Audzinām savus bērnus un audzinām, un audzinām. Lai kādi padevušies, visi mīļi. Bet Dukuru mammai sanākuši čempioni, par kuriem visai Latvijai prieks. Kāds ir MARINAS DUKURES noslēpums?

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Lasīt citas ziņas

– Vai esat saglabājusi dēlu bērnības zīmējumus?

– Protams, visus zīmējumus un visus apsveikumus.

Iedzīvotājiem apdraudējums vairs nepastāv! Bauskā izdevies atrast gāzesvada bojājuma vietu

“Nebūs nauda, nebūs mūsu auto!” Latvieši, atsaucoties uz sludinājumu, apmaina automašīnas ar krāpniekiem…

VIDEO. Slēpošanas kūrorta viesi neapdomīgi filmē un pienāk bīstami tuvu lielam lācim

– Ko viņi jums zīmēja Mātes dienā, tolaik gan 8. martā?

– Kā jau visi bērni – saulīti, tulpes, mammu…

– Un kāda mamma izskatījās?

– Skaista. (Smejas.) Protams, ka skaista mamma. Vēl atceros vienu apsveikumu – cimdiņš un tam virsū uzlīmēti pūpolīši, tāds sirsnīgs un silts cimdiņš. Par šiem apsveikumiem jāpateicas dēlu skolotājai (Tomasam un Martinam abiem bija viena skolotāja). Izlaidumā viņa skolēniem pasniedza mapīti ar sacerējumiem, ko bija gadiem krājusi.

– Dēli droši vien raks-tīja, ka grib kļūt sportisti…

– Skolas laikā – ne. Nākotnes nodomos viņi atzinās, vēl pavisam mazi būdami. Bērnudārza gaitas beidzot, mazajiem izsniedza apliecības, kur katrs bija uzrakstījis savu nākamo profesiju. Audzinātāja nolasīja Tomasa rakstīto, ka grib kļūt par bobslejistu, un Martina domu, ka būs sportists. Tas arī saprotams, jo ko tad viņi redzēja? Galvenokārt sportu un sportistus. Tēvs brauca uz sacensībām kopā ar bobsleja komandu, viņš bija mehāniķis. Jā, zēnu bērnības sapņi ir piepildījušies.

– Bet jūsu? Kur esat dzimusi, augusi?

– Sapņoju kļūt par skolotāju. Par ko gan vēl, ja vecāki ir skolotāji? Tēvs mācīja fiziku, mamma – krievu valodu un literatūru. Uzaugu Krāslavas rajona Aulejā. Mans tēvs ir no Latgales, mammas dzimtā puse ir Kurska. Vecāki mani audzināja stingri. Arī skolā, kur abi strādāja, blēņas darīt nevarēju. Mācījos ļoti labi. Tomēr, kad ieminējos, ka arī gribu kļūt par skolotāju, vecāki mani atrunāja. Viņi skaidri zināja, cik grūta ir šī profesija. Tad nu iestājos Politehniskā institūta Ekonomikas fakultātē, kur togad bija vislielākais konkurss. Pēc profesijas esmu grāmatvede.

– Kā jau skolotāju bērnam dēlu audzināšana droši vien grūtības neradīja…

– Man ir māsa, ar puišu audzināšanu nebiju pazīstama. Bet, ja reiz man viņi bija piedzimuši, vajadzēja kaut kā tikt galā. Mēs ar vīru nolēmām, ka galvenais ir izaudzināt labus cilvēkus, godīgus un strādīgus. Vasarās Valkas vectēvs lika puišus pie darba. Mēs audzējām tulpes, un Tomasam ar Martinu arī bija jāpalīdz. Katram bija iedalīts savs darbiņš un savi pienākumi. Un dēli zināja – padarīs darbu, vakarā aizbrauksim peldēties vai arī uz veikalu pēc saldējuma. Motivēšana, kaut arī neliela, tomēr bija.

Mēs ar vīru nedomājām, ka dēli būs sportisti. Audzinot vienmēr uzsvērām, ka galvenais ir mācības un sports tikai otrkārt. Stāstījām, ka pēc izglītības jātiecas nevis diploma pēc, bet gan tālab, ka tā sekmē domāšanu, veido funktieri. Redzēs, kas no dēlu studijām viņiem dzīvē noderēs.

– Sportistiem nepieciešama pašapziņa, kā to rosinājāt?

– Martins no bērna kājas bija cīnītājs, jo viņam bija jātiek līdzi vecākajam brālim Tomasam. Kad volejbola treneris uzaicināja Tomasu trenēties, Martins gāja viņam līdzi un sēdēja zāles malā, kamēr treneris apžēlojās un uzaicināja arī mazo. Tā arī Martins tika komandā un ļoti centās. Viņš visu laiku tiecās līdzināties vecākajam brālim. Tomass labi mācījās, un mazais centās sekmēs neatpalikt. Vecākā brāļa panākumi jaunākajam bija stimuls, lai cīnītos.

– Vai jaunāko dēlu vairāk lutinājāt?

– Nē, un nebija jau arī kad lutināt. Martins bija ļoti aktīvs bērns, un viss viņam patika – skolā dziedāja korī, dejoja, nodarbojās ar aerobiku…

– Jauki, ka brāļi aizvien turas kopā…

– Viņi ir kopā auguši, kopš mazotnes viņiem bija kopīgas intereses, prieki un palaidnības. Atceros, istabā no ķebļiem uzbūvēja bobu, abi sēdās iekšā un brauca, rīkoja sacensības. Citreiz pārnāku mājās, skatos – balsinātie griesti vienos pleķos – bumbu esot spēlējuši. Līdz 9. klasei abi spēlēja volejbolu. Kļuva pat par Latvijas čempioniem. Nu abiem kopīgs skeletons.

– Domāju, kā jūtas vecākais brālis, kad jaunākais pašlaik viņu sportā apsteidz? Vai dēlu starpā nenotiek rīvēšanās?

– Tad es to būtu manījusi. Nē, viņi nav skaudīgi. Mēs ar Daini šo lietu esam pārrunājuši un secinājām, ka mums ir labi dēli. Nezinu, kā veidotos viņu attiecības, ja būtu otrādi – ja lielāki panākumi sportā būtu vecākajam. Raksturi dēliem ir atšķirīgi. Bet bija arī tāds laiks, kad Tomass bija stiprāks, taču Martins to pieņēma, jo viņš galu galā ir jaunākais brālis un visu bērnību centās panākt lielo. Tagad Tomass pieņem, ka viņam ir cita ķermeņa uzbūve, starts nav tik labs un neslīd tik labi kā brālim. Tēvs ar dēliem analizē, kāpēc tas tā, būvē un izmēģina jaunas kamanas. Arī Tomasa sasniegumi sportā ir ļoti augsti vērtējami, un es ļoti gribu biežāk redzēt brāļus uz pjedestāla stāvot blakus.

– Vai jūs lepotos ar dēliem, ja viņi nebūtu čempioni?

– Tie taču ir mani dēli un es viņus mīlu! Nupat mājās kārtojām vienu telpu. Esmu saglabājusi dēlu starta numurus no agrākām sacensībām. Aplūkoju tos – piemēram, starta numurs 31 un 32. Viņi ir bijuši arī tādās vietās, vai tad tas ko nozīmē? Vai tad tāpēc viņi ir bijuši sliktāki? Bet viņi ir centušies un daudz ko panākuši.

– Skeletonisti var startēt arī diezgan lielā vecumā. Vai novēlat Tomasam un Martinam ilgu sporta karjeru?

– Domāju, līdz četrdesmit gadiem viņiem nevajadzētu braukt. Bet tas pašiem jājūt. Katram ir jāapzinās, kad jābeidz sportot. Noturēt labu fizisko formu gada garumā nav viegli. Es viņiem novēlu, lai tikai ar veselību viss būtu kārtībā.

– Kā spējat izturēt, televīzijas ekrānā redzot, ka dēli ar galvu pa priekšu milzu ātrumā traucas pa trasi?

– Es vienmēr saku – pa ielu ejot, arī viss kaut kas var notikt. Un ar auto braucot. Pēdējā laikā skatos tikai ierakstu, kad sacensības jau ir beigušās. Tiešraides – tās man tik tiešām ir par grūtu, pārlieku lielas emocijas. Reizēm pat apraudos.

– Slavenu dēlu mammai ir jāsadzīvo arī ar slavu…

– Atklāti sakot, tas ir neliels slogs. Siguldā mūsu ģimeni labi pazīst, priecājas par dēlu uzvarām, apsveic. Tik slavena, lai manu seju pazītu, neesmu. Bet dēlu uzvaras, protams, uzliek pienākumu, tas ir skaidrs.

– Nebūtu tādu dēlu, ja nebūtu tāda tēva. Kā jūs savulaik izvēlējāties Daini?

– Dainis bija un ir tik stabils, ar stingru mugurkaulu, stiprs vīrietis un ļoti, ļoti simpātisks. Vienkārši es viņā iemīlējos. Mācījāmies Politehniskajā institūtā, es ekonomistos, viņš – mehāniķos un dzīvojām vienās kopmītnēs Laimdotas ielā, tur arī saskatījāmies. Bijām ļoti jauni – 19 gadi, pāris gadus draudzējāmies, tad apprecējāmies.

– Vai tas ir nejauši, ka sākāt dzīvot tieši Siguldā, bobsleja “dzimtenē”?

– Nē, apzināti. Trases toreiz vēl nebija. Pēc institūta beigšanas Daini kā jauno speciālistu norīkoja darbā uz Siguldu. Viņam gan bija iespēja strādāt arī Valkā un citur, bet mēs izvēlējāmies Siguldu, jo jaunībā braucām uz šejieni pastaigāties un vieta ļoti iepatikās.

– Vīrs ar dēliem mūždien ir kopā – trenējas, būvē kamanas. Vai nejūtaties tā kā atstumta?

– Man ir brīnišķīgas dēlu otrās pusītes – Tomasa sieva Karīna un Martina draudzene Jana.

Un mazdēliņš – Tomasa dēls. Nē, nejūtos nomaļus un ne mirkli nenožēloju, ka man ir divi dēli.

– Savulaik jums nācās pārdot jaunbūvi, jo bija vajadzīga nauda dēlu sporta karjerai. Cita būtu teikusi – kas vēl nebūs! Kāpēc jūs uzupurējāties?

– Tas nebija dzīvības un nāves jautājums, mums bija, kur dzīvot.

Vienkārši vajadzēja izvēlēties pareizo veidu, kur ieguldīt naudu – vai nu celtniecībā, vai bērnos, un mēs izvēlējāmies – bērnos. Turklāt tagad viss atgriežas atpakaļ. Par dēlu labiem sporta rezultātiem Dainis saņēma trenera prēmijas. Par šo naudu esam uzcēluši māju.

Dēli tagad dzīvo citur, bet mums palīdzēja būvniecības darbos. Viss atgriežas, tikai laiks mazliet ir pagājis. Bet labi, ka tā. Ko gan mēs ar vīru divatā tagad iesāktu, ja būtu pabeiguši to jaunbūvi – visai ģimenei domāto māju? Tā būtu par lielu. Turklāt tolaik, mājas ceļot, nedomāja ne par gāzes, ne elektrības izmaksām. Bija jāpārdod tā jaunbūve, un mēs to pārdevām.

– Kāda tad ir dzīve jaunajā mājā atkal divatā?

– Agrāk zupas katls bija lielāks. Tagad man no jauna jāmācās gatavot diviem. Nopirku mazu katliņu kā kopdzīves sākumā. Mums ar Daini ir kopīgas pusdienas un vakariņas. Vīrs vēl arvien ir ļoti aizņemts darbā. Ja izdodas kopā pavadīt brīvu nedēļu – tas jau ir daudz. Viņš pret mani ir uzmanīgs un gādīgs kā visu mūžu, dāvina smaržas, rotas. Pēc sacensībām gan vīru, gan dēlus aizvien sagaidu ar pusdienām vai vakariņām. Tā mums ir tradīcija, pa taisno no lidostas viņi brauc pie manis. Sevišķi noilgojušies pēc mājas ēdiena viņi ir, kad atgriežas no sacensībām ASV, Kanādā. Uz vakariņām atbrauc arī manas vedeklas un mazdēls.

– Vai bez sāpēm atdevāt dēlus citām sievietēm?

– Tomass ar savu sievu draudzējās jau kopš skolas gadiem. Un Martins ar savu draudzeni arī. Tāpēc jau sen esam saradušas un kļuvušas tuvas. Dēli ar ģimenēm arī dzīvo Siguldā. Es ļoti priecājos, ka nav jābrauc tālu ciemos. Tagad viņi labprāt ciemojas pie mums. Pirmo Jauno gadu jaunajā mājā arī sagaidījām visi kopā, mazdēls Darels skaitīja dzejolīšus.

– Tādi interesanti vārdi – Tomass, Martins, Darels…

– Es esmu krieviete, Dainis – latvietis, tāpēc dēliem likām neitrālus vārdus. Kāpēc Tomass savam dēlam izraudzījās Darelu, to gan nezinu, šķiet, internetā sameklēja.

– Vai mazdēlu audzināt citādi nekā savus dēlus?

– Kā tad! Vairāk lutinu. Kad Darels atbrauc ciemos, kāpēc man viņam kaut ko liegt? Mazdēls mācās 2. klasē un cītīgi sporto. Pašlaik viņu interesē hokejs un futbols. Dažreiz smejos, ka puisim ir tik saspringts mācību un treniņu grafiks, ka maz brīvu brīžu, lai viņu satiktu.

– Bet vai pašai ir brīvi brīži un vaļasprieki?

– Protams! Lai gan veicu arī grāmatvedības pakalpojumus, tomēr laika vaļaspriekiem ir gana.

Es labprāt skrienu, bieži vien kopā ar suni, ziemā slēpoju, nodarbojos ar aerobiku, peldu, braucu ar riteni. Tagad ap māju veidoju dārzu, sakopju apkārtni. Vēl man patīk gatavot, kādu jaunu recepti izmēģināt.

– Kas jūsu vīriešiem vislabāk garšo?

– Kā jau īstiem latviešiem – gaļa, kartupeļi un salāti.

– Skaidrs, ka dēliem un vīram esat veltījusi mīlestību un rūpes. Bet ko esat mācījusies no vīra un dēliem?

– Ar Daini spriedām, ka mums abiem ir paveicies. Viens no otra esam mācījušies, pielāgojušies. Dainis jaunībā bija daudz straujāks, bet viņš teica: tu tāda mierīga, man vienkārši neērti tev nodarīt pāri. Tagad viņš ir kļuvis mierīgāks. No Daiņa joprojām mācos, kā aizstāvēt savu viedokli, vīram ir stingrs raksturs. Tā nopietni strīdējušies, tfu, tfu, tfu, neesam. Apbrīnoju Martinu, ar kādu pacietību viņš olimpisko spēļu laikā atbildēja, kad žurnālisti lipa apkārt: kāds būs rezultāts, kāds būs rezultāts? Viņš ir ašs, tomēr tik labi turējās un pieklājīgi atbildēja. Būt izcilam sportistam ir arī slogs, jo visi gaida uzvaru. Esmu viņam jautājusi, kā jūtas pirms nopietnām sacensībām. Martins teic, ka tā ir liela atbildība, bet ir tai gatavs. Tomass ir ārēji mierīgs, tāpat jau ir stress, bet viņš to neizrāda. Es jautāju – vai tu pārdzīvo? Nē, atbild, bet, protams, uztraucas. Tomass ir mierīgs kopš bērnības. Martins mūždien viņu kacināja. Vērojām, kad beidzot Tomasam pacietības mērs būs pilns un viņš mazajam sados, bet nekā. No dēliem esmu mācījusies pacietību, mērķtiecību, neatlaidību. Tagad ar prieku skatos, ar kādu mīlestību un uzmanību Tomass audzina savu dēlu. Pacietīgi vadā viņu uz sporta treniņiem.