Margarita Vilcāne atgriežas uz skatuves jubilejas koncertos 4
Pēc nepilnu desmit gadu klusēšanas uz skatuves atgriežas par Latvijas estrādes karalieni dēvētā Margarita Vilcāne. Decembrī, atzīmējot 75 gadu jubileju, dziedātāja atkal kāps uz skatuves lielkoncertos Rēzeknē un Cēsīs, bet jubilejas dienā, 16. decembrī, koncertzālē “Rīga”. Pirmoreiz savā radošajā mūžā dziedātāja savā solokoncertā uz skatuves aicinājusi arī viesus – draugus un līdzgaitniekus Ojāru Grinbergu, Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu, Ingu Pētersonu, Raimondu Ozolu, Laimi Rācenāju un Lāsmu Kugrēnu. “Būšu citāda,” koncertu priekšvakarā saka Margarita.
Pirms deviņiem gadiem vēlēšanās dziedāt un būt uz skatuves vienkārši zudusi. Notika pat atvadu koncerti. Atskatoties uz to laiku, Margarita atzīst – vienkārši vairs negribējusi uzstāties. “Tas bija apzināts lēmums – bez piepūles un nožēlas. Varbūt toreiz vienkārši bija pienācis brīdis, kad biju sevi iztukšojusi un man nebija ko teikt. Tāda ir mana dziedātājas patiesība – ja tev nav nekāda vēstījuma, tad uz skatuves nav ko darīt. Mākslinieks bez vēstījuma ir tukšs. Tad ej un dziedi karaoki! Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka uzstāšanās ir ne tikai liela atbildība, bet, galvenais, ir jāgūst gandarījums no tā, ko dari uz skatuves, un no tukša gaisa tu to negūsi. Gandarījums rodas tikai tad, ja esi kaut ko padarījusi, kaut ko vēstījusi.”
Margaritas Vilcānes izdziedātie nereti muzikāli smeldzīgie vēstījumi gadu desmitiem ir atbalsojušies Latvijas estrādes mūzikas vēsturē. Dziedātāja uz skatuves ir pavadījusi sava mūža lielāko daļu. “Ances romance”, “Balta saule”, “Kača”, “Kaktuss”, “Tāls Parīzes radio”, “Viena diena manā mūžā”, “Latgalei” – tās ir vien dažas no simtiem Margaritas Vilcānes dziedāto dziesmu, no kurām daudzas tieši viņai komponējuši Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš, Uldis Stabulnieks, Gunārs Freidenfelds un citi komponisti.
Tieši Ulda Stabulnieka piemiņas vakars arī kļuvis par iemeslu, kādēļ Margarita garajā uzstāšanās starplaikā piekritusi atkal dziedāt. Par tādu izņēmumu kļuva arī koncertzāles “Rīga” atklāšana. “Piekritu, jo ar šo zāli saistījās zināms sentiments. Tur notika mana pati pirmā lielā uzstāšanās. Turklāt akustiski tā ir viena no labākajām zālēm. Tā ir būvēta kā lektorijs, un, lai kur jūs sēdētu, viss ir lieliski redzams un dzirdams. Tur regulāri notika “Reo” koncerti un tolaik populārie koncerti “Draugu melodijas”,” skaidro dziedātāja.
Jautāta, vai dziedātājas lēmums aiziet no skatuves nav saistīts ar Latvijas kādreizējo estrādes mākslinieku nokļūšanu nereti neapskaužamā situācijā, liekot justies liekiem un turpinot cīnīties par ikdienas iztiku, Margarita nosaka: “Par to mēģinu nedomāt, jo tā būtu tukša savas veselības, nervu bendēšana. Nevajag kreņķēties par lietām, ko nevaru iespaidot. Padomju laikos bija pilnīgi skrupulozi sakārtota koncertdzīve. Ja man tagad būtu dots uzdevumus, radīt šajā jomā kādu jaunu struktūru, es to noteikti izdomātu. Diemžēl līdz šim nav atradies neviens cilvēks, kas par to aizdomājas un kam tas būtu vajadzīgs. Jau labu laiku rodas sajūta, ka apzināti un plānoti šobrīd populārajā mūzikā ir ieplūdināta totālu pašdarbnieku masa. Ļaunprātīgi ir sabojāta cilvēka gaume. Turklāt mūsdienās tiek izkropļoti to jauno cilvēku likteņi, kas dodas, piemēram, uz šoviem ar cerību. Cilvēki šobrīd nedomā par svarīgām, būtiskām lietām. Un šo kopainu nevar norakstīt uz to, ka mēs it kā esam province. Mēs esam cilvēki ar ļoti izkoptu gaumi mākslā, mūzikā.”
Savulaik koncertējusi vai visās padomju republikās un ārpus tām, Margarita uzskata – nevajadzētu raizēties par to, ka mūsu mākslinieki reizēm tiek saprasti tikai pie mums – tāpat ir arī Dānijā vai citur Eiropā, jo vienmēr būs mākslinieki, kas būs mīlēti tikai dzimtenē un tas ir normāli. “Iekarot Ameriku? Varbūt kādu slāni, varbūt kādu atsevišķu nišu. Tomēr tur ir ļoti daudz elitāru lietu – tajā “dumjajā” Amerikā. Piemēram, vesels kanāls, kurā raida neatkarīgo kino bez reklāmām. Filmas, kurās visas lielās superzvaigznes filmējušās par brīvu. Protams, viņi var to atļauties. Nevis mūsu nabaga mākslinieks, kurš ne vienmēr var atļauties samaksāt par bērna aukli vai bērnudārzu vai izvēlēties labāku skolu.”
Dziedātājas veikums šajā rudenī novērtēts ar Latvijas augstāko atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni. “Pirmajā mirklī, kad saņēmu paziņojumu par piešķīrumu, emociju nebija nekādu. Tomēr pirms ceremonijas parādījās uztraukums. Galu galā, tur mani saņēma brīnišķīgi gaišā atmosfērā, biju kopā ar mūsu valsts gaišākajiem cilvēkiem. Tieši viņi ir tie, uz kuriem mūsu Latvija turas, kuri dara godu Latvijai. Tieši viņi rada optimismu, cerību, ka nevar viss beigties bēdīgi.”
Pašas Margaritas dzīve šobrīd paiet ne tikai Latvijā – laiku pa laikam dziedātāja kopā ar dzīvesbiedru (krievu rakstnieku Juriju Skopu) apmetas siltajā Kalifornijā, kas kļuvusi par mājvietu viņas dēlam mūziķim un komponistam Andrim Vilcānam kopā ar ģimeni, Margaritas mīļajiem mazbērniem, Valteru un Izabellu. “Nekad agrāk nebūtu iedomājusies, ka mans dēls varētu būt kaut kur tik tālu prom. No otras puses – priecājos, ka viņi ir tur.” Dziedātāja pasmaida, tā nu sagadījies, ka vienīgais, ko viņa šajos skatuviskās klusēšanas gados dziedājusi, esot šūpuļdziesmas mazdēlam. “Viņš zina visas mūsu šūpuļdziesmas. Izgājām cauri visam klasiskajam repertuāram no “aijāžūžū” un “velcpelītes” līdz “pūtvējiņiem”.” Nē, Margaritas Vilcānes estrādes dziesmu lāde gan tādās reizēs neesot atvērta. “Man piemīt īpašība neskatīties pagātnē. Tas nav interesanti. Nekad neklausos savus ierakstus. Tas pat krīt uz nerviem. Kas bijis izbijis, un viss. Turklāt mani mazbērni dzīvo citā pasaulē. Tur ir cita audzināšana bērnudārzā, skolā. Gribu es to vai ne, bet viņi ir caurcaurēm amerikāņi. Man prieks, ka Valteram ir ārkārtīgi pozitīva un atklāta attieksme pret dzīvi, ko šeit varbūt tā īsti nesaprastu.”
Jautāta, vai nav bijusi vēlēšanās atgriezties pie 90. gados dēla Andra īpaši viņai radītās koncertprogrammas (albums “Ģimeniska debija”, 1996), dziedātāja nosaka – šobrīd laikam neesot aktuāli. “Dziesmu tur bija daudz, ap 26. Pirmā daļa ir balādes, otrā, kā mēs to nosacīti nosaucām, šlāgeru daļa, lai gan Andris nekad nav bijis un nebūs šlāgeru rakstītājs. Tās ir dziesmas ar ļoti augstvērtīgu dzeju. Man vārds vienmēr bijis ļoti svarīgs. Mani iepriecina, ka šodien Latvijā parādās jauni autori, kam ir tendence rakstīt par interesantām, neparastām lietām. Man šie centieni ļoti imponē. Šie centieni vēl jāizkopj, varbūt mūzikai jābūt līdzvērtīgākai tekstam, tomēr visas idejas, kas virmo tagad gaisā, ir labas. Ne velti nerimstu atkārtot – latviešu tautai ir ļoti smalka gaume gan mākslā, gan mūzikā!”
Margarita atzīst, pagājis vairāk nekā pusgads, līdz viņa pierunāta atkal kāpt uz skatuves. “Nevar teikt, ka esmu kaut kādā atgriešanās eiforijā. Man galvenais ir nepievilt manu klausītāju, to, kas mani atceras un mani mīl. Gribu pielikt visas pūles, lai tas izdotos.” Dziedātāja atzīst, pirms koncertiem emocijas sitot augstu vilni. “Bija mirkļi, kad šķita – atgriešanās no manis prasa pārāk daudz. Tagad ir darbs ar skolotāju trīsreiz nedēļā vairākas stundas dienā. Esmu ilgi bijusi prom no skatuves dzīves, neesmu radusi pie intervijām, žurnālistiem, uzmanības, bet man ir būtiski pirms koncerta koncentrēties. Vienubrīd šķita, ka šī atgriešanās man nozīmēs nervu sabrukumu, biju kārtīgi “saflammējusies”. Tad vīrs teica – nomierinies! Pati šo putru ievārīji, tev tā tagad jāizstrebj.”
Protams, ka būšu citāda, šarmanti saka dziedātāja, piebilstot, ka par mūziku daudz nerunās, lai tā runā pati par sevi. “Protams, būs labi zināmās dziesmas, bet tās noteikti skanēs citādi. Jau ar to pienesumu, ko varu dot tagad. Nē, ar kājām gaisā neko negriezīšu,” viņa pasmejas. “Uzstāšos kopā ar Kristapa Krievkalna grupu mazā sastāvā. Bez lieliem trokšņiem – ļoti delikāti. Pilnīgi paļaujos uz Kristapu. Viņš ir mūziķis ar labu gaumi.”
Pirmoreiz Margaritas radošajā mūžā viņas soloprogrammā piedalās arī ciemiņi. “Līdz šim vienmēr esmu nogājusi visu programmu no pirmās nots līdz pēdējai viena pati, un bieži arī tad man vēl nepietika! Šoreiz saprotu, ka man ir jāizvērtē mana fiziskā forma un spēks, ja nevēlos pēc tam nervu sabrukumu. Turklāt man ir vēlēšanās satikties uz skatuves ar maniem senajiem kolēģiem. Diemžēl nebūs vairāku no tiem mūziķiem, kas man ir mīļi un tuvi, piemēram, Gunāra Kalniņa, kurš ir ārzemēs.”
Koncerts iekrīt tieši Margaritas dzimšanas dienā – 16. decembrī. “Tā sakrita. Pēc tam gribu tādu nelielu pasvinēšanu, jo man patīk svētki. Tas svinēšanas prieks man nācis no radiem, no manas bērnības. Arī tagad man vienmēr ir paticis tādās reizēs savākt manus draugus – pēdējos gados gan viņu kļūst arvien mazāk. Atzīstos – man nepatīk gatavot, bet tādas reizes ir izņēmums – daru to ar sevišķu prieku. Turklāt Rīgā šobrīd ir daudz jaunu, skaistu vietu. Jāatzīst, šobrīd kopā ar vīru dzīvojam, iztiekot no tā, ar ko mums palīdz bērni, tomēr es protu izkalkulēt tā, lai varētu sarīkot skaistus svētkus. Lai visi var sapucēties, lai ir skaisti.”
Pēc dzimšanas dienas šajos Ziemassvētkos Margarita aizceļos pie saviem mīļajiem pāri okeānam. “Mūkam no ziemas,” viņa smejas. “Tur, Kalifornijā, ziema ir apmēram plus divdesmit astoņi grādi un zilas, zilas debesis. Vēlos būt kopā ar sev mīļajiem, tas man ir pats svarīgākais. Mana ģimene vienmēr bijusi ļoti ticīga, bet es – varbūt mazāk. Uz baznīcu vienmēr esmu gājusi, tikai nevis lielajos saietos, bet ikdienišķās reizēs – uz vakara lūgšanām. Piederu Svētā Franciska baznīcas draudzei. Tur esmu krustīta, tur laulāta manas mammas māsa, mans krusttēvs, mans dēls. Beigu beigās tur salaulājāmies arī mēs ar vīru. Viņš ir mans lielais balsts. Nākamgad martā svinēsim mūsu kopdzīves 35 gadus. Visādi ir gājis, bet viņš bija pirmais cilvēks, kuram man nebija jāmelo. Joprojām varam runāt par visu. Katram novēlu tādu cilvēku. Ko vēlēt svētkos? No sirds vēlu veselību un sirdsmieru, kas šajā nemierīgajā laikā ir vajadzīgs. Ticību gaišajam, jo tam ir jāuzvar.”
