Maratoniste Kažemāka: Neiekļūšana olimpiskajā komandā tikai vairo motivāciju trenēties 14
Riodežaneiro olimpisko spēļu dalībnieku vidū iekļuvušajai latviešu izcelsmes maratona skrējējai Arianai Hilbornai vajadzēja atbraukt uz Latviju un iepazīstināt līdzjutējus ar sevi, uzskata cita garo distanču skrējēja Anita Kažemāka, kuru amerikāņu konkurente atstāja ārpus olimpiskā sastāva.
Latviešu izcelsmes ASV skrējēja Hilborna, kura ieguvusi Latvijas pilsonību, 29.maijā Otavas maratonā Kanādā izpildīja olimpisko normatīvu, turklāt viņa kļuva par ceturto sportisti, kura to paveikusi, pievienojoties titulētajai Jeļenai Prokopčukai, Ilonai Marhelei un Kažemākai.
Olimpiskajās spēlēs no vienas valsts vienā disciplīnā var piedalīties tikai trīs vieglatlēti, tāpēc pagājušajā nedēļā tika lemts, ka ārpus braucējiem uz olimpiskajām spēlēm paliks Kažemāka, kura normatīvu bija izpildījusi ar viszemāko rezultātu. Jau laikā, kad LVS lēmums vēl nebija pieņemts, internetā izraisījās plašas diskusijas un Kažemākai atbalstu pauda pat citi olimpiskās delegācijas dalībnieki.
Kažemāka normatīvu maija vidū izpildīja “Lattelecom” Rīgas maratonā, sarunā ar aģentūru LETA tagad sportistei atzīstot, ka jau tobrīd emocijas bija piezemētas, jo viņa apzinājās, ka divas nedēļas vēlāk starts gaidāms arī Hilbornai.
“Zināju, ka visādi var gadīties – neļāvu emocijām vaļu un biju reāla,” teica Kažemāka, kurai maratonu nācās skriet divas reizes mēneša laikā, jo pirms tam Vīnē viņa no normatīva atpalika par nieka piecām sekundēm. “Vīnē smagi apdedzinājos. Grūti spriest, kā būtu bijis, ja normatīvu izpildītu jau tur, tomēr viss sakārtojās tā, ka tas bija jāpaveic mājās. Tas deva īpaši pacilātas emocijas – viss tika darīts, lai būtu šis normatīvs, un mērķi arī izdevās sasniegt.”
Kažemāka atceras, ka Vīnē nav bijis labvēlīgs pilnīgi nekas, sākot ar pašsajūtu. Tāpat patraucējis vējš un tas, ka bijis vien astoņus grādus silts. “Nevienam, kas normatīvu mēģināja izpildīt Vīnē, tas neizdevās, un daudzi izstājās. Citādi bija Rīgā – 15 grādi, nedaudz apmācies. Tomēr pirms starta biju ar baiļu sajūtu, jo zinu, ka visi gaidīja normatīvu, par to ziņoja mediji.”
Kaut cits maratona skrējējs Renārs Roze, kuram Rīgā līdz olimpiskajam normatīvam pietrūka vien nepilnas minūtes, nesen atklāja, ka apsvēris iespēju startēt vēl citā maratonā, lai censtos tikt pie normatīva, Kažemāka iespēju skriet vēlreiz, lai uzlabotu savu rezultātu, nav meklējusi, jo saprot, ka tādā gadījumā neizdotos pilnvērtīgi sagatavoties olimpiskajām spēlēm.
Kaut Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) sākotnēji solīja lēmumu par “lieko” maratona skrējēju pieņemt jūnijā, plašumā pieņemoties diskusijām sabiedrībā, tas oficiāli tika paziņots vien pēdējā atļautajā dienā. Kažemākas atbalstam šķēpmetēja Sinta Ozoliņa pat vāca citu olimpiešu parakstus, bet LOK izpildkomitejā, kad noteica braucējas maratona skriešanā, visu izšķīra viena balss – Hilborna saņēma par vienu “par” balsi vairāk, nekā bija “atturas” balsis.
“Man par Hilbornu ir neitrālas domas un viedoklis, vien ceru, ka viņa Latvijas karoga krāsas pārstāvēs ne tikai olimpiskajās spēlēs, bet arī pēc tam. Neviens viņu šeit nezina, Latvijas sporta līdzjutēji viņu nepazīst – man daudzi jautāja, kas viņa tāda ir,” tagad spriež Kažemāka. “Varbūt viņai vajadzēja atbraukt uz Latviju, iepazīstināt Latvijas sporta līdzjutējus, lai viņi zina, kas viņa tāda ir.”
“Cilvēki, kuri nezina vai nav dzirdējuši par Arianu, man novēl veiksmi olimpiskajās spēlēs un jautā, kad izlidošu, kad būs jātur īkšķi. Šādas situācijas nav patīkamas,” atklāja sportiste.
“Ļoti augstu novērtēju atbalsta kampaņu, paldies cilvēkiem, kas iestājās par mani, uzmundrināja mani,” stāstīja Kažemāka. “Atbalsta vēstule man bija liels pārsteigums, un es to novērtēju – viens par visiem un visi par vienu. Netikšana olimpiskajā komandā ir mazs spēriens pa pakaļu, tomēr dzīve nebeidzas – es nedomāju beigt skriet, spars turpināt darīt to, kas man patīk, būs tikai lielāks.”
Skrējēja par atbalstu un ticību īpaši pateicās Latvijas Olimpiskajai vienībai (LOV) un tās ārstei Līgai Cīrulei. “Viņa man palīdzēja atkopties no abiem maratoniem un sapurināja visu šo notikumu juceklī,” pateicīga ir maratoniste.
Kažemāka atgādināja, ka profesionāli ar skriešanu nodarbojas tikai trešo gadu, jo pirms tam bija soļotāja. “Esmu pierādījusi, ka varu cīnīties un būt starp pasaules stiprākajām, jo normatīva izpildīšana parāda sportista līmeni – tagad domās ir Tokija.”
“Zinu, kas mani skriešanā bremzē, pie kā man jāstrādā – soļoju 13 gadus, skrienu tikai trīs, tāpēc organisms tikai tagad ir pārorientējies. Tāpat pērn un šogad bija nelielas traumas,” Kažemāka neprognozēja, cik ātri savas karjeras laikā varētu skriet, tomēr atgādināja, ka jau tagad viņas personiskais rekords ir zem divām stundām un 40 minūtēm. “Ja pieej sportam profesionāli – svarīga ir katra nianse.”
Atceroties pāreju uz skriešanu, Kažemāka, kura soļošanā piedalījās arī pasaules čempionātā, stāsta, ka pienāca brīdis, kad viņai likās, ka soļošanā izdarīts viss. “Bija doma vai nu iet prom no sporta, vai sākt skriet. Sports man kopš bērnības bijis tuvs, tāpēc nolēmu riskēt un ne brīdi to nenožēloju.”
Ja Kažemāka ir vien 26 gadus veca, Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs startēs arī titulētā Prokopčuka, kurai septembrī apritēs 40 gadi. “Latvijā simt gados reizi izaug tāds cilvēks. Prokopčukai ir gan ļoti liels talants, gan arī viņā ieguldīts ļoti liels darbs. Viņas un trenera, kurš ir arī vīrs, dzīve ir pakārtota skriešanai. Viņi klusībā gāja uz saviem mērķiem un to izdarīja – tā ir lielākā sportistu māksla, nevis runāt, bet darīt,” par titulēto tautieti stāstīja Kažemāka.
“Mēs esam ne tikai šķēpmetēju, bet drīz būsim arī skrējēju tauta, ir ļoti daudz sacensību, turklāt palielinājies skrējēju skaits, ko pierāda arī Rīgas maratons,” teica skrējēja. “Tas mani ļoti priecē. Ir tikai veselīgi, ja parādās konkurence, jo tad motivācija trenēties ir vēl lielāka.”
