Pievārējis 85 maratonus! “LA” žurnālists Artis Drēziņš 0
Viens no azartiskajiem maratonistiem ir arī AS “Lauku Avīze” žurnālists Artis Drēziņš. Viņš gatavojas jau savam 21. Rīgas maratonam. Pirmo reizi to noskrējis 1991. gadā.
– Vairākus gadus trase veda ārā no Rīgas cauri Mežaparkam un apkārt Ķīšezeram. Starts bija pie Brīvības pieminekļa, finišs – pie Daugavas stadiona, cik atceros, vienreiz finišēju arī tagad jau nojauktajā Sporta pilī. Bija gadi, kad maratonā startēja vien pārsimts skrējēju un nebija nekādas lielās svētku izjūtas. Tas, kas notiek tagad – daudzās distances, skrējēju skaits, atmosfēra –, ir kaut kas fantastisks.
Kopumā esmu noskrējis 85 maratonus (42 km 195 m un dažas vēl garākas distances). Vai tas ir daudz? Protams, absolūti lielākajai cilvēces daļai kaut kas neiedomājams, bet ir ļaudis, kas tik daudz maratonu veikuši gada laikā. Mans rekords ir desmit maratoni gadā plus vēl viens slēpošanas 63 km maratons. Tad gan gada beigās jutos saguris. Izstājies esmu divas reizes: pirmajā maratonā, jo nebija pietiekamas trenētības un piemērotu apavu, un reiz, kad nedēļas laikā gribēju maratonu noskriet divas reizes.
Par savu pieredzi un piedzīvojumiem varētu sarakstīt grāmatu. Kā amatieris varu teikt: sākumā vērīgi jāieklausās pieredzējušo padomos, bet pakāpeniski aizvien vairāk jāpaļaujas uz savu pieredzi un jāsaprot sava organisma īpatnības. Protams, ir virkne universālu padomu un lietu, kas jāievēro attiecībā uz treniņu apjomu, inventāru, režīmu, bet ar tiem ir pilni mediji un grāmatas. Ir labi to visu zināt, bet caur savu pieredzi, lai ieviestu korekcijas. Jo katram no mums ir savs unikāls ķermenis, vēlmes un iespējas. Savā ziņā esmu kļuvis par tādu kā amatiermaratonskriešanas “profesionālo kretīnu”: žurnālos un grāmatās par skriešanu vairs nevaru atrast neko sev noderīgu, ja nu vienīgi kādu sīkumu, piemēram, pagājušogad izlasīju, ka apavu šņores nekad neatsiesies, ja to galus aizbāzīs aiz mēlītes. Protams, ja būtu profesionāls sportists, novitātēm vajadzētu pastāvīgi sekot. Sen vairs neuzķeros uz reklāmas trikiem, piemēram, nopērc šos revolucionāros apavus (par 200 eiro), un krietni uzlabosies rezultāts. Nu, dārgi apavi parasti tiešām ir labi, bet rezultāts tomēr atkarīgs no trenētības un organisma spējām. Ja ar mani strīdas, tad saku, ka 1960. gada Romas olimpisko spēļu maratona uzvarētājs Abebe Bikila vispār skrēja basām kājām un labākie latvieši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados gumijas kedās uzrādīja rezultātus, kas šobrīd pa spēkam ir Latvijas rekordistam Žolnerovičam un varbūt vēl pāris skrējējiem.
Mans labākais maratona laiks nav izcils – 3.38.00. Ar gadiem rezultāti kritušies, arī tāpēc, ka nekad neesmu profesionāli trenējies un diez vai kādreiz to darīšu, neesmu vadījies ne pēc kādām programmām vai metodikas. Skrienu, cik gribu, un kādas ir iespējas, gūstot labsajūtu. Cita lieta, ka kopš 2011. gada 1. janvāra neesmu aizvadījis nevienu dienu bez skriešanas un precīzi uzskaitu kilometrus – līdz šā gada 23. aprīlim man sanāk 1939 diena un 11 586 kilometri, vidēji seši kilometri dienā. Protams, ir bijušas visai simboliski noskrietas dienas. Bet pat tad, kad bija rotavīruss, gripa un lielākoties gulēju gultā, ar pēdējiem spēkiem tomēr aizvilkos līdz skriešanas trenažierim (to reti izmantoju). Kopš 1987. gada, kad sāku skraidīt, esmu veicis vismaz 70 000 km. Skrienot neesmu iedzīvojies nopietnās traumās. Tikai kāds nobrāzums, zilums pēc kritiena, kas gadās pāris reižu gadā. Arī ar iekšām nekad nav bijušas problēmas. Sirdi vispār nemanu – kādu neparastāku sitienu tās rajonā esmu sajutis burtiski dažas reizes 30 gadu laikā. Mildronātu neesmu lietojis, jo par to nekad neesmu aizdomājies. Jā, slodze maratonā ir milzīga, bet vai tagad sākt domāt, ka nepietiek ar normālu pārtiku un parastajiem sporta dzērieniem? Varbūt, bet vai nebūs kā ar palietotu auto: kamēr ripo bez problēmām, labāk nemēģināt uzlabot? Reiz divos trijos gados nopietni pārbaudu sirds un asinsvadu sistēmas darbību pie sporta ārsta. Tikai vienu reizi vienā parametrā kādā noteiktā slodzē bija neliela atkāpe, kas vairāk nekad nav atkārtojusies.
Trakākais, ko esmu izdarījis (to nevienam neiesaku) maratona sakarā: iepriekšējā vakarā pirms starta izdzēru pudeli vīna. Skrējis ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru un bronhītu, visu nakti pirms starta atklepojot krēpas (noskrēju normāli, nepaliku ne slimāks un ne veselāks) – jo lidmašīnas biļetes, viesnīcu un startu jau biju laikus apmaksājis, bija žēl ieguldītās mēnešalgas. Skrējis maratonu, iepriekšējo diennakti neguļot ne minūti (kavējām un maldījāmies, braucot ar privāto auto uz Vāciju). Īpaši negatavojoties, skrējis 24 stundas bez pārtraukuma.
