēju, ka, piemēram, Francija vai Lielbritānija varētu ar kodoltriecienu atbildēt Krievijai, jo tas nozīmētu nākamo soli eskalācijā – Krievijas triecienu pa šo valstu teritorijām.
“Domāju, ka eskalācijas riski noteikti ir. Tādā ziņā nevar nesaprast ASV prezidenta Džo Baidena administrāciju. Domāju, ka Baidena administrācija pasteidzinās Ukrainai apsolītās ieroču piegādes. Manuprāt, līdz janvārim ASV nodos Ukrainai visu, ko tā var nodot,” teica eksperts.
Taujāts, kā Ukraina ierobežotu resursu apstākļos var šajā karā uzvarēt, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors atgādināja, ka neviens nevienam neko nav parādā, turklāt valstīs draudu uztvere ir atšķirīgi, jo draudi vieglāk pārvar īsas, nevis garas distances. Andžāna ieskatā arī tas ir jāņem vērā. Viņš piebilda, ka valstu krājumi ir tik lieli, cik tie ir. Runājot par ASV, RSU asociētais profesors norādīja, ka tai ir jādomā par Izraēlu un Taivānu un arī par pašu spējām. Viņš aicināja raudzīties no citas puses, proti, atbalsts Ukrainai ir bijis liels.
“Protams, mēs gribētu vairāk ieroču Ukrainai, esam daudz devuši, acīmredzot, dodamā vairs nav daudz. Taču ir vēlamības domāšana un realitāte. Valstīs draudu uztvere ir atšķirīga. Lai arī kā mēs gribētu, lai Ukrainai daudz vairāk piegādātu militāro palīdzību, taču jau līdzšinējais atbalsts ir vērtējams ar plus zīmi,” teica Andžāns.
Viņš norādīja, ka, piemēram, Vācija ir pamatīgi mainījusies, proti, ja kara sākumā tā Ukrainai nodeva ķiveres, tad patlaban tā progresējusi līdz tanku nodošanai. Tas savukārt nozīmē, ka Krievijā ukraiņi ir iebrukuši ar, tostarp, Vācijā ražotiem tankiem. RSU asociētā profesora ieskatā tas būtu bijis kaut kas pilnīgi neiedomājams trīs gadus iepriekš. Andžāns uzsvēra, ka atbalsts Ukrainai jau tā ir bijis ievērojams un ir jānovērtē Rietumu paveiktais. Viņš secināja, ka, ja šī atbalsta nebūtu, Ukraina nebūtu tāda, kādu mēs to redzam patlaban.
Runājot par to, ka, iespējams, ASV nav plāna, ko darīt ar Ukrainu, savukārt Krievija nav gatava sēsties pie sarunu galda, RSU asociētais profesors pauda viedokli, ka Krievija patiesībā grib sarunas. Viņš pieļāva, ka tas vairāk ir tāds teātris. Režīma līderis Vladimirs Putins ar smīnu un sarkasmu pauda atbalstu ASV Demokrātu partijas kandidātei Kamalai Herisai, tagad viņš it kā atsakās apsveikt ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējušo Donaldu Trampu, lai gan publiski Putins izsaka nākamajam ASV prezidentam komplimentus.
“Manuprāt, Krievija drīzāk raugās uz to, kā varētu pielikt daudzpunkti. Krievijas mērķis, uzsākot karu, nebija Ukrainas teritorija, kas Krievijai nav vajadzīga. Mērķis bija iznīcināt demokrātiju Ukrainā un apstādināt virzīšanos uz Rietumiem. Krievijai to izdevies būtiski aizkavēt. Ukraina daudzējādā ziņā ir cietusi – zaudēti cilvēki, bojāta infrastruktūra, sabrukusi ekonomika,” sacīja Andžāns.
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors norādīja, ka, atrodoties šādā situācijā, Ukraina objektīvi nevar kļūt par NATO vai Eiropas Savienības dalībvalsti. Viņaprāt, tie, kas domā, ka Krievija vēlējās pārņemt visu Ukrainu, tas nav izdevies, taču patiesībā ir sasniegts plāns “B”. Viņš skaidroja, ka Ukraina ir smagi novājināta, un tas attālina valsti no dalības ES un NATO. Andžāns arī piebilda, ka no jaunās ASV administrācijas neformāli izskan runas par Ukrainas neiestāšanos NATO 20 gados, cits plāns – atlikt tās dalību NATO, taču arī Ukrainas iestāšanās ES nebūs ātra, tā prasīs vēl desmit, divdesmit gadus.
