Māra Libeka: Zolitūdes izmeklēšanas komisija meklē blusas 3
Pēc divām garām parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdēm Zolitūdes traģēdijas lietā joprojām nav skaidrs, kāds ir šīs komisijas darbības mērķis. Komisijas vadītājs Ringolds Balodis liek izlasīt komisijas nosaukumu, tad nevajadzēšot mocīties neziņā.
Tātad Saeimā ir izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013. gada 21. novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā. It kā saprotami, vai ne? Kā tad notiek šī vērtēšana?
Piemēram, pēdējā sēdē cita starpā bija iekļauts jautājums par korupcijas riska novēršanu būvniecībā un kā viens no iespējamiem lielākajiem korumpantiem uz sēdi bija uzaicināts Ekonomikas ministrijas bijušais valsts sekretārs Juris Pūce, kura dzīvesbiedre Zaiga, biedrības ” Ascendum” vadītāja, saņēmusi ziedojumu no sabrukušās “Maximas” būvnieka ” Re&Re”. Uzņēmums 2012. gadā biedrībai ziedoja 29 500 latu mērķdotāciju kultūras un izglītības projektiem. Pūcem blakus sēž Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšsēdētāja vietniece Ilze Jurča, kura vairākas reizes deputātiem atkārto, ka birojs jau sen ir lietu izmeklējis un pārliecinājies, ka šeit nav ne korupcijas, ne interešu konflikta. Nauda neesot iztērēta kādiem privātiem nolūkiem vai fondā strādājošo algām.
Tomēr deputāti neliekas mierā un turpina meklēt blusas Pūces kažokā, prasīdami, kāpēc viņš tomēr esot uzrakstījis atlūgumu un atstājis valsts sekretāra krēslu, liek atcerēties vēl citus pagātnes notikumus, kuriem nav nekāda sakara ar Zolitūdes traģēdiju. Paši būvnieki, padzirdējuši par deputātu “plašo skatījumu” uz korupcijas gadījumiem būvniecībā, priecājas, ka tautas kalpiem nav nekāda vēlēšanās iedziļināties reālajā celtniecības vidē. Piemēram, painteresēties, vai uz visiem laikiem pārtraukta vecā prakse, kad augsta amatpersona apakšuzņēmējiem vai ģenerāluzņēmējiem palīdz tikt pie kredītiem un par šo pakalpojumu pieprasa procentus un dod attiecīgajam labdarim zaļo gaismu būvobjektu saņemšanā. Kādi speciālisti strādā lielajos uzņēmumos, kas uzvar būvniecības konkursos, kādas ir ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmēju finansiālās attiecības, kāpēc nereti gadās tā, ka apakšuzņēmējam nesamaksā visu naudas summu, bet tas daudz pretī nespirinās, jo zina, ka atlikušo naudu saņems citā objektā, kas apsolīts kā bonuss par parādu.
Un vēl – kāpēc tādās valstīs kā, piemēram, Vācija, arhitekts spēj atbildēt par visu būvniecības procesu no a līdz z, bet Latvijā atbildība sadalīta starp simts un vienu personu un galu galā neatbild neviens. Ļoti precīzi šo situāciju raksturo mākslas vēsturnieks, gleznotājs Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis žurnālā “Ir”: “Pašcieņas un atbildības laikmetu ir nomainījis cilvēku – skrūvīšu laiks.” Ja patiešām grib veikt jēdzīgu izmeklēšanu, tad nenāktu par skādi painteresēties, kāpēc Latvijā celtniecībā pārsvarā strādā diletanti bez izglītības un amata kategorijām, kamēr Vācijā meistari, kuri par tādiem kļūst pakāpeniski, sākot no mācekļa un zeļļa. Ja prasmīgam arhitektam pretī ir cilvēks ar meistara prasmēm un pa vidu nejaucas būvuzraugi (Vācijā un citās attīstītās valstīs tādu nav), tad ēkas nesagrūst. Savukārt Latvijā ir iecienīti nevis tieši kontakti starp projektētāju un izpildītāju, bet gan daudzpakāpju komunikācija – arhitekts informē būvniecībā iesaistītos augsti stāvošos, kuri par nolemto ziņo izpildītājam, kurš lielākoties nav meistars.
Būtu lietderīgi, ja izmeklēšanas komisija painteresētos, kāda ir Latvijas arhitektu profesionālā kvalitāte – ja mūsu valstī būtu profesionāli spējīgi arhitekti, tad netiktu pieļautas tik smagas kļūdas kā Zolitūdē. Tā vietā deputāti grimst arvien lielākā tukšvārdībā, pievēršoties netīrās veļas mazgāšanai jeb jaunā Būvniecības likuma ilgajam izstrādes un pieņemšanas laikam. Tiek skaidrots, kurš procesu vilcinājis tik ilgi – veselus četrus gadus. Tad jau laikam neiztiks arī bez Valsts prezidenta Andra Bērziņa liecības, jo viņš vienu nozīmīgu brīdi kā Saeimas deputāts vadīja Tautsaimniecības politikas komisiju, kas atbildēja par šo likumprojektu. Ja aicināja Pūci, tad kāpēc nepaaicināt Bērziņu?
