Māra Libeka: Partiju izmēģinājuma “trusīši” prezidenta amatam 11
Latvijā ir sākušies devītā Valsts prezidenta kandidātu meklējumi, un, kā jau tas pie mums ierasts, par kandidātiem apspriežas Saeimas aizkulisēs. No turienes tiek iznests, ka Zaļo un zemnieku savienība joprojām uzticas pašreizējam prezidentam Andrim Bērziņam, Nacionālā apvienība vēlas augstākajā amatā ieraudzīt Eiropas Kopienas tiesas tiesnesi, konstitucionālo tiesību speciālistu Egilu Levitu, Latvijas Reģionu apvienība ir vienīgā, kas oficiāli nosaukusi Mārtiņu Bondaru. Par “Vienotību” vēl nav skaidrības – izskan gan Sandras Kalnietes vārds, gan arī neoficiālas runas, ka par Rīgas pils saimnieci varētu kļūt Solvita Āboltiņa. Zinātāji stāsta, ka arī Inese Vaidere neņemtu ļaunā, ja tiktu aicināta nomainīt Bērziņu.
Pa vidu šiem uzvārdiem, kā jau pirms katrām Valsts prezidenta vēlēšanām, dzirdams arī Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa vārds. Riekstiņš gan bija pārsteigts, uzzinot no masu medijiem, ka arī viņš ir iekļuvis neoficiāli nosaukto kandidātu skaitā, kaut arī neviens ar viņu par to neesot runājis. Tomēr Riekstiņa kungam pie tā jau nu gan vajadzēja pierast. Viņš regulāri nokļūst Valsts prezidenta amata kandidātu sarakstā, jo ar savu solīdo izskatu un diplomātisko runāšanu daudziem atstāj visnotaļ pieklājīga un inteliģenta cilvēka iespaidu. Tas nekas, ka kādreiz bijis tautpartijieša Andra Šķēles komandā – ne viens vien vēl atceras, kā Riekstiņš pēc pilnas programmas 2007. gadā gatavojās kļūt par Valsts prezidentu, aicinot uz tikšanos žurnālistus Misiņa bibliotēkā. Bet pēc tam saņēma kurvīti no Šķēles un citiem viņa domubiedriem par labu ķirurgam Valdim Zatleram, par kura kandidatūru augstākajam valsts amatam plašāka sabiedrība uzzināja tikai deviņas dienas pirms balsojuma Saeimā.
Arī Sandra Kalniete Valsts prezidenta amata pretendentu sarakstā nav nokļuvusi pirmo reizi. Šoreiz gan viņu neviens nav uzrunājis – Kalnietes uzvārds izskanēja pēc intervijas “Rietumu radio”, kad žurnāliste vaicāja, vai viņa būtu gatava kandidēt. Kalniete atbildēja, ka būtu ar mieru, jo esot vairāk pieredzējusi nekā 2006. gadā, kad tika oficiāli izvirzīta. “Jaunais laiks” jau 9. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā Kalnieti pieteica par savu prezidenta amata kandidāti, bet viņa, būdama Eiropas Parlamenta (EP) deputāte, atteicās par labu “Saskaņas centra” izvirzītajam juristam Aivaram Endziņam. Kāpēc gan lai tagad ticētu, ka EP deputāte piekritīs kļūt par Latvijas augstāko amatpersonu, ja šāda iespēja rastos? Ar to vien, ka Kalniete ir vairāk pieredzējusi, nepietiek, ir jābūt pārliecībai, ka Eiropas Parlamenta deputāte, tāpat kā kādreiz Valdis Dombrovskis, spēs atstāt labi atalgotu darbu Briselē, lai brauktu kalpot Latvijai.
Cik no šīm neoficiāli izskanējušajām personām varētu kļūt par reāliem kandidātiem, nevis izmēģinājuma “trusīšiem” Valsts prezidenta amatam? Andris Bērziņš vēl nav izlēmis, vai kandidēs uz otro termiņu, bet tieši no šīs viņa spējas un drosmes pieņemt lēmumu pēc iespējas ātrāk varētu sākties atklāta diskusija par konkrētām personām, kuras Rīgas pilī vēlētos redzēt gan partijas, gan sabiedrība. E. Levits, kurš ir viens no inteliģentajai sabiedrībai pieņemamākajiem nosauktajiem kandidātiem, sacīja, ka neteiks savu “jā” tiem politiķiem, kas ar viņu neoficiāli runājuši par kandidēšanu, iekams nebūs pārliecināts par pašreizējā prezidenta lēmumu un Saeimas vairākuma atbalstu. Visticamāk, arī citiem kandidātiem ir tieši tāda pati argumentācija un atkal sāksies jau tradicionālā partiju tirgošanās par atbalstu vienam – īstajam. Nav izslēgts, ka tā atkal varētu būt Vaira Vīķe – Freiberga, kura saka: “Esmu patriote un, ja valsts būtu kaut kādās briesmās, draudos, es būtu gatava likt galvu uz altāra.”
