Māra Mellēna: Mantojums ir dzīvs! 0
Saruna ar starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 2015” mākslinieciskās koncepcijas autori Māru Mellēnu.
– Kāds ir šā festivāla pamatuzstādījums, ko gribam ar to pateikt?
M. Mellēna: – Galvenā ideja ir – dzīvot kopā ar tradicionālo mantojumu ir gudri, prātīgi, priecīgi un ilgtspējīgi un tajā ir milzīgs radošais potenciāls. Starp trim festivāla galvenajiem mērķiem pirmais – Eiropas kontekstā parādīt tieši pārmantotas, dzīvas tradīcijas klātesamību šeit un tagad – kultūrtelpā. Ne tikai lauku vidē, bet arī pilsētā. Otrais – parādīt šo tradīciju lokālās atšķirības vienlaikus ar vienojošo, kopīgo. Trešais – parādīt tradicionālās kultūras iespējas cilvēka pašizveides, pašizaugsmes un pilnveides procesā. Klasiskā folklora nereti tiek uzskatīta par jau pabeigtu lielumu, taču būtībā katra jauna paaudze tajā meklē aizvien jaunas vērtības un izpausmes formas. Tas, ko redzu kā apdraudētu, ir vietējās tradīcijas jeb lokālās kultūras daudzveidība un īpatnības. Jo ir tik brīnišķīgi, ka Latvijā ir gan suitu kultūrtelpa, gan Ziemeļlatgales kultūrtelpa, gan Zemgales līdzenums.
– Bet kāpēc festivālā identitāte ir tautu meitas matu pīne jeb bize?
– Līdz tam bija gana garš ceļš. Iesaistījām jauno paaudzi, māksliniekus no Latvijas Mākslas akadēmijas, katrs no viņiem mēģināja saprast, kas viņa uztverē ir mantojums. Ticat vai ne – kā jau kārtīgā kapitālisma sabiedrībā, vispirms mantojums saistās ar naudu, vērtslietām un īpašumiem. Bet, ja iedziļinās rūpīgāk, vai tiešām būtiskais ir tas, ko kodes un rūsa maitā? Un tad dziļumā atklājam to, ko UNESCO savā konvencijā sauc par nemateriālo kultūras mantojumu, bet ko latvieši visu mūžu saukuši par padomu. Otra mantojuma dzīsla saistīta ar kultūrtelpu. Tādēļ bize no vienkāršas, parastas, dabiskas pārtapusi par tādu, kurā iepīts daudz dažādu rakstu, kuros varam ieraudzīt katra novada krāsas, katra novada zīmes un, ticat vai ne, tā bize nez kamdēļ izgaist bezgalībā. Festivāla “Baltica” spēks ir tajā, ka tas joprojām saglabājis šo tradicionālās kultūras sinkrētismu – mantojamo vēsti nodot mutvārdos. No paaudzes paaudzē šo vēsti nes tālāk arī caur muzikālo mantojumu, un te atklājas vēl viens liels apakšslānis, jo, lai muzicētu tā kā, piemēram, Zane un Ēriks no kopas “Rikši”, vispirms līdz bubenam jānonāk. Ir jāsaprot, ka bubens nav kaut kāda grabaža bēniņos, bet mūzikas instruments. Un tad jābūt meistaram, kas to gatavo. Un vēl – prasmei spēlēt. Ne tikai vienam pašam, bet kopā. Spēlēt tā, kā tradīcija liek.
– Bet kā tas saskan ar jūsu sākumā minēto radošo potenciālu?
– Jā, tradīcija, no vienas puses, ir pietiekami represīva, tā zina, kā jābūt, un diezgan strikti prasa ievērot šo kanonu. Tādēļ tam, kas nāk ar jauninājumu, jābūt pietiekami gudram, lai zinātu to, kas bijis iepriekš, un pietiekami stipram, lai pastāvētu uz savu pienesumu. Ir uzskats, ka cilvēku apziņā vajadzīgas trīs paaudzes, lai pieņemtu jauno un tas kļūtu par tradīciju. Katrā ziņā mana vēsts ir šāda – festivālā būs klāt dzīvās tradīcijas, arī pētītās un pārmantotās. Vēl festivāls īpašs ar to, ka pievēršamies Ziemeļlatgales kultūrtelpai.
– Klajā laists festivāla “Baltica 2015” dziesmu pūrs. Kā tas veidots?
– Mūsdienās grūti runāt par etnogrāfisko novadu viendabību vai katra atsevišķa cilvēka piederību tikai vienai lokālai tradīcijai. Krājums piedāvā Latvijas etnogrāfisko novadu muzikālo mantojumu, ko par savam novadam būtisku un festivālā “Baltica 2015” kopīgi izdziedamu atzinuši folkloras kopu vadītāji. Novada dziesmu pūra izdziedāšana ir viens no svarīgākajiem notikumiem dažādās festivāla norisēs. Tā būs iespēja izpausties mūsu dziedātpriekam un savstarpējai saskaņai dažādu Latvijas novadu tradicionālajās un populārajās tautasdziesmās.
