Margarētas mīkla 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Caur vieglu ironiju feminizētā Māras Zālītes polemika ar klātneesošo Gētes kungu joprojām ir pievilcīgs materiāls režisoriem, kuri savos iestudējumos vēlas izslīdēt no sadzīviskā reālisma žņaugiem un ienirt cilvēka eksistences mīklainajos metafizikas slāņos.
Lai nu kā tur būtu ar autores proponēto 20. gadsimta ideju revīziju, kurai, strikti ņemot, tekstā pietrūkst filozofiskā nerva, Fausta kā pozitīvā varoņa tēls caur mērķtiecīgu Gētes traģēdijas fragmentu atlasi lugā tiek pamatīgi papluinīts un pielāgots mūsdienu cilvēka atvieglotajai mākslas uztverei, jo “tie biezie putekļainie sējumi (..)/ Tie sen vairs nerūp it nevienam”.
Emancipējot Grietiņu līdz divdesmit piecus gadus ieslodzītai Margarētai, dzejniece būtībā ir radījusi skaistu odu mīlestībai, kura spēj pat šodienas birokrātiskajos censoņos atmodināt kaut ko līdzīgu apjausmai par patiesu jūtu nozīmi cilvēka dvēseles dzīvē.
Tieši šī apjausma arī ir tā, kas advokātam Henriham – kā lugas finālā atklājas, Fausta dēlam – ļauj pārvarēt “mūžīgo kārdinājumu” un izvairīties no slazdiem, kuros šodien arvien biežāk iekrīt savas pretrunīgās tieksmes pārvarēt nespējošais gars.
Lugas kriminālā intriga ir savīta no Margarētai inkriminēto noziegumu – mātes noindēšana, bērna noslīcināšana un līdzdalība brāļa nogalināšanā – izmeklēšanas pavedieniem, un tos, bruģējot sev ceļu uz Eiropas birokrātu citadeli Briselē, sešās dienās pirms gaidāmās tiesas prāvas grasās atšķetināt jauns un godkārs advokāts.
Atbilstoši šābrīža krīzes prasībām, izrādē sarunas nenotiek vis Margarētas kamerā, bet gan caur datoriem, katram personāžam atrodoties savā telpā. Publika attiecīgi tiek sadalīta uz pusēm: vienā cēlienā skatītājiem ir dota iespēja klātienē vērot Daigas Kažociņas spēli Margarētas lomā, bet otrā, mainoties vietām, Kaspara Aniņa darbošanos advokāta lomā.
Abiem laiku pa laikam asistē Kārļa Reijera noslēpumainais, aiz melnās aizsargmaskas paslēptais cietuma ierēdnis. Šāds apstākļu uzspiestais un režisora izvēlētais darbības risinājums lielu tekstuālo pretestību neraisa un ļauj skatītājam iegūt zināmu priekšstatu par aktieru tēlojumu, taču vienlaikus arī padara šo priekšstatu fragmentāru, jo dzīvais izpildījums un ekrānā vērojamās aktieru darbības nav līdzvērtīgas.
“Tehnoloģiskie filtri” aktieru izstaroto enerģiju cauri nelaiž un videobilde uztverē fiksē tikai atbildes reakciju ilustrāciju bez dzīvā kontaktā pastāvošajām saspēles vibrācijām.
Jāteic, ka zināmu vilšanos klātienē raisa arī iestudējuma scenogrāfija, radot iespaidu, ka Reinis Suhanovs savus scenogrāfiskos talantus šoreiz ir pilnībā ziedojis “videoaltārim” un par katrā telpā sēdošajiem skatītājiem nav īpaši padomājis.
Trīsdimensionāli ieskicētās Margarētas cietuma kameras novietojums uz skatuves ir neērts publikai un pieļauj ārkārtīgi ierobežotus mizanscēniskos risinājumus. Statiskā videokamera ar visai šauro leņķi jau tā nedod iespēju aktrisei pilnībā izmantot sava ķermeņa psihofiziku un, ja vēl to nākas reducēt uz nedaudziem fiksētiem stāvokļiem, radīt pilnasinīgu tēlu ar tik plašu iekšējo pārdzīvojumu gammu ir vairāk nekā grūti.
Pirmizrādē šķita, ka Daiga Kažociņa daudzām epizodēm vēl joprojām cenšas piemeklēt īstās intonācijas un atrast nepieciešamos teksta akcentējumus.
Neraugoties uz visām izrādes varoņu savstarpējās sarunās atplaiksnījušām šodienas aktualitātēm un blakustēmām, kas vairāk gan sabalsojas ar lugas uzrakstīšanas laiku (1998. gads), Margarēta īstenībā dzīvo atmiņās, kurām ir savas tiesības, jo kaislību nevar pārvaldīt ar prātu, bet advokāta sākotnēji pragmatiskā pieeja aizstāvībai cenšas viņai šīs tiesības liegt, raisot galēji pretrunīgas atbildes reakcijas.
Psiholoģiskos aspektus izrādes “kompjuterizētais dialogs” ataino diezgan precīzi, taču šāda bezkontakta spēle nespēj atspoguļot to, ko un kā šīs reakcijas ienes dvēseles sfērā, faktiem lēnām izmainot attieksmi vienam personāžam pret otru.
Turklāt mātes dabiskā vēlme ziedot sevi un pasargāt dēlu no iekļūšanas Mefistofeļa valgos, kas ir viena no skaistākajām un dziļas jēgas piepildīta aina lugā, šādā telpiski atdalītā un tehnoloģiski sintezētā risinājumā daļai publikas gluži vienkārši liedz atklāties visā savā metafiziskajā daudznozīmībā.
Airisa Mērdoka kādā no savām grāmatām saka: “Bezgalīga viena cilvēka ķermeņa tiekšanās pēc cita, īpaša ķermeņa, un pilnīga vienaldzība pret pārējiem – tā ir viena no dzīves lielajām mīklām.”
Gēte šo mīklu savulaik bija paslēpis Grietiņā, un Māra Zālīte mēģināja atminēt Margarētā. Kā tas var būt, ka mīlestība spēj mūs piespiest pieņemt un attaisnot jebkuru netaisnību? Advokāts racionālā manierē grib to visu noskaidrot un izskaidrot, taču izrādās, ka ar faktu loģiku un juridisko procedūru tikt līdz patiesībai dzīvē nemaz nevar.
Mīkla paliek ieslēgta mūsu dabā kā viena no visa cilvēciskā neizdibināmajām patiesībām, un nekādas prāta veidotas tiesību konstrukcijas vai vainas pierādījumi to sagraut nespēj.
Lai arī izrāde formāli ir un paliek tikai hibrīdpriekšnesums, kurā režisors lielāko daļu uzmanības ir veltījis vīrusa uzspiesto ierobežojumu un aizliegumu ievērošanai, zināmas iespējas skatītājam aizdomāties par to visu iestudējums dod.
Dzejā ietvertais teksta asociatīvais slānis un aktieru centieni to nepazaudēt šķirtajās spēles telpās kaut kādā mērā palīdz lauzt izolējošās barjeras un aplinkus ceļā savienot mūsu uztverē nepieciešamos izjūtu pavedienus, taču panākt to izdodas tikai daļēji.
Protams, tā nav nekāda “jauna teātra dzimšana”, bet tikai radošu cilvēku centieni tikt galā ar kritisko situāciju un kā tādi tie arī ir jāpieņem. Turklāt kopējais iespaids ir atkarīgs no tā, kādā kārtībā laimējas skatīt dzīvo aktieru spēli tuvplānā, un tas šoreiz var būt ļoti, ļoti atšķirīgs.
Māra Zālīte, “Margarēta”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē un Zoom izrāde
Režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Reinis Suhanovs, videomākslinieks – Toms Zeļģis, komponists – Jēkabs Nīmanis, skaņu un muzikālais noformējums – Gints Rutkis.
Lomās: Daiga Kažociņa, Kārlis Reijers, Kaspars Aniņš.
Nākamās izrādes: 26. augustā, 29., 30. septembrī.
