Egils Līcītis: Izdevība parādīt garu degunu amatierteātra dumjākajām frakcijām 1
Valdības sastādītāju darbībās beidzot parādījies kas netorpedējošs. Līdz šim procesu intensīvi torpedēja un torpedēja no visām pusēm, it kā politiskās elites kontradmirāļi pilnīgi nolaiduši miera sarunu vedēju flagas, uzvilkuši veco rodžeru ar miroņgalvu, stājušies noziedzīgos sakaros ar kādas lielvalsts militāri rūpniecisko kompleksu un pārapbruņojušies ar masu iznīcināšanas ieročiem, torpēdām, dziļumbumbām, lai izkarotu historiogrāfijā nepiedzīvotas sabangotu ūdeņu kaujas un batālijas.
Karadarbībai Poseidona pārvaldītā teritorijā brīžam pieklustot, īpatnējie cilvēki partijnieki civilistu drēbēs apmeklēja prezidenta viesistabu, kur bija par apgrūtinājumu pils bufetes pārziņa sataupītam provianta krājumam. Izbadējušies, pie sālītas gaļas nocietušies ciemiņi izdzēra prezidenta tēju, notiesāja smalkmaizītes – bet konditorejas un bakalejas precēm iestāžu kanceleju budžets uz jauno gadu taču nav nofinansēts!
Bāzdami aiz vaiga uz servanta likto, nesaudzīgi iznīcinādami, ko dieviņš devis, rīmas itin neko nelika aiz auss, par ko Zeva mestiem zibeņiem ārdījās valsts galva. Dienaszagļi laupīja Vējoņa laiku un pēdējo pacietību, bargi uzbrūkot nedarbniekiem – jūs esat ievēlēti, lieciet valsts intereses pirmā vietā! Knapi izpeldējuši pa pils ārdurvīm, torpedētāji atkal vēra vaļā munīcijas noliktavu. Grūti izteikt, cik prezidents bija sāpināts par badīgo viesu skolniecisku uzvedību un nespēju iekļauties jele kādā termiņā. Notiekošais vagoja papildu grumbas pirmās personas augstajā pierē, un, lai izbeigtu prezidenta mokas, padomnieki Raimondam ieteica ķerties pie aizsarglīdzekļa un noslēgties no saviem vajātājiem. Vairākas dienas, pie apvāršņa periskopā saskatīdams tuvojošos torpēdkuteru apkalpes lielgabalniekus, madonietis ierāvās rezidences augšistabas tumšākajā kaktā un izsūtīja adjutantu nācējiem pateikt, ka Valsts prezidenta nav mājās, lai lasās pietauvoties un pievilkt mūli citā piestātnē. Kamēr saniknotais Vējonis vēlēja torpedētājiem iet pa burbuli jūras dibenā un vienatnē bēniņos tukšoja rumkolu, politiķu armāda aizburāja ieņemt Zaķusalu, jo uzskatīja, ka visa valsts nomirs no garlaicības vai sadegs no ziņkārības, ja katru mīļu stundiņu neuzzinās televīzijā safilmēto, kādu no saviem dziļi skumīgajiem stāstiem izpīpējis velna pulveris Gobzems, kādā raksturlomā izpildījies vecais Pavļuts, kas par humora veci, jokupēteri ir Tavars ar papagaili uz pleca, un ka miljoniem cilvēku varētu imponēt ne ar kādām biszālēm nesašaujamais, neharpunējamais kapteinis Morgāns no Balviem – Bordāns. Un citi no klibā Silvera bandas. Skatītāji teica – tas par stipru maisījums, ko viņi brūvē!
Šā vai tā dūmi selgā izklīst pēc grandiozākajām kaujām, ūdeņi gludinās kā spoguļvirsma, Lloids reģistrē nogremdēto tonnāžu. Kaulainās neņemtiem jūrniekiem dzīst ievainojumu rētas. Albatross nesis ziņu no cietzemes, ka par Ministru prezidentu varētu kandidēt Kariņš! Tā būtu teicama Vējoņa izvēle. Eiroparlamentārs Krišjānis ir no nedaudziem latviešu politiķiem, par kuru neinteresējas Interpols. Amerikāņu letiņš. Par godīgumu izslavēts visā trimdas tautiešu Austrumkrastā. No papēžiem līdz matu galiņiem prorietumniecisks. Nav viļņos svaidīts politiskais vraks, izturējis vienā partijā, simbolizē jauno laiku atnākšanu. Kas svarīgi – pietiekami konservatīvs un nacionāls. Apbalvots uzņēmēja dotībām. Nēsā brilles, kas liecina par zināmu inteliģentumu, arvien iebāzis galvu grāmatā vai žurnālā “The Economist”. Kariņš prastu lasīt arī Latvijas kuģošanas lociju. Lai arī “Vienotība” neguva ārkārtīgu piekrišanu vēlēšanās, tomēr valdības veidošanā parādījusi prātu, gaumi, sātu, kamēr pārējie izskatās, ka bez blēdībām nespētu dzīvot.
“Vienotībai” nevajag laist garām savu izdevību parādīt gargaru degunu kolēģiem no amatierteātra dumjākām frakcijām, un kapteini Kariņu karājamies pie rājas gribētu redzēt tikai Latvijas nelabvēļi un bukanjēri.
