Margaritis Shins: Aušvica – vairāk nekā piemiņa. Ik solis atgādina par cilvēces postošo nespēju novērst masu iznīcināšanu 2
Autors: Margaritis Shins – Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieks jautājumos par mūsu eiropeisko dzīvesziņu
Mazāk nekā kilometrs šķir Aušvicas–Birkenavas nacistu koncentrācijas nometnes dzelzceļa vārtu būvi no starptautiskā pieminekļa kompleksa.
Apmeklētājs to var noiet desmit minūtēs.
Taču gājums ir baiss.
Ik solis, kas mērojams gar dzelzceļu, pa kuru pretim šausminošai nāvei devās vairāk nekā miljons vīriešu, sieviešu un bērnu, atgādina par cilvēces postošo nespēju novērst nevainīgu cilvēku masu iznīcināšanu tādos apmēros. Un par lielo atbildību, gulstas uz mums visiem, nodrošināt, lai tas nekad neatkārtotos.
Pie pieminekļa lasāms spīvs atgādinājums:
“Uz mūžīgiem laikiem lai šī vieta ir izmisuma kliedziens un brīdinājums cilvēcei.”
Šogad aprit 75. gadskārta kopš Aušvicas atbrīvošanas. Kā Eiropā, tā ārpus tās notiek daudz piemiņas sarīkojumu — tas ir svarīgs brīdis, kad parādām cieņu sešiem miljoniem ebreju un daudziem citiem, ko nacisti noslepkavoja etniskās piederības, identitātes vai pārliecības dēļ.
Tā ir iespēja pārdomāt par holokaustu un tā atbalsi mūsu sabiedrībā šodien.
Tā ir iespēja pateikt, ka atceramies.
Tomēr ar piemiņu vien nepietiek. Piektajā pasaules holokausta forumā Jeruzalemē 23. janvārī Eiropas Komisijas, Eiropadomes un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāji nosūtījuši skaidru vēstījumu:
“Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienotas pārliecībā, ka Eiropā nav vietas rasisma, antisemītisma un naida izpausmēm, un mēs darīsim visu iespējamo, lai tām pretdarbotos.”
Eiropa jau ir darījusi daudz. 16 ES dalībvalstis jau ir apstiprinājušas Starptautiskās holokausta piemiņas alianses izstrādāto antisemītisma definīcijas darba variantu, kas ir svarīgs kopīgs pamats šīs parādības atpazīšanai un apkarošanai visos tās veidos.
Tomēr darāmā vēl ir daudz. Diemžēl pret ebrejiem vērstu incidentu kļūst vairāk.
Nesen plaša mēroga Eiropas ebreju aptaujā trešā daļa aptaujāto atzina, ka ir saņēmuši apvainojumus reizēs, kad kādā publiskā vietā viņu apģērbs vai priekšmeti, kas viņiem bijuši klāt, apliecinājuši viņu piederību pie ebrejiem.
Šaušana Hallē un Briselē ir graujošs atgādinājums, ka 75 gadus pēc holokausta antisemītisms vēl aizvien prasa dzīvības un apdraud mūsu sabiedrības pamatus.
Kad bruņots uzbrucējs Salīdzināšanas dienā (Yom Kippur svētkos) sinagogā vai muzejā Eiropas galvaspilsētas pašā centrā atklāj uguni, tas nav uzbrukums tikai ebreju kopienai, bet gan uzbrukums mums visiem: uzbrukums mūsu pamatvērtībām un principiem; mūsu sabiedrības vienotībai, daudzveidībai un saliedētībai; visam, kas ir mūsu eiropeiskās dzīvesziņas pamatā.
Būdams dzimis Salonikos, es dziļi apzinos ebreju kultūras milzīgo ieguldījumu mūsu Eiropas mantojumā un mokošās holokausta atskaņas pilsētā, kas reiz bija plaukstošs sefārdi ebreju dzīves centrs, par godu tur mītošo Spānijas izraelītu valodā runājošajai kopienai dēvēts par Madre de Israel.
Manā atbildības jomā Eiropas Komisija ir izveidojusi jaunu īpašu darba grupu antisemītisma apkarošanai, kas atbalstīs un koordinēs visu dalībvalstu centienus izstrādāt visaptverošas valsts stratēģijas gan naida noziegumu un naida runas apkarošanai, gan ebreju kopienu aizsardzībai un integrācijai, gan izglītībai un izpratnes veicināšanai.
Ebreju kopienām vēl aizvien pašas lielākās bažas rada drošība. Un mēs strādājam pie tā, lai izveidotu ES drošības savienību, kurā ikviens eiropietis, lai kāda būtu tā ticība, izcelsme un dzīvesvieta, justos aizsargāts un drošībā.
Mēs turpināsim atbalstīt dalībvalstu centienus novērst radikalizāciju, apkarot naida runu tiešsaistē un garantēt ebreju kopienu fizisko drošību.
Sinagogām, sabiedriskajiem centriem, skolām un augstskolām vajadzētu būt vietām, kur tiek cienīta, pētīta un godināta ebreju kultūra, nevis kur tai uzbrūk.
Paralēli mums ir jāpastiprina centieni izglītības jomā, kas ir visiedarbīgākais instruments mūsu rīcībā antisemītisku incidentu novēršanai ilgtermiņā. Par holokaustu un mūsdienu antisemītisma izpausmēm mums ir jāizglīto mūsu bērni, mūsu pilsoņi un mūsu tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu darbinieki.
Skolām un vērienīgai, iekļaujošai izglītības programmai var būt būtiska loma uztveres un attieksmes maiņā. Arī šajā ziņā vērtīgu atbalstu dalībvalstu stratēģijām var sniegt Eiropas Savienības studentu mobilitātes un pētniecības programmas.
Visbeidzot, mums jāatzīst, ka antisemītisms nav tikai Eiropas problēma.
Tam ir vajadzīga globāla reakcija, un tālab Eiropas Savienībai ir jāapvieno spēki ar visām tām valstīm un starptautiskajām organizācijām, kas ir gatavas iestāties par cilvēktiesībām un tādām mūsu vērtībām kā vienlīdzību, plurālismu, daudzveidību un reliģijas un vārda brīvību.
Pirmdien, 27. janvārī, kopā ar holokaustā izdzīvojušajiem un politiskajiem līderiem no visas pasaules, Eiropas Savienības vārdā mērošu ceļu no “Nāves vārtiem” līdz piemineklim Birkenavā, lai godinātu tos, kuru dzīvība izdzisusi uz turienes zemes, un vēl miljonus, kuri cietuši un cieš vēl aizvien no antisemītisma posta.
Tas ir mūsu pienākums.
Ne tikai atcerēties, bet runāt un rīkoties.
