Māra Libeka: Reformētāji un hemoroīdi 2
Ja būtu savākta statistika, cik daudziem politiķiem un ierēdņiem ir hemoroīdi, tad droši vien atklātos, ka ļoti daudziem, jo šo ļaužu pēcpuses ir nosēdētas vienās sapulcēs. Šīs pārdomas radās, kad atkal gaismā tika celts jautājums par nepietiekamo finansējumu veselības aprūpei. Ja saskaitītu, cik sapulcēs ir apspriesta obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešana, veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrāde un citi ar medicīnu saistīti jautājumi, tad tie noteikti nav desmiti, bet simti. Secinājums visai šai runāšanai ir viens – nepieciešamas reformas.
Par tām savu valdību laikā runāja Valdis Dombrovskis, kurš, nododot stafeti Laimdotai Straujumai, piekodināja, ka veselības jomā vēl joprojām ir nepieciešams veikt virkni reformu. Bet tagad valdības vadītājs Māris Kučinskis stāsta, ka tikšot izveidots reformas plāns, pēc tam tapšot nozares finansējuma modelis un tad piedāvāšot modelim atbilstošu finansējumu. Tikmēr amatpersonas un ierēdņi turpina strādāt trijās darba grupās, lai nostiprinātu pārliecību, ka ir nepieciešama reforma, un meklē melnos caurumus, kuros bez pēdām iekrītot un pazūdot ārstniecības nauda.
Viens no šiem caurumiem ir reformētāju degunu priekšā – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur nesen atklāts Baltijā lielākais operāciju bloks ar 22 operāciju zālēm, bet tas ir dīkstāvē, jo trūkst personāla. Tātad šis vērienīgais objekts, kurš netapa iepriekš bez minēto reformētāju ziņas, nes zaudējumus – tas nozīmē, ka atkal būs nepieciešamas valsts dotācijas. Līdzās šim operāciju blokam taps nākamais – jaunajā P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
Ja viens ir dīkstāvē, tad kur garantija, ka otrs strādās ar pilnu jaudu? Un kā Kučinska valdība šo caurumu aizlāpīs?
L. Straujuma, būdama Ministru prezidente, ir norādījusi, ka no 2017. gada būtu jāievieš obligātā veselības apdrošināšanas sistēma, tad “nebūtu nepieciešamība” lāpīt caurumus”. Savukārt pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs secina, ka šogad un nākamgad jāizdara viss, lai apdrošināšanu varētu ieviest no 2018. gada. Taču nevienam no reformētājiem joprojām nav skaidrs, kādam vajadzētu būt apdrošināšanas modelim, bet tas patlaban ir pats svarīgākais jautājums, jo prasīs politisku izšķiršanos. Skaļākie vērš uzmanību, ka veselības aprūpei būtu jānovirza 3% no sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet oponenti norāda, ka tas nav iespējams, jo sociālo vajadzību ir tik daudz, ka nav kam atņemt. Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks šonedēļ, vairākās auditorijās prezentējot materiālus par obligāto veselības apdrošināšanu, nepārprotami ir pateicis, ka naudu medicīnai var atrast, ieviešot papildu nodokli 3% apmērā no 884 tūkstošu strādājošo bruto algas. Ja ņem vērā, ka, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vidējā alga 2015. gadā bija 818 eiro, tad nodoklis būtu vidēji 25 eiro ik mēnesi, bet gadā medicīna papildus iegūtu 260 miljoni eiro. Skaidrs, ka šo miljonu apsaimniekošanu nevarētu uzticēt kaut kādam starpniekam, būtu jāveido Lietuvai līdzīgs neatkarīgs nacionālais veselības apdrošināšanas fonds ar attiecīgu pārvaldību.
Nevis vienai Veselības ministrijai, bet visai koalīcijai operatīvi jāpieņem lēmums šajā jutīgajā politiskajā jautājumā, un tam nevajag simtiem sapulču, kur var dabūt hemoroīdus.
