Mārcis Auziņš: Skolā jāmācās precīzi domāt un patiesi just 0
Prof. Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs
Ne tikai pēdējā laikā vien ticis un joprojām daudz tiek runāts par Latvijas skolēnu intereses mazināšanos par matemātiku un dabaszinātnēm un šo nozaru skolotāju trūkumu Latvijas skolās. Tā ir satraucoša problēma, kas jau tagad rada speciālistu trūkumu ar šīm nozarēm cieši saistītos mūsu valsts ekonomikas sektoros un nākotnē var ierobežot ekonomiskās attīstības iespējas.
Problēma ir apzināta, un gan skolu tīkla reforma, gan pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveide ir pareizi soļi pareizā virzienā. Protams, ir skaidrs, ka ekonomisku un arī politisku ierobežojumu dēļ ne viss uzreiz ir izdarāms, bet virzība ir visnotaļ pozitīva.
Taču šoreiz es gribētu parunāt par eksakto priekšmetu apguves kādu citu aspektu. Skaidrs, ka ne visi skolēni savā pieaugušo dzīvē būs inženieri, ekonomisti vai zinātnieki. Daudzi būs saistīti ar mūsu dzīves humanitārajiem aspektiem Taču tas treniņš precīzā domāšanā, kas tiek veikts eksakto priekšmetu stundās, ir nozīmīgi nepieciešams katram jaunietim un būs izšķirīgi svarīgs nākotnes sabiedrībai kopumā. Gribu teikt, ka vārds “treniņš” te ir īstajā vietā. Tāpat kā sporta zālē mēs trenējam savu ķermeni, lai tas būtu labā fiziskā formā, tā matemātikas vai fizikas stundā trenējam savu prātu. Arī tam jābūt labā formā un gatavam mums kalpot gan ikdienā, gan arī sarežģītākās dzīves situācijās.
Starp citu, šī spēja domāt loģiski un precīzi ļauj mums, piemēram, neiekrist viltus ziņu slazdos. Es neesmu pret dažādiem medijpratības apgūšanas kursiem vai līdzekļiem, tai skaitā tīmekļa vietnēm, kur iespējams pārbaudīt faktu patiesumu, taču tam visam būs ierobežotas sekmes, ja pamatā nebūs attīstīts prāts, kas spēj atšķirt pozitīvā nozīmē trakas un neparastas, bet tomēr iespējamas idejas no bieži vien ar konkrētu nolūku profesionāli veidotiem nepatiesiem apgalvojumiem – viltus ziņām.
Vēl, apgūstot eksaktās zinātnes, mēs trenējamies ne tikai domāt precīzi, bet arī spēt savā domāšanā sasniegt noteiktu abstrakcijas līmeni. Piekritīsiet, ka domāt par ikdienā tik ierastām lietām kā gaisma tādos jēdzienos kā elektromagnētiskais vilnis prasa spējas aiz praktiskām parādībām un mūsu sajūtām saskatīt tos vienojošos principus, kas ir universāli un nosaka mūsu pasaules pastāvēšanu. Abstraktā domāšana nav nemaz tik vienkārša un pašsaprotama. Tā ir ne tikai racionāla pasaules uzskata pamatā, bet ir nepieciešama, gan radoši domājot, lai izietu ārpus ierastiem priekšstatiem, gan arī lai spētu noformulēt katra cilvēka individuālo vērtību sistēmu, kam arī ir noteikts abstrakcijas līmenis.
Ar šīm precīzās domāšanas iemaņām ir līdzīgi kā ar citām mūsu dzīvei svarīgām prasmēm. Ja mēs tās neapgūstam tajā vecumā, kad tām ir objektīvi pienācis laiks, viegli var gadīties, ka mēs tās nespēsim apgūt arī vēlāk. Ir zināmi traģiski piemēri, kad cilvēks agrīnā bērnībā tādas vai citādas nelaimes dēļ ir bijis izolēts no sabiedrības vecumā, kad citi bērni mācās runāt, sazināties ar apkārtējiem ar valodas palīdzību. Šiem nelaimīgajiem spēja runāt pilnībā nekad neattīstās. Līdzīgi arī precīzi domāt ir jāmācās no bērnības, no pirmajiem skolas gadiem un pat vēl agrāk. Ja to nedara savlaikus, iespējams, vēlākos dzīves posmos to izdarīt kļūst ļoti grūti.
Šo rakstot, es nekādā mērā negrasos noniecināt humanitārās izglītības lomu, veidojoties cilvēkam. Tieši otrādi, domāju, ka pārāk agri nolemt, kurš jaunais cilvēks būs vairāk eksakti domājošs un kura stiprā puse būs literatūra un māksla, ir slikti abām pusēm. Tikai attīstot abas spējas paralēli, veidojas harmoniska personība. Man šķiet, ka sabiedrībā var novērot – ne vienmēr ir labi attīstīta spēja precīzi domāt, bet tieši tāpat, kā mēs nedomājam precīzi, ne vienmēr esam emocionāli gatavi patiesi just. Patiesas jūtas nereti aizstājam ar brīžiem pat neapzinātu vēlmi piederēt sabiedrības vairākumam un piemēroties notikumu un cilvēku rīcības emocionālajam novērtējumam. Mēs emociju un jūtu jomā izliekamies un viltojam savas emocijas. Humanitārā izglītības daļa māca mūs būt patiesiem savās jūtās un emocijās. No tām nebaidīties un nekautrēties. Tāpat, kā ir iespējams putroties loģiskajā domāšanā, ir iespējams izlikties un jūtas viltot.
Tādēļ ieguldījums skolotāju sagatavošanā un rīcība, kas ļauj skolotājam justies atalgotam un novērtētam, ir mūsu visu kopīgs darbs. Ir patiess prieks dzirdēt, ka Latvijas Universitāte un Latvijas Universitātes fonds kopā ar sadarbības partneriem iedibina balvu “Latvijas Gada skolotājs”, kas pirmo reizi 11 individuālās un divās komandu nominācijās tiks pasniegta šā gada 20. novembrī. Balvas mērķis ir godināt talantīgus pedagogus no visas valsts, apliecinot skolotāja darba izšķirīgo nozīmi Latvijas sabiedrības un valsts attīstībā.
