Marinas Kosteņeckas sirdsbalss Latvijai 0
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība, kas izdevusi Marinas Kosteņeckas atmiņu krājumu “Mans XX gadsimts”, sadarbībā ar vietējām bibliotēkām rīko tikšanos ar autori visā Latvijā un dāvina tām jauno izdevumu. Šoreiz par kupli apmeklēto pasākumu Jēkabpils pilsētas Krustpils kultūras namā laikā, kad visā Latvijā notiek 1991. gada barikāžu atceres pasākumi.
Marina Kosteņecka, tiekoties ar jēkabpiliešiem, uzreiz pasaka: “Mans atmiņu krājums patiesībā ir unikāls latviešu tautas garīgais portrets! Tas pilnībā atspēko visus negatīvos stereotipus par nāciju, latviešu un krievu tautas attieksmi vienai pret otru un savstarpējām attiecībām.”
Rakstniece uzsver, ka ir nevis viena, bet divas, nē, kopā pat četras grāmatas: “Mans XX gadsimts” un “Vēstules no XX gadsimta” – gan latviešu, gan krievu valodā. Par ļoti nozīmīgiem notikumiem Latvijā stāstīts neparastā veidā – atklātā sarunā ar līdzgaitnieku Georgu Stražnovu un caur atbalstītāju vēstulēm.
Autore jautā: “Kāpēc latvieši tā iestājas par mani? Arī tad, kad esmu sista no abām pusēm.”
Un pati atbild: “Laikam tāpēc, ka man izdevies ar balto latviešu kodu atklāt latviešu tautas gaišo portretu.”
Un tūliņ piebilst, ka to nevarētu, ja nebūtu saņēmusi 3000 atbalstītāju vēstuļu, kas ir “rakstītas ar sirdi uz papīra”, nevis telefonā īsziņu veidā “es būšu tikos un tikos” garā.
Unikāls dokuments, ko neizlaiž no rokām
Marina Kosteņecka atsauc atmiņā gan tās epizodes, kas aprakstītas grāmatās, gan arī tās, kas vietas trūkuma dēļ palikušas ārpusē.
“Varat iedomāties tādu ainu – kāds lauku saimnieks pie barikāžu ugunskura atved puscūku un nosaka: “Tas jums, bet, atvainojiet, man nav laika, jābrauc atpakaļ, govis jāslauc un citi darbi arī gaida.””
“Vai spējat iztēloties – Zaķusalā no ugunskura pie ugunskura “staigā” Gorbačova grāmata “Pārkārtošanās un jaunā domāšana”, barikāžu aizstāvji daudzajās lappusēs tieši pāri drukātajam tekstam raksta savas atklātās domas par neatkarības piešķiršanu Latvijai…”
Barikāžu dalībnieki Marinai, izcilajai Atmodas personībai, spieduši rokās šo “pierakstīto” grāmatu: “Rakstniec, ja šonakt mēs paliksim dzīvi un jūs atgriezīsities Kremlī, atdodiet to Gorbačovam no barikāžu aizstāvjiem!”
Kad PSRS tautas deputāte Marina Kosteņecka ar šo grāmatu tuvojusies Gorbačovam, pēkšņi doma kā zibens spēriens:
ārprāts, tā taču būtu labākā dāvana čekistiem!
Nu jā, ierakstiem apakšā vārdi un paraksti, viegli dabūtu rokā lielākos Latvijas neatkarības prasītājus… Vēl taču nekas skaidri nav zināms, kas būs…
Tā grāmata palikusi nepasniegta. Nu jau gadiem ilgi tā ir unikāls vēstures dokuments, ko Marina neizlaiž no rokām.
Barikādes arī Maskavā
Puča laikā 1991. gada 21. augusta naktī Maskavā uz barikādēm iet bojā trīs cilvēki. Bēres iekrīt tieši tajā dienā, kad Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins paraksta rīkojumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu.
Grāmatā “Mans XX gadsimts” šādas rindas: “… Izdzirduši nepazīstamu valodu, mums nāca klāt maskavieši un ziņkārīgi jautāja: “Jūs esat no Lietuvas?” Nē, mēs esam no Latvijas… Latvija?!
Ak kungs, kā pārvērtās cilvēku sejas! Tās bija draugu un domubiedru sejas.
Mums cieši spieda rokas un sajūsmā lūdza: “Sakiet paldies Latvijai, ka iemācīja mūs celt barikādes! Bez jūsu janvāra pieredzes mēs nebūtu uzvarējuši!”
Un Marinas piebilde: “Jā, tajā 24. augustā pa Maskavas ielām gāja cita Krievija – ne vakardienas padomju, ne šodienas Putina.”
Grāfienes titula nav, tomēr grāfiene
No tūkstošiem vēstuļu, ko cilvēki uzticējuši M. Kosteņeckai, kā gaisma izstaro atklāsme – viņa ir cīnītāja ar nesagraujamu drosmi un pārliecību. Vēstuļu plūsma nav rimusies.
Tā Knuts Skujenieks 2018. gada 1. septembrī raksta: “Grāfien, jūs esat ģeniāla! Jau no pusaudzes gadiem (..) uzņēmusies dzīves vissmagāko daļu: palīdzēt vājam, aizstāvēt patiesību, cīnīties pret nelietību, kuras sašķeltajā pasaulē nekad nav trūcis.”
Juris Stalažs no Dobeles novada, uzzinājis, ka Jēkabpilī vadīšu sarunu ar Marinu Kosteņecku, atsūta man sava tēva Viļa Stalaža 1992. gada grāmatu “Sen ziedējušas puķes” un lūdz to pasniegt rakstniecei.
Izrādās, Vilis Stalažs, kurš Latvijas brīvvalsts laikā un 1940. gadā strādājis Ārlietu ministrijā un darbojies Latvijas sūtniecībā Polijā, grāmatā ievietojis arī 1989. gadā uzrakstītu tēlojumu, veltītu rakstniecei.
Tagad ar aplausiem tiek uzņemtas rindas: “Ja brīnumu kā senāk varētu izlūgties, es vēlētos, lai mana noslēpumainā dāma būtu Marina Kosteņecka – tik ļoti man viņa patīk.”
Sarunas izskaņā Krustpils kultūras namā Marina uzsver: “Latvijas neatkarība ir mana mūža lielākā uzvara.
Es ļoti ticu gan Krievijas atdzimšanai nākotnē, gan Latvijas rītdienai.
Cita lieta, ka mēs sapņojām par citādu valsti, bet neesmu pesimiste. Ticu, ka viss sakārtosies, jo nav tik vienkārši atgūt spēkus pēc 50 gadu okupācijas. Redzu ļoti gaišu jaunatni, vienīgais lūgums Dievam, lai tā neaizbrauc prom no Latvijas.”
Rakstniece atceras, ka Jēkabpilī bijusi klāt gan LTF rajona nodaļas dibināšanas konferencē, gan barikāžu piemiņas medaļu pasniegšanas reizēs, tāpēc esot īpašs prieks pasniegt jaunās grāmatas Jēkabpils Galvenajai bibliotēkai.
Tās vadītāja Zinaīda Rabša pavēsta, ka jau izveidojusies rinda uz atmiņu lasīšanu. Autore ciešāk ietinas Lielvārdes jostā, kas viņai dāvināta barikāžu dienās.
LNB Atbalsta biedrības sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Kitajeva informē, ka nākamās tikšanās ar Marinu Kosteņecku notiks Gulbenē (22. janvārī), Staicelē (29. janvārī), Talsos (20. februārī).
