Mareks Jass: Agrāk ģimenē es biju zvaigzne, tagad – Koba un Māris 0
Latvijas hokeja izlases spēles pasaules čempionātā Helsinkos vēro kādreizējais valstsvienības uzbrucējs Mareks Jass. Tagad valstsvienībā ir viņa māsas un brāļa dēli Māris un Koba. Mareku aicināju uz sarunu pēc Latvijas un Vācijas spēles otrā perioda.
Atgriešanās Helsinkos
– Kurš pasaules čempionāts tev šis ir?
– Kā skatītājam piektais. Uz pirmo čempionātu aizbraucu, vēl būdams bērns, – Latvijas delegācija 1992. gadā devās uz Prāgu, šķiet, reģistrēt federāciju, un tēvs mani paņēma līdzi. 1997. gadā Somijā ierados jau kā spēlētājs, pasaules čempionāts notika tieši šeit, arēnā “Hartwall”, taču mani nepieteica, jo komandai palīgā atsteidzās Sergejs Žoltoks no NHL. Bet 1999. gadā Norvēģijā gan piedalījos visās spēlēs.
– Tagad, kad tajās piedalās Māris un Koba, tev droši vien ir lielāka interese par Latvijas izlasi?
– Protams, ir daudz interesantāk. Pārdzīvoju par viņiem un komandu. Skatos un viss esmu slapjš. Kad pats spēlēju, nekad tā nenervozēju, bet tagad it kā uz adatām sēžu.
– Vai tu viņiem arī padomus dod?
– Mums ir ļoti labas attiecības, abi bieži zvana un jautā manas domas. Internetā skatos spēles klubos, esmu arī vieso jies pie Māra un Kobas sezonas laikā. Viņi man uzticas, cenšos pateikt, cik nu varu. Mēs esam draugi, vecuma starpību nejūtam.
– Kā tev patīk Māra un Kobas spēle Helsinkos?
– Māris ir labā formā, aizvadīja solīdu sezonu Vācijā, kur treneris viņam daudz uzticējās un arī punkti krājās, spēlēja pirmajā, otrajā maiņā – vairākumā un mazākumā. Helsinkos pret Krievijas izlasi labi nospēlēja, esmu apmierināts. Reizēm ir nevajadzīgi noraidījumi, bet tāds ir hokejs. Viņš ir azartisks, tāpat Koba, es arī tāds biju. Koba šeit bija spiests izlaist pirmās divas spēles, pret austriešiem palīdzēja iegūt ripu, kad Agris Saviels guva vārtus. Ceturtajā maiņā jau neko daudz neparādīsi.
– Viņš jau tagad izdarījis vairāk nekā tu – tev bija viens čempionāts, Kobam jau otrais.
– Ir tāds teiciens, ka dēlam jācenšas vienmēr būt labākam par tēvu. Esmu apmierināts, ka puiši izdarījuši vairāk nekā es, novēlu, lai neapstājas. Agrāk es ģimenē biju zvaigzne, tagad – viņi.
Iepatikās Tihonovam
– Bet Kobas vecumā tu jau biji Maskavas “CSKA” uzspēlējis.
– Treneris Viktors Tihonovs mani uz Maskavu paņēma 18 gadu vecumā, nospēlēju tur trīs sezonas. Aizbraucām kopā ar Kasparu Astašenko. Pēdējais gads “CSKA” bija ļoti sarežģīts, sākās naudas grūtības, un komanda izkrita uz pirmo līgu, daudzi hokejisti aizgāja prom, arī es.
– Lai gan spēlēji “CSKA”, tev bija ļoti grūti iekļūt Latvijas izlasē?
– Jā, priekšā bija tādi uzbrucēji kā Vītoliņš, Znaroks, Beļavskis, Kerčs, Žoltoks. Bija grūti ar viņiem konkurēt. Treneris Leonīds Beresņevs tai paaudzei vairāk palīdzēja, viņi savulaik bija kopā spēlējuši, tādēļ baudīja lielāku uzticību. Uz jaunajiem skatījās piesardzīgi.
– Kurā maiņā spēlēji Maskavā?
– Lielākoties trešajā, bet arī otrajā un ceturtajā. Pirmajā maiņā uzspēlēju vien pāris mēnešus šo trīs gadu laikā. “CSKA” tolaik bija Kasatonovs, Jašins, Samsonovs, Kvaša, Aleksandrs Harlamovs juniors, vārtos – Maksims Mihailovskis un Vitālijs Jeremejevs. Bucajevs ar mums kopā pa vasaru trenējās. Bija labs sastāvs, daudzi arī vēlāk tika NHL.
– Kas bija jāizdara, lai iepatiktos Tihonovam?
– Domāju, viņš mani paņēma tādēļ, ka biju jauns un nekaunīgs. Spēlēju spēka hokeju, kāvos, vārtu priekšā grūstījos. Noskaņojuma, rakstura dēļ turēja mani komandā, 19 gadu vecumā nekādu lielo meistarību jau neparādīsi. Koba jau Tedam Nolanam arī tikai ar šādām īpašībām iepaticies, viņam kā jau kanādietim patīk agresīvs spēles stils, un Koba tāds ir – patīk stūros pacīnīties, pagrūstīties, emocionāls. Koba ir labestīgs, ģērbtuvē daudz dod komandai.
Liek uz Latviju
– Ko tu domā, ja salīdzini pašreizējo Latvijas izlasi ar to, kas spēlēja 90. gadu otrajā pusē?
– Tie ir pilnīgi dažādi stāsti, arī noteikumi mainījušies, vairs nav sarkanās līnijas. Hokejs kļuvis ātrāks, agrāk bija ļoti rupjš – varēja ķeksēt, gandrīz vai ieķerties ar nūju pretiniekā un slidināties viņam līdzi. Tagad par to uzreiz soda. Hokejs ir rezultatīvāks. Puiši vasarā netrenējas tik daudz, nometne ilgst tikai vienu mēnesi, Krievijā varbūt ilgāk. Agrāk mūs nometnēs turēja divus trīs mēnešus. Ja izturēji vasaru, tad arī spēlēji.
– Vai Latvijas izlasei der hokejs, kādu vēlas redzēt Teds Nolans?
– Domāju, ka der. Komandā ir daudz jaunu hokejistu, un uz viņu rēķina var uzspiest savu stilu. Ja būtu mazliet vecāki, varētu spēlēt citu hokeju – uzbrūkošu, ar kombinācijām. Viņiem laikam šobrīd nav meistarības, lai tā spēlētu, līdz ar to Nolana stils mums der. Problēma tā, ka daudzi labākie spēlētāji uz Helsinkiem neatbrauca. Ar stiprāko sastāvu būtu pavisam cits hokejs.
– Bet tagad mēs cīnāmies par palikšanu elitē.
– Tā diemžēl ir. Latvijā sabūvētas daudzas halles, ir bērnu treniņu grupas, komandas. Hokeju mīl vairāk nekā agrāk. Naudas, protams, trūkst, taču ceru uz labāko. Spēle pret slovākiem parādīja, ka varam cīnīties ar jebkuriem pretiniekiem. Pret vāciešiem man ļoti patika pirmais periods – viņi bija nemanāmi. Vajadzēja lielajā vairākumā gūt vārtus.
– Vai tu šobrīd saderētu uz naudu, ka paliksim elites divīzijā?
– Es katrā mačā lieku par Latviju, šodien – 25 eiro (smejas). Totalizators nav mana aizraušanās, tas tikai tā, lai būtu interesantāk skatīties. Uz spēli pret Krievijas izlasi gan neliku. Bet uzliku divus eiro uz Krievijas un ASV spēles rezultātu (5:3), uzminēju un vinnēju 45 eiro.
