Māra Libeka: Magoni un Osinovski tiesā “mazgāja baltus” sešus gadus veca intervija žurnālam “Klubs” 10
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai Vidzemes rajona tiesas tiesnesis Kārlis Jansons varētu attaisnot bijušo “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski, kuri bija apsūdzēti kukuļošanā un kuriem draudēja četru gadu cietumsods, tiesnesim, izrādās, palīdzējusi arī apsūdzētā sniegta intervija žurnālistiem.
Tiesa nesen publicējusi pilno spriedumu, un tā motivācijas daļā lasāma tiesneša atsauce uz žurnāla “Klubs” 2015. gada jūlija numurā publicēto plašo interviju, kurā Magonis izklāstījis savas personīgi sirsnīgās attiecības ar “Krievijas dzelzceļa” vadītāju Vladimiru Jakuņinu.
Intervija tiesai kalpojusi kā pierādījums, lai konstatētu, ka prokuratūra Magoni apsūdzējusi pārāk bargi – viņš taču neesot ticies ar “Krievijas dzelzceļa” vadošajām personām kā Latvijas valsts amatpersona, bet gan personīgi draudzīgā nolūkā.
Līdz ar to arī Osinovskis tiek “mazgāts balts”, jo viņš taču esot devis gandrīz pusmiljonu eiro Magonim kā privātpersonai, nevis valsts amatpersonai par viņa interešu lobēšanu Krievijā. Intervijā pieminēta gan Magoņa viesošanās Jakuņina 60 gadu jubilejā, gan viņa pūles, lobējot Latvijas Ārlietu ministrijā Krievijas drauga neiekļaušanu sankciju sarakstā.
Balstoties uz šo masu medijā publicēto sarunu, tiesa atzinusi, ka Magoņa un Jakuņina draudzīgas attiecības “nav nekāds izdomājums, kas sacerēts aizstāvības vajadzībām, bet gan patiesība, kas kļuva publiski zināma vēl pirms kriminālprocesa uzsākšanas”.
Tiesa par labu Magonim svarīgākajā un nozīmīgākajā sprieduma daļā, proti, motīvu daļā, atsaucas arī uz viņa sacīto žurnālistam, ka Magonis, lūk, esot vairākkārt norādījis, ka viņu noklausoties, tāpēc tiesai radies retorisks jautājums: vai ir ticami, ka Magonis, zinot, ka viņu noklausās, būtu ielaidies koruptīvās attiecībās ar Osinovski, pa telefonu un klātienē apspriežot jautājumu par kukuļa pieņemšanu?
Un turpat motīvu daļā ir sameklēts abus apsūdzētos attaisnojošs secinājums, ka šādā situācijā apspriest jautājumu par kukuļa pieņemšanu būtu pārāk muļķīgi un neadekvāti Magoņa augstajam amatam.
Šī lieta man lika atcerēties savā žurnālistikas praksē savulaik piedzīvoto. Proti, manas publikācijas par diviem ceļu policistiem, kurus tiesāja Augstākā tiesa par kukuļņemšanu, tiesnese tiesas procesa laikā paņēma no advokāta un ielika pie šīs lietas materiāliem, paziņojot, ka raksti nekādā gadījumā netiks uzskatīti par pierādījumu un netiks ņemti vērā, rakstot spriedumu.
Tiesnesei pats par sevi bija saprotams, ka publikācijas, intervijas, sižeti masu medijos nekalpo kā pierādījums kukuļošanas faktam vai gluži otrādi – faktam, ka tā nav notikusi. Ja nu vienīgi tajos gadījumos, kad publikācija tiešā veidā dzen pēdas kādam noziedzniekam vai tur izlasāmi kādi atklāti vai slēpta veida draudi, vai masu medijā ir izpausta kāda konfidenciāla informācija.
Kriminālprocesa likumā ir norādīts, ka jebkurš pierādījums noteiktā procesuālā kārtībā ir jāpārbauda. “Intervija var būt starta punkts, ja tajā iekļauta informācija, kas kaut ko atklāj. Nevar vienkārši atsaukties – tur kāds kaut ko uzrakstīja. Ja tā nav nostiprināta kā pierādījums, nopratinot tiesas sēdē intervijas autoru, tad atsaukties uz žurnālu ir apmēram tas pats, kā tiesnesim, staigājot pa tirgu, dzirdēt, ka cilvēki par apsūdzēto runājuši to un šito, un pēc tam izmantot kā vērā ņemamu faktu,” uzskata krimināltiesību eksperts Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Savukārt no prokuratūras nāk atziņa, ka, kad acīmredzami trūkst motivācijas attaisnojošam spriedumam, tad tiesnesis raksta visu pēc kārtas, lai tikai būtu lielāks apjoms…
Ja nu gadījumā publikācija vai raidījums tiesai šķiet tik būtisks, ka to patiešām varētu izmantot kā pierādījumu lietā, tad žurnālistam tiek piemērots liecinieka statuss ar likumā noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Pretējā gadījumā masu medijos publicētā materiāla iekļaušana tiesas spriedumā ir lirika, nekas vairāk.
Vai tiešām ir tā, ka tiesu sistēmā strādā tādi tiesneši, kas joprojām to nezina? Grūti noticēt, ka tiesnesim Kārlim Jansonam kriminālprocesa pamats, proti, pierādījumu nostiprināšanas kārtība, ir sveša. Vērtējot šo vienu aspektu tiesas spriedumā, nerodas ticība spriedumam kā tādam. Bet gala vārdu teiks nākamās tiesu instances, kur spriedums tiks pārsūdzēts.
Ja trešā vara arvien biežāk savā juridiskajā argumentācijā sāktu izmantot ceturtās varas gara darbus, tad gan būtu ne viens vien negaidītu pārsteigumu pilns spriedums un tie noteikti būtu interesanta lasāmviela daudziem. Piemēram, par bijušo satiksmes ministru Aināru Šleseru un ekspremjerministru Andri Šķēli, par kuriem varētu izdot žurnālistu publikāciju sējumus un kuri atkal sēž uz apsūdzēto sola digitālās televīzijas lietā.
