Marina Rebeka: “Nekad neesmu gājusi pāri līķiem” 5
Svētdien, 12. jūnijā, Rīgas Operas festivāla Galā koncertā piedalīsies arī latviešu operdīva Marina Rebeka, dziedot ārijas no ģeniālā itāļu romantiķa Džuzepes Verdi operām “Laupītāji” un “Trubadūrs”. Sarunā ar “Kultūrzīmēm” operdīva atklāj, kāpēc priecājas, ka reiz netika Konservatorijā un, kāda ir sajūta dziedot Triestes operā Vinčenco Bellīni Normu ar tīri vai fiziski sajūtamu Marijas Kallasas elpu pakausī.
– Jums droši vien bija interesanta sajūta, pirmoreiz uzzinot faktu, ka arī diženo Verdi savulaik neuzņēma Milānas konservatorijā…
M. Rebeka: – Zinu, kā viņš jutās! Starp citu, ne viens vien pasaulē slavens dziedātājs savulaik tā atraidīts… Man bija visas cerības, ka pēc “Rīdzes” iestāšos Konservatorijā, tad tikšu Operā, bet viss šķietami loģiskais plāns sabruka, kad 17 gadu vecumā konsultācijā Konservatorijā man ieteica labāk nemēģināt.. Nakti ar mammu noraudājām, pēc dažām dienām iestājos mediņos. Kādā skolas koncertā, kas notika Konservatorijā, man jautāja – kad stāsieties mūsu augstskolā? Bet divreiz vienā upē neiekāpsi. Jau biju mācījusies itāļu valodu, vecāki krāja naudu manām studijām ārzemēs. Patiesībā laime, ka neiestājos Konservatorijā, bet aizbraucu uz Itāliju… Nepazīsti vidi, sistēmu, valodu, arī pie aģenta grūti tikt. Kā dziedātājam no Latvijas Operas nokļūt apritē Eiropā? Gandrīz neiespējami…
Varbūt tādēļ, ka pirmos divus gadus Itālijā mācījos Parmā, Verdi pilsētā, tieši šis skaņradis kļuva par vienu no maniem mīļākajiem komponistiem. Parmas teātris gan ir daudz nežēlīgāks nekā Milānā, publika asa, var bļaut dziedātājiem “bū” vai trenkt prom no skatuves. Bet tieši te atklāju Verdi mūzikas dziļākās stīgas. Grūti nemīlēt “Aīdu”, “Masku balli”, “Trubadūru”, “Traviatu”… Verdi laikā viņa mūzika bija kā mums tagad Eirovīzija, komponists bija liels patriots, domāja par Itālijas apvienošanu. Kādā “Trubadūra” izrādē cilvēki opernamu pameta pirms uzveduma beigām un gāja sist austriešus, opera bija viens no politiskiem ieročiem. Tagad sabiedrība un morāle mainījusies, jo mūsdienās pieņem visu ko. Dažam pat grūti saprast gudrās, skaistās un bagātās kurtizānes Violetas lielo mīlestību un uzupurēšanos, savā nāves brīdī novēlot iemīļotajam Alfredo apprecēties ar citu – jaunu, skaistu sievieti… Uzvedumā Cīrihē, piemēram, Violetai pat apgrieza matus, iztaisot viņu par mūķeni, sašpricēja narkotikas un ielika trako namā, lai jaunajā fabulā viss viņai it kā rēgotos… Tas ir pret tekstu, pret Verdi, pret domu.
Sarunas turpinājumu lasiet 7. jūnijā “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” vai e-izdevumā.
