Marija Naumova: uz skatuves esmu cits cilvēks 0
Dziedātāja Marija Naumova nekad nav bijusi tikai laba dziesmu izpildītāja – viņa ik dziesmu izspēlē kā aktrise, bet katrs koncerts kļūst par izteiksmīgu stāstu. Šogad māksliniece atzīmē 20 gadu radošo jubileju un piedāvā jaunu muzikālu stāstu.
Koncertizrādēs “Romani Rat” jeb “Čigānu nakts” Jelgavā, Valmierā un Dzintaru koncertzālē skanēs smeldzīgās čigānu melodijas, pulcējot māksliniekus no piecām pasaules valstīm.
Lūgta paraudzīties uz divdesmit skatuves gadiem, Marija domīgi teic – tie paskrējuši nemanot, un tikai paveiktais liecinot, ka šis laiks bijis neticami bagāts. Marija ir pirmā un vienīgā, kas Latvijas vārdu neizdzēšami ierakstījusi starptautiskā Eirovīzijas konkursa uzvarētāju sarakstos, taču pirms un pēc “lielā” notikuma viņas laiks pagājis nepārtrauktā radošā darbā – dziedāts neskaitāmos koncertos, spēlēts vairākās teātra izrādēs, izdoti deviņi albumi, kuros Marija dzied vairāk nekā desmit valodās. Jaunākais ieraksts – radošajai jubilejai veltītais koncerta DVD “Pusnakts Parīzē” nāca klajā šogad – tieši tajā līdz ar Vidzemes kamerorķestri piedalās mūziķi no Francijas – valsts, kurā paiet lielākā daļa Marijas Naumovas ikdienas.
Toreiz, pirms divdesmit gadiem Marija guva atpazīstamību pēc debijas albuma “До светлых слёз” iznākšanas – tajā ieskaņota sadarbība ar Maestro Paulu, bet dziedātājas pirmais ieraksts latviski “Ieskaties acīs” jaunajai māksliniecei atnesa milzu panākumus, iegūstot platīna diska statusu.
Atskatoties dziedātāja saka – kad tu sāc kaut ko darīt, viss ir jauns. Tu gribi darīt visu, nav svarīgi – kur, kāpēc, tev maksā vai ne. Tu vienkārši ej un dari. Es gāju bez īpašām cerībām, bet ar lielu vēlmi – varbūt tāpēc man bijis viegli.”
Ja būtu iespēja kaut ko mainīt savā radošajā dzīvē, Marija nemainītu neko. “Varbūt mazliet žēl, ka neveicās sastapt daudz cilvēku, kas man būtu autoritātes. Jā, man laimējās sastapt Maestro, piedzīvot to, kā viņš strādā uz skatuves, kāda ir viņa attieksme pret darbu. Diemžēl nav laimējies sastapt īsto režisoru. Visi mani teātra projekti bija problemātiski, izņemot vienu gadījumu – sešas dienas pirms “Māsas Kerijas” pirmizrādes, kad man izdevās sastapt ģeniālu režisoru. Tā bija mana aktiermeistarības skola. Paldies Dievam, man ir tāds raksturs, ka daudz ko varu darīt pati. Un man patīk viss, kas izdarīts! Prieks, ka kaut kādā daļā manis nav pazudis bērns, kurš vienmēr priecājas par to, kas notiek. Šis bērns ir ļoti laimīgs. Esmu laimīga radošā procesā, bet man nepatīk organizatoriskie darbi – diemžēl bieži iznāk darīt arī tos. Varu sadusmoties uz cilvēkiem, kas sabojā radošo procesu.”
Dziedātāja pasmaida – šajos laikos būt māksliniekam Latvijā neesot viegli. Jo mūsu valsts ir maza, tāpēc jāstrādā daudz vairāk nekā cilvēkiem lielā valstī, kur ar vienu programmu var dzīvot gadu, divus.
“Tev visu laiku “jāražo” kaut kas jauns. Ir grūtāk visu laiku būt interesantam – gan sev, gan – publikai, jo atkārtoties nevajadzētu, un publika mums ir ļoti prasīga. Vēl viena problēma – jo vairāk strādā, jo vairāk iespēju kļūdīties.
Skaidrs, ka nevienam komponistam, nevienam dziedātājam visas dziesmas pēc kārtas nav hiti. No otras puses – tieši tādēļ šajā laikā būt māksliniekam ir ļoti interesanti, jo šajā procesā attīstās mākslinieka personība, būtība.”
“Līdz ar pieredzi nāk miers. Tev vairs nesāp katrs par tevi pateiktais vārds, katra neizdevusies fotogrāfija. Kad jau esi cilvēks ar skatuves pieredzi, tu vairs nedari lietas, ko negribi darīt. Pēc Eirovīzijas sapratu – nekad vairs negribu dziedāt ar fonogrammu. Uz skatuves vēlos dzīvu sarunu – arī tad, ja ar mani kopā ir tikai viens cilvēks. Arī tad, ja neviens – a capella. Dzīvais skanējums, improvizācija ir lietas, ko tagad varu baudīt Parīzē – tur varu aiziet paspēlēt klubā kopā ar dzīvo sastāvu. Tik mazā valstī kā Latvija to nevar – mums nav daudz normālu klubu, protams, nav arī koncertzāles.”
Marijai allaž izdevies pulcēt pilnas skatītāju zāles, vai tas būtu, izdziedot Parīzes romantiku, vai dziedot aizkustinošas šūpuļdziesmas. Arī šoreiz koncerti Jelgavā un Valmierā jau izpārdoti. Kāds ir dīvas noslēpums? Marija pasmīn – “Labi apzinos, ka ir dziedātāji, kas ir labāki par mani, kam ir spēcīgākas balsis vai labāka tehnika, kas ir muzikālāki. Varbūt darbojas tas, ka esmu absolūti atvērta – tāda ir mana dvēsele. Vienkārši atdodu visu. Līdzīgi kā romānā “Parfīms”, kurā galvenais varonis beigās atdod sevi saplosīšanai. Man ir tāda sajūta, kad eju uz skatuves – atraisos pilnībā. Gadās, mazajos slēgtajos pasākumos man saka – kāpēc tu tā tērējies? Es vienkārši nevaru citādi. Varbūt cilvēki jūt, ka man nav žēl nevienas sekundes.”
Pēc uzvaras Eirovīzijā Marija apzināti nav piekritusi būt uz spožajām Eiropas un Krievijas skatuvēm, tā vietā izvēloties darīt un dziedāt to, kas sirdij tīkams. “Toreiz Tallinā mēs negaidījām nekādu uzvaru. Vienīgā vēlme bija tikt desmitniekā, lai nebūtu kauns atgriezties mājās.
Vienkārši gribējām izdarīt labāko, ko spējam. Liktenis lēma, ka mums bija jāuzvar. Tagad zinu, ka uzvarai jābūt gatavam. Nedomāju, ka kāds mūsu valstī ir tam gatavs. Varbūt paši mākslinieki ir, bet menedžments – ne. Tā ir problēma visās mazajās valstīs. Pēc uzvaras jāsagatavojas milzīgam darbam – tev pusotru gadu ir 20 lidojumi mēnesī, uzstāšanās, koncerti.
Tas bija interesants posms, bet, nenoliedzami, arī pārbaudes laiks. Man tā bija liela skola. Esmu ļoti pateicīga, ka man dzīvē bija tāds mirklis. Kopš bērnības zināju, ka kaut kas tāds manā dzīvē notiks. Kaut kas liels. Līdz tam nevienā konkursā neuzvarēju. Jā, piedalījos, par mani runāja, saņēmu simpātiju balvas, bija pat skandāli, tomēr Eirovīzija ir vienīgā pirmā vieta manā dzīvē. Pēc tās pieņēmu vairākus lēmumus. Viens no tiem – sapratu, ka negribu spēlēt diskomūziku. Man piedāvāja vadīt “Jauno Vilni”, iet tajā virzienā, producēt mūziku Krievijā, darboties klubu mūzikas jomā Eiropā. Sapratu, ka ir lietas, ko negribu, ka man ir svarīgāks kaut kas cits. Tas ir tāds egoisms. Varbūt labāk darīt mazāk, bet to, kas man patīk. Mana brīvība man ir svarīgāka par visu citu. Gribu izvēlēties, vai gribu būt ģimenē, vai uz skatuves.”
“Darbs uz skatuves sievietēm noteikti nav veselīgs – psiholoģiski. Sievietei ir jārealizējas kā sievai, kā mātei. No tā daudzas atsakās skatuves dēļ. Es negribēju upurēt savu sievietes laimi.” Šobrīd Marija audzina dēliņu Artūru, kuram drīzumā apritēs trīs gadiņi. Dziedātāja stāsta, rudenī dēliņš sāks apmeklēt Valdorfa skoliņu Parīzē. Šeit studijas bērnu psiholoģijas jomā sāks arī meita, viņa palīdzēs arī dziedātājas jaunās koncertprogrammas “Romani Rat” organizēšanā, tulkojot no franču, angļu, krievu un latviešu valodām, jo mākslinieku sastāvs ir starptautisks.
Līdzās flamenko mūziķiem, dziedātājiem un dejotājiem no Rumānijas, Spānijas, Francijas, uzstāsies arī vietējie romu mūziķi, tostarp pazīstamais ansamblis “Ame Roma”. Marija ir ļoti pateicīga Normundam Rudēvičam, ar kura palīdzību sākās Marijas “romu studijas”.
“Sapratu, ka mums blakus dzīvo tauta, par kuru mēs spriežam, brīnāmies, bet lielākoties neko nezinām. Es gribu pastāstīt šo stāstu – no kurienes šī tauta ir, kāpēc, kas viņa ir, ko dara, kāda ir viņu mūzika. Romiem it kā nav savas mūzikas, viņi to paņem no tās kultūras, kur apstājas – uz brīdi vai uz mūžu. Viņos ir ļoti spēcīgs ģimeniskums, siltums.
Tu ienāc viņu mājās, tev atver visas durvis, grib palīdzēt, nāk pretī ar atvērtu sirdi, neko neprasot. Šīs ir lietas, kurās es palēnām iemīlos. Jūtos pieņemta taborā,” smejas Marija.
Dziedātāja atzīst, muzikāli salikt kopā dažādu zemju romu mūzikas stilus nav viegli. Ir jāiejūtas, un patīkami, ja saka – sanāk. “Protams, es netēloju čigānieti. Gan šajā projektā, gan citos vairāk jūtos kā aktrise, nevis mūziķe. Esmu cilvēks, kuru interesē kaut kas vairāk, nevis smuki nodziedāt dziesmu. Nepretendēju uz to, cik atbilstoši tas būs – man nav tādu ambīciju. Daru to pēc izjūtas.”
Pēc koncertiem Marija dosies uz Parīzi. Viņa teic – nu jau pieradusi pie dzīves divās valstīs. “Esmu adaptējusies – kā augs, kas veiksmīgi pārstādīts. Protams, es joprojām domāju dzimtajā krievu valodā. Neesmu cilvēks, kas saplūdīs ar citu kultūru. Man valoda, lai sarunātos ar sevi, tuviem cilvēkiem, ir ļoti svarīga. Uz skatuves, tieši pretēji, tas absolūti nav svarīgi – tā var būt valoda, vai var būt tikai skaņa. Tur ar publiku kontaktējos citādi – bez vārdiem. Uz skatuves esmu cits cilvēks. Pat vīrs saka – tev uz skatuves pat acis mainās. Varu būt ar 40 grādu temperatūru, bez balss, bez spēka – bet iedodiet man mikrofonu un pēkšņi parādās enerģija, balss, nokrītas temperatūra. Tā ir cita dimensija.”
