“Man vienmēr ir interesanti strādāt, kad lietas ir uz robežlīnijas.” Mārim Čaklajam šodien apritētu 80 gadi 3
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dažas nedēļas pēc manas piedzimšanas žurnālā “Zīlīte” tika nodrukāts dzejolis, kas sākās ar šādām rindām: “Bērniem – dārzs, bērniem – parks,/ putniem, zvēriem – Minkuparks.”
Sagadīšanās pēc tas arī ir viens no pirmajiem dzejoļiem, kuru kopš bērnības esmu paturējusi prātā, kaut gan izlasīju, jādomā, dažus gadus vēlāk, pavisam noteikti toreiz neko nezinot par autoru – dzejnieku Māri Čaklo.
Kaut kad agrīnajos pusaudzes gados klases vakaros dejoju, klausoties brāļu Ziemeļu balsīs dziedātajā “Uzsniga sniedziņš balts”, mazliet vēlāk tirpas skrēja pār pakausi un muguru, klausoties Ievas Akurateres dziedātajā “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”.
Un, kaut gan diezgan ilgu laiku esam dzīvojuši vienā laiktelpā, neizskaidrojamu iemeslu dēļ Māris Čaklais manā apziņā palicis fragmentētā dzejoļu, rakstu un nejauši izdzirdētu dzīves faktu (nedzirdēt neko par Māri Čaklo gan laikam nebūtu bijis iespējams) raibumā, tādā kā nesaliktā mozaīkā.
Es nerakstītu šo garo ievadu, ja nebūtu sajūtas, ka tieši tāpat kā man bija arī daudziem citiem – lai cik pazīstamas būtu dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, lai cik lielu darbu viņš padarījis kā laikraksta “Literatūra un Māksla” dzejas nodaļas vadītājs un vēlāk, Latvijas izšķirošajos gados, galvenais redaktors, zināt par dzejnieku joprojām zinām “maz, pavisam maz” un reizēm – tikai to skandalozāko pusi.
Zemapziņā iekodētā neatkarība
Māris Čaklais nāca pasaulē Saldū. Abi Māra Čaklā vecāki strādāja patērētāju biedrībā – tēvs Fricis Alberts (1912–1979) bija veikala noliktavas pārzinis, māte Vēra (1918–1998) – pārdevēja.
Nākamais dzejnieks piedzima zīmīgā laikā – 1940. gada 16. jūnijā, dienu pirms sarkanās armijas tanku iebraukšanas valstī un pilnīgas neatkarības zaudēšanas.
Kas zina, varbūt tieši šī sagadīšanās iedarbojās kaut kādā maģiskā veidā, zemapziņas līmenī iesējot brīvdomības, brīvības alkas un pārliecību, ka reiz Latvija atkal būs neatkarīga?
Māra Čaklā dēls Ingmārs atceras, ka viņa bērnībā tēvs – kuru politiskās norises interesēja un kurš tām aktīvi sekoja līdzi – par Padomju Savienību vienmēr runājis kā svešu valsti, PSRS vadoņi allaž pieminēti kā “viņi”, kamēr mēs esam šeit, Latvijā.
“Protams, viņš neskraidīja ar sarkanbaltsarkano karogu apkārt, kā, šķiet, tagad puse Latvijas darījusi,” paironizē Ingmārs, “taču viņš interesējās par vēsturi, pētīja to, redzēja kontekstus, vienmēr arī dzejā iekodēja konkrētas lietas.”
Arī pats no tēva iedvesmojies interesei par senām grāmatām: “Tētis veidoja bibliotēku, regulāri apmeklēja antikvariātus. Tādā līdzi staigāšanas līmenī es biju gājis viņam līdzi vienmēr, bet jau pamatskolas laikā sāku arī pats ar to aizrauties.
Atceros, ka reiz antikvariātā Liepājā uzskrēju grāmatai, kurā bija attēlots sarkanbaltsarkans karogs. Tā bija pirmskara mācību grāmata, citreiz tautsaimniecības gadagrāmata, kurā bija Ulmaņa bilde un karogs.
Katru reizi, kad ko tādu biju atradis, tētis teica – šito noslēp. Un mājās viņš man vienmēr paskaidroja – redzi to karogu? Tas ir īstais Latvijas karogs, un tas atkal reiz būs Latvijas karogs. Man, divpadsmit trīspadsmit gadus vecam puišelim tas bija kaut kas īpašs.”
Kādā intervijā Māris Čaklais sacīja: “Tas, ka Latvija ir pelnījusi – un sagaidīs – labāku likteni, man bijis vienmēr skaidrs, noteikti. Man pat ir tāds dzejolis par to sapni, kas pēc simt gadiem piedzimst, utt. Bet es biju gatavs arī tam, ka tas var nenotikt manas dzīves laikā. Es varu iedomāties, cik tālu viss būtu salaists dēlī saimniecībā un kultūrā, ja tas būtu tā bijis.”
Domas par neatkarību nepalika tikai domātas vien, 1987. gada 19. jūnijā Māris Čaklais, nesen kļuvis par latviešu inteliģences visvairāk mīlētā laikraksta “Literatūra un Māksla” galveno redaktoru, pirmo reizi padomju laikā atļāvās uz vāka uzlikt Brīvības pieminekļa fotogrāfiju un savu Kārļa Zāles meistardarbam veltītu ievadrakstu.
Ingmārs atceras, tēvs toreiz ļoti ilgi pārdomājis šo soli – ne tādēļ, ka baidītos no nepatikšanām, bet nav vēlējies problēmas sagādāt kolēģiem.
Tomēr atmoda jau bija labi ieskrējusies, un nekādas lielās nepatikšanas brīvdomīgo redaktoru nepiemeklēja, ļaujot viņam desmit gadus vēlāk intervijā Andrievam Ezergailim paironizēt: “Es vienmēr atcerējos, ko Krišjānis Barons bija teicis savai vedeklai 20. gados: krievu valstī ir tā, ja tu prasi kaut ko, vai drīkst, tad noliegs, bet, ja tu vienkārši izdari, tad sanāk.”
Salikt pasauli pa savam
Māris Čaklais nekad nav bijis tikai dzejnieks vien. Pusauga vecumā pastrādāts fiziski, un vēlāk šos darbus pats atcerējās ar prieku: “Man patika kopā ar tēvu cirst krūmus Nīgrandē, siet fašīnas Kursīšos, kraut drenu caurules mašīnā un no mašīnas ārā Saldus meliorācijas stacijā, kuras brigādē strādāju savās skolas vasarās, man patika stiept ūdeni mūsu mājai Varavīksnes ielā. Visi darbi ir atstājuši savas zīmes.”
Lēmums par labu žurnālistikai bijis gan pragmatisks (“nezinu nevienu latviešu dzejnieku, kam būtu izdevies tikai no daiļrades vien iztikt”), bet droši vien visvairāk pamatots ar dzejnieka nerimstošo interesi par visu, kas pasaulē notiek.
Jādomā, ne jau velti Māris Čaklais pēc vidusskolas aizgāja studēt LU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Vēsture viņu patiešām interesēja, un gara neatkarības netrūka. Runā – pašai man nav gadījies to redzēt –, ka studenti esot izdevuši tam laikam brīvdomīgu literāru žurnālu “Sirds uz trotuāra”, ko bargi kritizēja fakultātes vadība un kas nonācis arī Valsts drošības komitejas uzmanības lokā. Līdz ar pašu Māri Čaklo.
Ābrams Kleckins atceras, ka Māra Čaklā pirmie dzejoļi parādījušies tieši tajā brīdī, kad bija apdzēsts īslaicīgais “Hruščova pavasaris” un vajadzēja saukt pie kārtības “radošo inteliģenci”.
“Dzejoļi un dzejnieki bija ārkārtīgi populāri. Un tad parādās tāds jaunais – pārāk sprigans, ziniet, un izrādās, ka ir ērti viņu sist, jo tā var pieklusināt tos, kurus sist publiski nav īpaši izdevīgi. Tāpēc Māra oficiālā ienākšana literatūrā iznāca sevišķi smaga, visdramatiskākā viņa paaudzē.”
Taču, kā vēlāk Māris Čaklais teiks tajā pašā intervijā Andrievam Ezergailim, “man vienmēr ir interesanti strādāt, kad lietas ir uz robežlīnijas”.
Tā nu, neraugoties uz pērieniem, Māris Čaklais agri sāka publicēties un ātri kļuva par savas paaudzes balsi – viņu cienīja, uzklausīja, citēja. Jānis Peters, kurš ir gadu vecāks par Māri Čaklo, atzinis, ka uzskatīja viņu par savu skolotāju dzejā.
Zigmunds Skujiņš, kad Čaklajam jau bija iznācis vesels birums krājumu, rakstīja: “Varbūt es viļos, bet, manuprāt, Māris Čaklais jau ar pirmajiem dzejoļiem ir savas paaudzes visnesentimentālākais, visracionālākais, viskonstruktīvākais dzejnieks.
Viņš neapdvēseļo, neapjūsmo, neko tiešā veidā uz papīra nepārceļ. M. Č. izārda pa ritenītim, pa skrūvītei, pa atsperītei. (To pašu viņš dara ar kokiem, krūmiem, puķēm: lapas atsevišķi, ziedi atsevišķi, stroncijs atsevišķi.) Un tad montē no jauna, audzē no jauna, negaidīti, pārsteidzoši, saspriegti, dažkārt ironiski sastādīdams visu ar saknēm gaisā.”
Šo vēlmi saprast, izpētīt līdz pēdējam sīkumam piemin visi, kuri Māri Čaklo pazinuši.
Dzejnieka meita Elīna, kura palīdzējusi sakārtot tēva arhīvu, atklāj – par tēmām, kuras viņu interesējušas, dzejnieks iekārtojis mapes ar faktiem, tāpat rīkojies arī tad, kad veidojis interviju vai radioraidījumu par kādu.
“To viņš arī mums lika – nedarīt pa roku galam. Ja dari, tad dari, ja nedari, tad nedari. Viņš ļoti necieta, ka čammājas, nevar izlemt, muļļāšanās viņu tracināja. Viņš bija ļoti aktīvs. Ir cilvēki, kuros tik spēcīga enerģija, ka tā burtiski iet pa ausīm ārā,” saka Elīna.
Nepieciešamība izpētīt, zināt, izprast Mārī Čaklajā bijusi spēcīga, un viņš ir arī bijis dāsns, uzzinātajā daloties. Jānis Peters atceras, ka savulaik aizvedis draugu uz Liepāju, kuru viņš vēlējies iepazīt.
Peters pats Liepājā nodzīvojis lielāko daļu bērnības un jaunības, taču drīz vien Māris par vēju pilsētu zinājis daudz vairāk nekā viņš pats, bet tai veltītās Imanta Kalniņa dziesmas un apzīmējums “pilsēta, kurā piedzimst vējš” jau kļuvuši ikoniski.
Savukārt Ingmārs un Elīna atceras, ka jebkura pastaiga kopā ar tēvu varēja izvērsties par veselu izzinošu ekspedīciju – viņš mīlēja un pazina Rīgu, prata pastāstīt par tās ielām un namiem.
Tāpat, svecīšu vakarā kopā ar bērniem ejot apciemot Elīnas un Ingmāra mammas, aktrises Valdas Freimūtes kapu, vienmēr iznākusi gara ekskursija.
“Mēs apciemojām ne tikai mammu, aizgājām arī pie Austras Skujiņas, Antas Klints – tas it kā bija pa ceļam, bet ne taisnākais ceļš. Aizgājām arī pie Jāņa Čakstes pieminekļa, un viņš pastāstīja, kas ir Čakste, kas ir Meierovics, aizgājām arī pie latviešu lidotājiem. Viņš daudz zināja un izstāstīja, un tas vienmēr bija interesanti,” atceras Elīna. Tagad līdzās otrajai sievai guļ arī Māris Čaklais.
Čaklais un sievietes
Jubilejas intervijā, jautāts par mūža sievietēm, Māris Čaklais teiks: “Bez tā visa, ka sieviete ir sieva, māte, draugs, biedrs un brālis, sieviete – tie ir svētki, dzīves svētki. Un ne gradāciju zemāk. Bet mīlestība – ar visām vēlmēm un dziņām, gribām un nojausmām, ar bailēm to visu pazaudēt, ar saviem mākoņiem un saviem bezdibeņiem – pavisam nav viegls nesamais. Paldies Dievam, apmātais to nesajūt. Bez tā visa dzejas vispār nav. Varbūt, ka dzejolis vispār ir mīlestības un profesionalitātes koncentrācija vienā laikā, abi vienā zibenī?”
Dzejnieks bija precējies sešas reizes. Ingmārs atklāj, ka tēva oficiālajā biogrāfijā neparādās piektās laulības, kuras divas dienas vēlāk tika anulētas, savukārt pirms un pēc tām Māris Čaklais divas reizes bija precējies ar Ievu Ceriņu (Čaklo), ar kuru arī nodzīvoja kopā līdz mūža galam.
Savukārt to, cik mīļoto sieviešu Mārim Čaklajam dzīvē bijis, droši zināja tikai pats Māris Čaklais.
Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, par kuru Māris Čaklais uzrakstīja grāmatu, sacīja – vienmēr brīnījusies par viņa attiecībām ar sievietēm: it kā nekas īpašs, bet sievietes trakas paliek.
“Ar fizisko izskatu tam nav liela sakara. Tētis bija ārkārtīgi piepildīts ar enerģiju, kura prasījās lauzties ārā visdažādākajos veidos. Tas jau ir ielikts mūsu dzimtā. Mums bija ļoti asprātīgs vecaistēvs, nenormāli kareivīga un enerģiska vecmāmiņa. Tas bija mana tēta šūpulī un lielā mērā jūtams arī mūsos, Māra Čaklā bērnos. Tas ir tāds zināms Čaklo trakums,” šo fenomenu skaidro Ingmārs.
Pirmā Māra Čaklā sieva bija Inta Zariņa (Čaklā), ar kuru jaunais dzejnieks apprecējās 1963. gadā un izšķīrās trīs gadus vēlāk.
1967. gadā apprecas Māris Čaklais un Latvijas Nacionālā (tobrīd Valsts Drāmas) teātra jaunā, spožā, talantīgā aktrise Valda Freimūte.
Viņa tobrīd paspējusi nospēlēt Zentu filmā “Zvejnieka dēls”, Mundu lielu uzmanību guvušajā izrādē “Man trīsdesmit gadu” un Elīnu Amtmaņa-Briedīša iestudētajās “Skroderdienās Silmačos”. Varbūt tieši no “Skroderdienu” lomas nāk meitas vārds? Trīs gadus vēlāk piedzimst dēls Ingmārs.
Vai varēja mainīties vēsture un Māris Čaklais palikt par vienmīli, to gan nav iespējams ne pateikt, ne uzminēt, un liktenis nedeva iespēju to pārbaudīt.
Vēlā 1973. gada rudenī taksometrs, kurā sēž Valda Freimūte ar dēlu Ingmāru, pie VEF Kultūras pils paskrien zem tramvaja, un aktrise iet bojā. Elīnai tobrīd ir nepilni pieci gadi, Ingmāram – tikai divarpus.
Ko Mārim Čaklajam nozīmēja šis traģiskais negadījums, pavisam nedaudz atklāj jubilejas intervijā gandrīz divdesmit gadus vēlāk teiktais: “Atceros 1973. gada rudeni, kad pār mani nogruva debess un nekur nebija kur likties – ne mājās, ne uz ielas, gāju uz darbu un turējos pie sava rakstāmgalda. Pavisam fiziskā nozīmē turējos.”
Elīna un Ingmārs bija pārāk mazi, lai aptvertu traģēdijas apmēru, taču nesen, caurskatot tēva arhīvu, Elīna uzgājusi iepriekš nepamanītu mapi.
“Izrādās, viņam bija mapīte, kur saglabātas lietas, kas saistās ar manas mammas aiziešanu, – līdzjūtības, telegrammas, pat biļete, ar kuru viņš atbrauca no Vācijas, zīmīte no viesnīcas. Kad to atradu, emocijas bija tik spēcīgas.
Tad gan domāju – kā tas ir, kad vīrietim, kuram ir divi mazi bērni, pasaka, ka sieva nomirusi, dēls reanimācijā…” Elīna pieklust.
Gadu pēc sievas nāves Māris Čaklais apprecas trešoreiz – ar aktrisi Sandru Volšteini, piedzimst abu dēls Imants. 1980. gadā tiek šķirta arī šī laulība, un dzejnieks pirmo reizi apprecas ar Ievu Ceriņu (Čaklo).
Savā grāmatā “bet – debesīs iesiets mezgls” Ieva Čaklā šo laiku atceras šādi: “Tā es arī izdarīju: izšķīros no vīra, aizgāju no darba mūzikas skolā un aizbraucu uz Rīgu. Varbūt tas šķitīs vieglprātīgi, bet man tas likās vienīgais pareizais solis. Un, lai cik dīvaini tas izklausītos, nenožēloju to nevienu brīdi, jo mana dzīve kļuva kā viens liels piedzīvojums. Tagad gan moderni būtu sacīt – realitātes šovs.”
Realitātes šovs, kurā līdzās abu attiecībām ir visa Latvijas – un ne tikai tās, tā kā Māris Čaklais sadraudzējies ar daudziem tuvāku un tālāku zemju dzejniekiem, – literārā pasaule, dzejnieka ikdienas niķīši, arī alkohols, kas gan nekad neieņem galveno vietu Māra Čaklā dzīvē, un citas sievietes, kuru klātbūtne nolasāma dzejoļos…
Klātesošais
Gan Elīna, gan Ingmārs teic, ka tēva biežā dzīvesbiedreņu maiņa uz viņiem pārmēru sāpīgu iespaidu nav atstājusi, jo savukārt bērniem viņš vienmēr ir bijis klātesošs. Ne audzinātājs un nepavisam jau ne moralizētājs, bet iedvesmas avots.
“Viņš mums visu laiku mēģināja iedot intelektuālo izaicinājumu, atnesa grāmatu un teica – šī ir ļoti interesanta, tev noteikti jāizlasa. Runāja par cilvēkiem, vēstures notikumiem, ceļojumu iespaidiem, cilvēkiem, kurus saticis,” atceras Elīna.
Pasmaida, atceroties, kā tēvs savulaik uzstājis uz to, ka jāizlasa “Straumēni”, “Dvēseļu putenis”, kas pusauga gados nešķitusi necik interesanta lektīra.
Ingmārs atceras, tētis nekad nav licis iemīlēt dzeju, bet gan dzejnieku, interesantu cilvēku.
“Viņš radīja tādu izjūtu, ka tu vari nezināt gadskaitļus, kad tas dzejnieks dzīvojis, nezināt pašu dzejoli no galvas, bet tev jāpieskaras dzejolim, jāzina, ka ir bijis tik interesants cilvēks kā, piemēram, Čaks,” stāsta Ingmārs.
“Viņš arī nekad neuzspieda savu gribu – neteica, ka nedrīkstu kaut ko darīt, kaut kur iet, nepieprasīja nekādu striktu režīmu. Viņš palīdzēja izvērtēt, deva patstāvību – ka tu pats izlem, kas tev svarīgi, un viņš ļauj to darīt. Neatceros nevienu brīdi, kad viņš man būtu uzspiedis savu gribu. Paši bijām atbildīgi par to, ko izvēlējāmies, viņš mūs neterorizēja ar savu izvēli,” atceras Elīna.
Tā kā Māra Čaklā dzeju vispār ļoti ietekmēja apkārtējā realitāte, tajā ir arī daudz viņa bērnu rosinātu motīvu.
“Perpendikuls no Dillī Dallī, kad es matemātikā mācījos par perpendikulu, elektriskā zivs, kad bioloģijā mācījos par dziļūdens zivīm. Slimība – kad biju saķērusi cūciņas,” uzskaita Elīna.
Savukārt, kad Māris Čaklais reiz viesojies Ingmāra skolā, viņš uzaicinājis dēla klasesbiedrus nosaukt jebkādus priekšmetus, ko var iedomāties, un apsolījis par tiem uzrakstīt dzejoļus.
“Tad nu visi arī sauca – logi, durvis, griesti, ko nu apkārt redzēja,” atminas Ingmārs, piebilstot, ka tēvs to uztvēris kā interesantu izaicinājumu un dzejoļus patiešām uzrakstījis.
Bērniem Māris Čaklais pirmkārt bija tētis, ar kuru kopā varēja pastaigāties, ar kuru Ingmārs Liepājas pludmalē skrējās un kurš, pieķēris septiņus gadus veco dēlu pīpējam kopā ar vēl mazāko kaimiņu, nolika dēlam uz galda priekšā cigarešu paciņu un teica, lai izpīpējas kārtīgi. (Un pēc tam sarakstīja labi zināmo dzejoli “Jānītis pīpē”).
Tētis, kurš gatavoja ēst. Ingmārs joprojām tēva vārīto pupiņu zupu uzskata par visu ēdienu ēdienu, un tagad, to ēdot, vienmēr piedomā, ka tik labu kā tētis neviens to neprot pareizi izvārīt.
Elīna savukārt mocījusies ar tēva vārīto kāpostu zupu, bet novērtējusi no Ungārijas atvesto recepti – ceptas olas ar papriku un tomātiem.
“Kad brauca no Armēnijas, viņš regulāri veda mājās lavašu, sieru, tādus garšaugus kā kinza un estragons, ko pie mums toreiz neviens nezināja. Viņš vienmēr visu izmēģināja, viņam patika eksperimenti. Tēju viņš veda no Vidusāzijas. Un mūs vienmēr centās piespiest visu izmēģināt,” smejas Elīna.
Tētis, kurš necieta izlikšanos, melus un sliktu dzeju. Kad Elīna vēl bija pavisam maza, tētis viņai deva plucināt papīra gabaliņus – lapas, uz kuras bija sarakstīta apšaubāmas kvalitātes dzeja, kuru viņam negribējās lasīt.
“Esam dzirdējuši ļoti daudz viedokļu par tēti, un viens, kas pavisam noteikti nav tiesa, – ka viņš kādā brīdī būtu bijis nepatiess. Un kur nu vēl dzejā! Viņš vienmēr visu darīja par simt procentiem, gan labās lietas, gan tās, kas kādam nepatika. Un tas ietver visu – sievietes viņa dzīvē, ekstremālos lēmumus, draugus, attiecības. Arī pa pieri viņš vienmēr dabūja par simt procentiem,” skarbi secina Ingmārs.
“Es varētu pārmest tēvam to, ka viņš daļu savas dzīves atdevis alkoholam, iespējams, tādēļ kaut kādas radošas lietas neizdarīja. Bet par to, ka esam dzīvojuši vienā vai otrā vietā, ka mūsu ģimenē bijuši tādi vai citādi cilvēki, – to esmu lielākoties mēģinājis saprast.
Kad vairs nebiju bērns, domāju par viņu kā par draugu, un noteikti nevaru sūdzēties, ka ar viņu vai viņam būtu bijusi garlaicīga dzīve. Man grūti iedomāties dienu, kad atnāku pie tēta un viņš neko nedara.”
