Māra Skudras “Gaiļu” dabas taka un akmens tēlu kolekcija Jumpravā 0
Jumpravas pagasta “Gaiļos” saimnieki laista ne tikai puķu dobes, bet arī kāpnes. “Lai akmeņi uzmirdz,” paskaidro Māris Skudra un arī mums par prieku aplaista mājas lieveni, kur iebūvēti vai piecdesmit akmeņi no dažādām pasaules valstīm.
Pašā centrā var atpazīt Latvijas kartes kontūru, pazib arī dzintara zīle. Mārim kā pieredzējušam gidam stāsts seko stāstam – par guļbaļķu mājas un latgaliešu pirtiņas būvniecību, zivju dīķiem, dārzu. Taču pats garākais ceļojums vēl sekos – pa divarpuskilometru garo dabas taku, kas iepazīstina ar Latvijas meža bagātību, koku kolekciju un arī pa kādai kaimiņpagasta lepnuma – Andreja Upīša “Zaļās zemes” epizodei. “Nav skaistu vai nesmuku vietu, katru jāprot izcelt ar savu unikalitāti un vēsturi. Ja prot parādīt un izstāstīt, tad ir skaisti,” gūta atziņa, trīsdesmit gadu garumā iekopjot savu saimniecību.
Daudzstāvene putniem
Savulaik “Gaiļu” dabas taka Mārim palīdzējusi iegūt “Latvijas Avīzes” Lielo balvu par labāk apsaimniekoto privāto mežu Latvijā. Strīpām vien braukuši žurnālisti un reportieri, bet prātā palicis gadījums, kad kāda Rīgas viešņa par varītēm gribējusi izstaigāt taku visā tās garumā, lai gan laukā rudens, dubļi un žurnālistei gaišas bikses un kājās augstpapēžu kurpes. “Kā spēra soli, nobrauca no uzkalniņa lejā uz dibena,” pasmīn saimnieks un piebilst, “varbūt tāpēc raksts iznāca tāds vēsi atturīgs.” Šodien par šļūkšanu nav jābaidās, lietus sen nav lijis, un uzkalniņā ierīkoti reliņi.
Ceļojums sākas uz Skrīveru un Jumpravas robežas, kur pirmos trīsdesmit metrus skolasbērni parasti noiet zosu gājienā ar vienu kāju vienā pagastā, otru – otrā. Šeit arī īstā vieta pieminēt “Zaļo zemi”, jo netālu redzamā māja iemūžināta Andreja Upīša romānā, turp kalpone Ošu Anna devās laist pasaulē bērnu, kad viņu padzina Brīviņu saimnieks. Taka šķērso vairākus tiltiņus, arī par tiem Mārim ir ko teikt. “Brīviņu saimniekam bija septiņi tilti jāšķērso, man arī ir tilti!” viņš palepojas un vedina uz katra kaut ko vēlēties. Kad ceļotāji sākot žēloties par odiem un dunduriem, Mārim laba atruna – nebūs izvēlēta pareizā vēlēšanās.
Kad izstaigāts Lapsu kalns, Psihologu audze un aplūkota Stirnu kopmīte, kur ziemā uzturas ap deviņdesmit stirnu, jāpiestāj pie zibens saspertās egles. Kāds allaž pajautā, kāpēc trāpīts tieši šai eglei. “Na haļavu (latviski – uz dullo). Kur blieza, tur trāpīja,” gids nocitē kāda mazā ekskursanta prātīgo atziņu.
“Gaiļu” taka palīdz iepazīt Latvijas koku bagātību un reizē arī atšķirību no svešzemju stādījumiem. Māris, būdams profesionāls mežsaimnieks, skaidro, kā mūsu priede atšķiras no ārzemju versijas, kopts mežs – no nekopta. Rīgas bērniem lielie brīnumi, ka pavasarī zied skuju koki, bet Jumpravas un Skrīveru skolēniem te lielā rosība Putnu dienās. Lai interese neatslābtu, tapusi pirmā daudzdzīvokļu māja spārnaiņiem. “Pirmajā stāvā būs sabiedriskā ēdināšana ar barotavām, bet pašā augšā uzbūvēsim šķībus būrus māk-sliniekiem bohēmistiem,” skaidro Māris un piebilst, ka Putnu ielas pirmajam numuram sekos vēl citi.
Akmens kaislība
Dabas taka ir Māra vaļasprieks. Ikdienā viņš iepērk cirsmas, pārdod kokmateriālus, bet vakaros abi ar sievu Sandru ķeras pie dārza darbiem. Palaikam vecākiem piepalīdz dēli, topošie datorspeciālisti. Zāles pļaušana vien aizņem visu dienu, nosaka jaunākais Mārtiņš. Abos dīķos jāpabaro karpas, līņi, platpīri un amūri. Nupat no vecās kūts lielajiem akmeņiem uzsākta akmensdārza veidošana. “Patīkams darbs, bet neiet ātri uz priekšu,” nosaka Māris.
“Gaiļu” mājas, kurās Skudru ģimene ir ienācēji, gadu gaitā apaugušas ar izteiksmīgiem akmeņu tēliem. Māris tos stiepis mājās no meža un licis vienkopus apskatei, vēlāk dažādus īpatņus no visām pasaules malām sākuši vest draugi. Sprīdīša cepure, sniega cilvēka pēdas, lielā koka tupele, dūrainis, mušmire, dinozaura galvaskauss – saimnieks nebeidz vien saukt savas kolekcijas eksponātus.
Akmeņu kaislība turpinājusies būvēs. Pagalmā iespaidīgākais objekts ir divdesmit tonnu smagais kamīns ar trīs mutēm. Vidējā – kurināšanai, malējās kā ledusskapji, kur karstā laikā noglabāt kādu atspirdzinošu dzērienu, noteicis tā autors Māra brālis Ansis. Viņa rokām darināti arī citi “Gaiļu” akmens darbi – lieveņi, kūpinātava. “Man ir paveicies, ka Ansis spēj īstenot daudzas manas idejas. Es paļaujos uz viņa gaumi,” brāļa atbalstu novērtē saimnieks.
Pēc 2003. gada vējgāzēm sasparojušies uz jauna nama būvniecību – kokmateriālu cenas nokritušas tik zemu, ka grēks bijis palaist garām šādu iespēju. “Kad tad, ja ne tagad, kas tad, ja ne mēs,” nosprieduši Skudras. Būve un mēbeles darinātas no divpadsmit dažādiem koku veidiem. “Tā ir māja, kur es varu parādīt visu koku bagātību,” piebilst Māris. Griestu apdare paveikta pašu rokām, katru dēlīti septiņas reizes apstrādājot. “Jāparāda koka skaistums, lai redz visus zariņus.” Viesistabas vidū dižojas lielais saimes galds no gobas, tiesa, meistaru virpotās kājas tūlīt pēc uzstādīšanas saplaisājušas, arī virsmai parādījušās spraugas, taču to visu var labot, mierīgi nosaka saimnieks. Par kļūdām viņš nebēdā, arī paša būvētajā latgaliešu pirtiņā to esot ne mazums. “Vērtīgākais ir tas, ka es pats to esmu uzcēlis.”
Raidījumu “Viensētu stāsti” par Jumpravas pagasta “Gaiļu” saimniekiem klausieties Latvijas Radio 1. programmā sestdien, 17. augustā, plkst. 16.05. Atkārtojums 24. augustā plkst. 6.03.
{gallery id=”2014″}
