Māra Libeka: Ko tu Ērglim padarīsi! 0
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pēdējā valdības sēdē pirms ministru došanās atvaļinājumā neizrādīja diez ko lielu sajūsmu par veselības ministres Ilzes Viņķeles pasludināto “revolucionāro apvērsumu” farmācijas nozarē. Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes pārstāvis Pauls Princis bija pavisam skeptisks par Veselības ministrijas izstrādātajiem labojumiem Ministru kabineta noteikumos, kas no nākamā gada aprīļa liks ārstiem kompensējamo zāļu receptēs rakstīt aktīvo vielu. Bet konkrētu zāļu nosaukumu drīkstēs izrakstīt tikai tad, ja tam būs neapšaubāms slimnieka medicīnas kartē fiksēts ārstnieciskais pamatojums.
Tam, ka premjerministrs nepaslavēja veselības ministri par viņas revolucionāro izgājienu, kurš, pēc Viņķeles sacītā, vainagosies ar mazākām zāļu cenām un pacientu līdzmaksājumiem, kā arī 20 miljonu eiro ietaupījumu valsts budžetā, visticamāk, ir divi iemesli. Pirmkārt, valdības vadītāja dzīvesbiedre ir ģimenes ārste, kura droši vien tāpat kā daudzi citi viņas kolēģi medikamentus saviem pacientiem izraksta, nevis valdības spiediena, bet savas profesionālās pārliecības vadīta.
Otrkārt, Kariņa pārstāvētās “Vienotības” ilggadējs sponsors un arī šīs partijas biedrs ir Dins Šmits, akciju sabiedrības “RePharm” direktoru padomes priekšsēdētājs.
Farmācijas “dižgars”, aiz kura stāv puse no mūsu valsts aptiekām un lielākā zāļu lieltirgotava “Recipe plus”. Viņķeles plānos ir ne tikai samazināt zāļu cenas, bet arī veidot lieltirgotavu zāļu krājumu kontroles sistēmu, ierobežot paralēlo eksportu, ja konstatēta zāļu nepieejamības problēma, un ieviest citus pārkārtojumus. Tātad visnotaļ radikālas prasības. Ministre ir apņēmības pilna cīnīties pret negodīgiem tirgotājiem, kuri uzspiež savu preci ārstiem un uzskata, ka valdības nupat pieņemtie noteikumi, kas no nākamā gada aprīļa mainīs zāļu izrakstīšanas kārtību, šo spiedienu iznīdēs.
Šobrīd zemākas cenas medikamentus lietojot tikai 35% pacientu, un tas esot nepieklājīgi maz.
Faktiski tas ir brīdinājums tiem ārstiem, kas bieži izraksta oriģinālos, dārgos medikamentus: jums ir laiks pārorientēties! Ne reizi vien šajā sakarā ministrijā ir pieminēti kardiologi, taču neviens tiesību akts nevar piespiest, piemēram, šīs jomas veterānus Andreju Ērgli vai Kārli Trušinski ņemt vērā pieminētos Ministru kabineta noteikumus, nevis pacienta vajadzības. Ja nu abi pārkāps valdības noteikumos ierakstīto 30% robežu, kad drīkst izrakstīt zāles ar konkrētu zāļu nosaukumu, ko tad? Sankciju nav, un tas ir saprotami, jo dakterim taču var būt simt un viens arguments, kāpēc viņš rīkojas šādi un ne citādi.
Patlaban no visām valsts apmaksātajām zālēm visvairāk tiek izrakstīts viens no sirdsdarbības ritmu regulējošiem medikamentiem. Nosaukumu nepieminēšu, jo zāļu reklamēšanas likums to aizliedz. Pēc Zāļu valsts aģentūars datiem, lielākā daļa pacientu tomēr izvēlas piemaksāt četrus eiro, lai iegādātos dārgāko medikamentu, nevis valsts apmaksāto lētāko. Acīmredzot tādēļ, ka ārsti to ieteikuši un pacienti pie šīm zālēm ir pieraduši un var finansiāli atļauties.
Ir izpētīts, ka cenu starpība, kad slimnieks finansiālu apsvērumu dēļ tomēr izvēlas lētākās zāles, svārstās virs četriem eiro.
Veselības ministre, norādot uz lētāko zāļu izrakstīšanas pozitīvajiem aspektiem, piemin Dāniju, Vāciju, Somiju, Nīderlandi un citas valstis, kur valsts finansējums veselības aprūpei ir nesalīdzināmi lielāks, kur pacientam nav tādu līdzmaksājumu kā Latvijā un kur valsts līdz ar to daudz lielākā apmērā var izvirzīt noteikumus zāļu ražotājiem, piemēram, stingri noteikt, par kādu cenu tā iegādāsies medikamentus. Latvijā medicīnas sponsorēšana no valsts puses ir gauži vāja, un līdz ar to meklējumi, lai nelielajā nozares budžetā atrastus kādus ietaupījumus it kā rupēs par pacienta naudas maku, ir ar lielu pretestību.
Viņķeles rosinātās pārmaiņas farmācijas jomā nav gluži peļamas, bet to, vai tās bijušas revolucionāras un kurš šajā revolūcijā ir uzvarējis, varēs novērtēt pēc gadiem. Piemēram, Lietuvā šī revolūcija notiek jau vairākus gadus, bet cerētā rezultāta kā nav, tā nav.
