Māra Libeka: Vainīgi vienmēr tie, kuriem var tikt klāt 7
Pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek meklēti vainīgie traģiskos notikumos. Vainīgajam ir jābūt tam, kam var tikt klāt. Visvienkāršāk ir piekļūt Saeimas un valdības politiķiem un pašvaldību vadītājiem – tas ļoti labi jūtams, parlamentārajai izmeklēšanas komisijai meklējot vainīgos Zolitūdes traģēdijas lietā, kā arī publiski diskutējot par caurumu Varakļānu veselības aprūpes centra lifta šahtā, kurā iekrita un nositās divgadīgs puisēns.
Vai Valsts būvinspekcijas likvidācija varēja veicināt veikala “Maxima” jumta sabrukšanu? Kas pieļāva šīs iestādes aizvēršanu? Deputāti sauc veselu virkni valdības locekļu, kuriem jāuzņemas vaina par notikušo. Cilvēkiem tas patīk, un nevienam neinteresē, ka būvinspekcija pārbauda tikai to, vai celtniecības process noris legāli, atbilstoši valstī pieņemtajiem tiesību aktiem, tātad pārbauda dokumentus, kas ir pasūtītāja un būvnieka rīcībā, nevis lien iekšā ēkas konstrukcijās un citās detaļās, lai pārliecinātos, kā tās samontētas, cik stipras skrūves saliktas. Katram būvniecības procesā iesaistītajam, kas paraksta dokumentus, jāatbild par savu rīcību, arī par viltotajiem “Maxima” būvniecības dokumentiem. Tāpēc nav jāmeklē vaina tikai sistēmā, bet gan katrā konkrētā cilvēkā, kurš šajā procesā piedalījies.
Šeit vietā atgādināt Maijas Karunas grāmatā “Verga psiholoģija” pausto. Reiz cilvēks pajautāja kamielim, kam tas dod priekšroku – kāpšanai augšup kalnā vai lejā no tā, kamielis atbildēja: “Man nav svarīgi, vai jākāpj uz augšu vai leju, svarīga ir nasta.” Cilvēks, kurš nav atbildīgs par sevi, nevar būt atbildīgs ne par ko un ne par vienu.
Pašvaldības vadītājs nevar zināt, cik lielai ir jābūt spraugai liftā, ja par to ar saviem parakstiem ir jāatbild konkrētām personām licencētā firmā, kas liftu piegādā un uzstāda vai arī veic šīs iekārtas ikgadējās pārbaudes. Bet mēs uzreiz atrodam vainīgo, to, kurš vieglāk pieejams, un rādām ar pirkstu uz vietējo varu arī tad, ja lifts ir aplam saražots, nepareizi uzstādīts un nepareizi ekspluatēts.
Cilvēks, kurš vadījās pēc savas sirdsapziņas, paziņoja par lidsabiedrības “AirBaltic” apreibušajiem pilotiem un stjuartēm, bet nebija neviena, kurš paziņotu par “Maxima” viltotajiem būvdokumentiem. Nevar taču būt tā, ka to zināja tikai viens cilvēks.
Traģisko notikumu skaitā ir arī Gulbenes novada Daukstu pagastā no asiņošanas mirusī grūtniece un viņas bērns. Vainīgais? Kas gan cits, ja ne sociālais dienests. Šādos brīžos nevienam neinteresē, ka sociālais dienests ir izveidots tam, lai cilvēkiem būtu kur vērsties pēc palīdzības. Nevis tam, lai tā darbinieki staigātu pa mājām un piedāvātu savu palīdzību.
Tiesa, ja cilvēks ir fiziski vai garīgi nespējīgs, tad gan šādi apmeklējumi ietilpst tā pienākumos. Mirusī grūtniece tāda nebija. Grūti noticēt, ka neviens nezināja, ka sieviete, kura ir ceturtā bērna gaidībās, neapmeklē ārstus. Arī ģimenes ārsti ne. Ka neviens no radiniekiem un vairākām māsām nebija pamanījis, ka, iespējams, viņai ginekologs nav pieejams lielā attāluma dēļ vai arī nav gribēšanas braukt pie ārsta. Vieglāk ir neredzēt un nedzirdēt, bet vainīgais uzreiz ir zināms – tas neesmu, es, tie ir viņi – politiķi, pašvaldību vadītāji, sociālā dienesta darbinieki… Pieminētā grāmatas autore teic, ka tā esot vienkāršāk, jo tas ļauj cilvēkiem atvieglot sev dzīvi, noņemot atbildību par savu rīcību un uzkraujot to valstij, nācijai, rasei.
