Katram vajadzētu izaudzināt vismaz vienu tēvijas sargu. Saruna ar Marģeru Martinsonu 1
Vēl ilgi pirms tam, kad uz Latvijas politiskās skatuves parādījās Imants Parādnieks ar savu dzimstības veicināšanas programmu, šajā jomā kā ražīgākais dižģimeņu kustības aktīvists izpaudās fotogrāfs un video operators Marģers Martinsons, kurš sarūpējis krietnu pienesumu latviešu tautai.
Marģers lepojas ar savu kuplo ģimeni: 13 bērniem (desmit meitām un trim dēliem), 22 mazbērniem un nu jau trim mazmazbērniem.
Šonedēļ viņš nosvinēja 80 gadu jubileju.
Marģers pēc pirmās izglītības ir dārzkopis, absolvējis Bulduru Dārzkopības tehnikumu un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. Šis darbs nav devis vēlamo gandarījumu, tādēļ vēlāk pievērsies žurnālistikai, fotografēšanai.
Taču pirmā kaislība nekur nav zudusi un tiek apvienota ar otro. Bulduru Dārzkopības vidusskolas absolventu salidojuma laikā nupat atklāta Marģera fotoizstāde “Ziedu balle” un grāmata “Nevīstošie ziedi” – viņa paša fotografētie.
“Ziedonis ir jebkuras dzīvības burvīgākais brīdis gan dzīvnieku, gan augu pasaulē, zied arī saulīte un mēness, cilvēku radītais salūts pašu cilvēku priekam svētku reizēs. Man allaž gribējies skaisto iemūžināt sev un citiem, parādot to krāšņumā, ziedēšanas burvībā, ik domā, ik skatā,” stāsta Marģers.
“Viņa iecienītākie ziedi ir puķuzirņi, taču, būdams vienkāršs cilvēks, viņš priecājas par jebkuru ziedošu puķi,” piebalso Marģera dzīvesbiedre Jevgeņija, kuras vārdu Marģers mīļi latviskojis par Zentiņu.
Ģimene kā sapumpurojis zars
Marģers ar Jevgeņiju apprecējās 1985. gadā, un abu laulībā dzimuši astoņi bērni: Maija (dzīvo Rīgā, audzina divas meitas), Līga (dzīvo Rīgā, ir dizainere), Laima (absolvējusi RTU, dzīvo Rīgā), dēls Marģers (dzīvo ASV), Milda (dzīvo Itālijā), Spīdola (studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, ir sporta vingrotāja), Dzintra (dzīvo Londonā un pēta mākslīgo intelektu), jaunākais dēls Lāčplēsis dzīvo Kopenhāgenā, mācās par arhitektu, strādā restorānu uzņēmējdarbībā.
No pirmās laulības Marģeram ir meita Ilze (dzīvo Ziemeļīrijā), otra meita Aija dzīvo tepat Latvijā. No otrās sievas ir meita Almāra (dzīvo ASV, Sietlā) un dēls Kārlis, kurš dzīvo Kazahstānā.
Arī Jevgeņijai no iepriekšējās laulības ir meita Arina, dzimusi Maskavā, tagad dzīvo Iecavā.
Kā izdodas uzturēt attiecības ar tik kuplu ģimeni, kas mitinās dažādās pasaules malās?
“Bērni ir pieauguši, dzīvē rūdīti patstāvībā. Uzauga brīvi, paļāvāmies uz viņu saprātu, pašaizsardzības instinktu. Varbūt tāpēc viņi ir nedaudz īpatni, jo visu vēlas panākt paši. Turklāt ar saviem sasniegumiem viņi īpaši nelielās. Ar tiem bērniem, kas dzīvo ārzemēs, kontaktējamies, izmantojot internetu – “WhatsApp” aplikāciju,” stāsta Marģers.
Viņš vienmēr ir gribējis kuplu ģimeni un kā sabiedriskās organizācijas “Dižģimene” vadītājs arī citus aicinājis uz vairošanos Latvijai.
“Esam akcentējuši, ka stipra valsts veidojas no stiprām un kuplām ģimenēm. Lūk, mūsu valsts pirmais prezidents Jānis Čakste ar dzīvesbiedri Justīni izaudzināja deviņus bērnus. Taču svarīgākais ir nevis bērnu skaits, bet gan prasme viņus labi izaudzināt.”
Marģers uzskata, ka ģimene ir kā maza valsts un katram vajadzētu izaudzināt vismaz vienu tēvijas sargu un sava uzvārda turpinātāju.
Ja ģimenē ir tikai viens bērns, viņš nereti tiek pārāk lutināts un mēdz izaugt par egoistu; daudzi vēlas divus bērnus – tas tā drošībai.
“Ne katrā ģimenē uzreiz piedzimst puika, man, piemēram, laulībā ar Zentu tikai ceturtais bērns bija puika, kuru nosaucu savā vārdā,” stāsta Marģers. Kā īstens patriots viņš saviem bērniem devis ļoti latviskus vārdus, piemēram, Lāčplēsis un Spīdola.
“Vārdam ir liels spēks – katram bērnam devu zīmīgu vārdu, piemēram, meitām no pirmās laulības vārdi Ilze un Aija aizgūti no spēlfilmu nosaukumiem, jo toreiz biju ietekmējies no latviešu kino. Savukārt vārdi Spīdola, Lāčplēsis, Laima nāk no latviešu folkloras, mūsu mītiem, tie ir kā nacionālas zīmes, vērtības.”
Marģers savulaik presē izteicies, ka bērnu audzināšanā dažreiz vajadzīga arī stingrā roka. Vai tiešam bērnu iepēršanu varētu uzskatīt par pareizu un normālu audzināšanu?
Marģers savas meitas un dēlus iepēris to pašu iemeslu vadīts, kuru dēļ Marģera vecāki savulaik situši viņu. Piemēram, par magoņu sēkliņu ēšanu. Tā taču esot narkotika!
Daudzbērnu tēvs atzinis, ka savu tēvu mīlējis vairāk par māti tieši viņa stingrības dēļ.
Ar sevi arī jāstrādā
Marģera trešo sievu Jevgeņiju austrumniecisko sejas vaibstu dēļ dažkārt notur par ķīnieti, bet patiesībā viņa ir dzimusi un augusi Ulanudē, Burjatijas galvaspilsētā, kas atrodas Krievijas Federācijā līdzās Mongolijai. Kā viņi iepazinušies?
Marģers atceras: “Jevgeņija tolaik bija liela priekšniece Burjatijas Kultūras ministrijā. Sibīrijā bija sava darba sistēma. Sievas palika mājās, bet vīri, braucot visurgājēju mašīnās, devās peļņā. Es biju nonācis Sibīrijā, lai iemūžinātu vīru darbu, un ciematiņos palikušajām sievām uz baltajām sienām rādīju fotogrāfijas, ko dara viņu otrās pusītes.”
“Tā kā šajā komandējumā biju noformēts nevis kā fotogrāfs, bet gan parasts strādnieks, kas brauc ar traktoru, tad devos uz 700 kilometrus attālo Burjatijas Kultūras ministriju, lai nokārtotu atbilstošu sertifikātu. Man bija jārāda sava ideja un darba programma, bet Burjatijas Kultūras ministrijai bija jālemj, vai man dot sertifikātu. Tad arī pirmo reizi satikos ar Jevgeņiju.”
“Gaidot, kamēr tiks noformēti nepieciešamie dokumenti, uzsākām sarunu. Atklājās, ka mums ir kopīgas intereses. Vienam pret otru radās simpātijas, un mēs satuvinājāmies. Pēc tam kad Jevgeņija apstiprināja mani par tautas fotokino slaidfilmu studijas “Baikal” vadītāju, es ieguvu daudz balvu.”
“Burjatijā piedzīvoju lielu salu, mīnus 55 grādus, kad bārda sasala lāstekās. Lai asinsrite būtu labāka, nelielos daudzumos spirtu tur dzer gandrīz tīru. Pēc kāda laika pieņēmām lēmumu, ka Jevgeņijai kopā ar mani jāpārceļas uz Latviju. Sākām kopīgi publicēties. Es fotografēju, bet, tā kā vāji pratu krievu valodu, tad Zentiņa visu pārtulkoja un uzrakstīja pareizi.”
Zentiņa stāsta: “Tā kā gan man, gan Marģeram tās nebija pirmās kāzas, turklāt abiem jau bija bērni, kāzas bija vienkāršas – sareģistrējāmies zagsā. Nedaudz jau uztraucos, ko teiks mana mamma, bet viņa bija saprotoša.”
Vai pēc vairāk nekā 30 gadu ilgas kopdzīves abi nav viens otram apnikuši?
Marģers: “Protams, ir gadījušies strīdi. Daudzi vīrieši prot savām sievietēm piespēlēt. Uzdāvina ziediņu, aizved uz restorānu, bet man patīk dabiskums. Ar sievu mums ir savas nelielas spēlītes, kuras pat visdrūmākajā situācijā liek atkal smaidīt. Piemēram, mums ir teiciens: “Saki ātri!” Tas radās tādēļ, lai nebūtu laika apdomāt savu sakāmo. Man patīk, ka Zenta uztur vienkāršas, tuvas un intīmas ģimenes tradīcijas.”
Zenta norāda: “Latviešu valodu protu labi. Man ir 67 gadi, bet kauns atzīties, ka neprotu savu dzimto burjatu valodu, jo Sibīrijā runāja krieviski… Kad vecāki gribēja ko slēpt no manis, viņi sarunājās savā valodā.”
Marģera kaislība ir foto un sievietes; vai Zentu nebiedēja viņa donžuāna reputācija? “Pārveidot vīrieti? To nevajag darīt, jo viņu jau izaudzinājuši vecāki! Tātad ir jau gatavs produkts ģimenes dzīvei. Vīrieši ciena sievietes praktiskumu,” secina Zenta.
Interesanti, ka Zenta ir budiste, Marģers – kristietis, taču abi iesaistījušies dievturos, garīgajos meklējumos pabijuši pat Indijā.
“Kad man uznāk tumšāki brīži, cenšos sevi ietekmēt, nomierināt ar pareizu elpošanu. Daudz lasu par garīgām praksēm, trenēju prātu, to dara arī Marģers. Kopā skatāmies televīzijas prāta spēli “V.I.P.”, radio klausāmies “Lielisko piecnieku”… Trenējam sevi arī fiziski, piemēram, ejot dušā vai pirtī, aplejamies ar aukstu, tad karstu ūdeni… Kontrasts! Es varu peldēties pat ziemā, esmu “ronis”.”
“Dzīvojot Rīgā, peldu Bābelītes ezerā, kad augu Sibīrijā, ārā pa sniegu staigāju basām kājām. Marģers gan ir salīgs, ziemā nepeldas… Esmu izlasījusi, ka veselību stiprina arī miegs – kārtīga izgulēšanās. Vajag laikus iet gulēt un agri celties, piemēram, sešos. Marģerītis gan to nedara – vakarā skatās televīzijas raidījumus, tāpēc no rīta guļ ilgāk.”
Operators un dzejdaris
Marģeru sabiedrībā nevar neievērot – gandrīz katrā publiskā pasākumā viņš ierodas ar savu kinokameru un sāk filmēt.
Atļauju filmēt viņš nemēdz lūgt, vienkārši ir klāt un iemūžina pasākumu. Izskatās uzbāzīgi, varbūt tāpēc var dzēlīgi jautāt – vai viņam tai aparātā vispār ir filmiņa? Protams, ka nav, mūsdienās taču filmē digitāli!
Agrāk gan lietoja filmu… Kāpēc viņš to visu dara un kur pēc tam liek safilmēto? Marģers izrāda istabu, kur gar visu sienu līdz pat griestiem sakrautas kastes ar VHS kasetēm.
Tātad dokumentētais nekur nav zudis, vajadzības gadījumā filmēto var atrast.
Marģers savā feisbuka mājaslapā publicē safilmētā vāciņu, ja kādu interesē, var sarunāt, kā tam tikt klāt.
Padomju laikā Marģers darbojies tik nozīmīgos amatos kā laikraksta redaktora vietnieks, arī kļūt par speciālkorespondentu “Bamā” ne katram bija lemts.
Vai karjeras veidošanā viņam nav palīdzējusi Valsts drošības komiteja? 1993. gadā, dibinot Demokrātu partiju, Marģers esot uzrakstījis iesniegumu, lai uzzinātu, vai viņa vārds nav VDK aģentu uzskaites kartotēkā.
“Par mani nekas nebija, jo es tikai fotografēju, nekādus ziņojumus neesmu rakstījis. Man nav nekādu noslēpumu, izņemot to, ka pēc kosmonautu fotografēšanas Bamā man atņēma visus negatīvus.”
Zentiņa gan ieminas: “Nu pastāsti par Gunču…” Marģers: “Ak jā, man bija gods filmēt Gunta Ulmaņa dēla kāzas, visu materiālu, arī negatīvus, par labu naudu atpirka.”
Marģers ne vien fotografē, izdod grāmatas, bet arī dzejo. Radošās domas pieraksta kabatas lieluma blociņos. Piemēram, 1045. blociņā lasām šādus domu zibšņus: “Mākslā izteiktais visbiežāk ir pēcatmiņu reanimācija”, “Dari, ko gribi, veiksme vienmēr noderēs.”
Vizītkarte
Marģers Martinsons
Dzimis 1939. gada 5. jūnijā Valkā.
1962. gadā beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu. 1974. gadā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti.
1981. gadā kā kinofoto režisors pabeidzis Maskavas Valsts kultūras institūtu (MGIK). Darbojies žurnālistikā.
1962. gadā dibinājis fotoklubu Jelgavā, bijis tā vadītājs (1967.–1969.). 1967. gadā bijis pirmais fotokluba “Rīga” algotais vadītājs.
No 1976. līdz 1978. gadam strādājis Rīgas kinostudijā par dokumentālo filmu redaktoru. 1978. gadā kā fotokorespondents sācis strādāt telegrāfa aģentūrā “Latinform”, pateicoties kam 1981. gadā nokļuvis Baikāla–Amūra maģistrālē triecienceltnes “Bam” latviešu vienībā, kur nostrādājis 12 gadus.
1988. gadā uzņemts Latvijas Fotomākslas biedrībā (vēlāk – Latvijas Fotomākslinieku savienība).
