Māra Libeka: Daļa ģimenes ārstu strādā tā, lai būtu kauns streikot 40
Streika komitejas vadība ir paziņojusi, ka ģimenes ārsti turpinās streiku līdz brīdim, kamēr būs vienojusies ar valdības vadītāju Māri Kučinski par savu prasību izpildi. Izskatās, ka vienošanās ieilgs, jo premjers un veselības ministre Anda Čakša sola papildu naudu ne tik straujā tempā, kā to vēlas streika organizatori. Īpaši, kad tiek runāts par galvasnaudu jeb ierēdņu valodā saukto kapitāciju (kapita – no latīņu val. – galva), ko dakteri ik mēnesi saņem par katru praksē reģistrēto pacientu.
Streiks ir brīvprātīgs process, un nevienu tajā nevar ieraut ar varu, tomēr tie, kas piedalās šajā brīvprātīgajā akcijā, uz tiem, kas nepiedalās, “izstaro” savdabīgu gaismu, ko streiklauzis pamana, izdzirdot neglaimojošus epitetus un redzot kolēģa nosodošo acu skatu.
Ģimenes ārste Maija Kudra, kuras pacientu vidū lielākoties ir lauku cilvēki, lūdza man neminēt viņas īsto vārdu, šāds lūgums izskanēja ne tikai no viņas vien, jo, lūk, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente un streika komitejas vadītāja Sarmīte Veide ir arī ģimenes ārstu sertifikācijas komisijas vadītāja. Daktere Kudra un viņas kolēģi, kas turpina strādāt kā parasti, baidās, ka resertifikācijas procesā viņiem var rasties problēmas, tāpēc streika komitejai acīs nelien.
Ģimenes ārste pavelk uz augšu jakas piedurknes, lai man parādītu Itālijas pludmalēs brūni iedegušo ādu, un ar ironiju piebilst: ja streikotu, kā es to paskaidrotu saviem pacientiem, kuri labi zina, ka mums ir pietiekami ienākumi, lai varētu atpūsties ārpus Latvijas un ne jau tikai reizi gadā. Viņas kolēģe nesen ievākusies jaunā mājā, kuru nebūtu pa spēkam uzcelt nabaga ārstam, cits kolēģis atgriezies no ceļojuma Peru, vēl cits gatavojas doties uz Austrāliju… Izrādās, ka tie ģimenes ārsti, kas savā praksē spēj sniegt plašu medicīnisko pakalpojumu klāstu, ne tikai izrakstīt medikamentu receptes un darba nespējas lapas, varot nopelnīt tik daudz, lai būtu kauns streikot. “Esmu lauzēja, un man nav par to jākaunas,” tā uzskata ģimenes ārste Kudra, kura nestreiko arī tāpēc, ka viņas pacientu vidū ir ne mazums tādu pacientu, kas mēnešiem gaidījuši rindā uz operācijām un kam tagad, kad rinda ir pienākusi, vajadzīgs norīkojums no ģimenes ārsta.
Kāda sašutusi paciente raksta, ka viņas ģimenes ārsts, rakstot citus papīrus, aizmirsis uzrakstīt norīkojumu uz operāciju. Un tagad, kad tas ir pamanīts, viņš norīkojumu nerakstot, jo ir streiks. Par to, ka nav kas izraksta kompensējamo medikamentu receptes, satraukusies arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” vadība. Daļa pacientu ir neapmierināti, ka viņu streikojošais ārsts nevar zāles uzrakstīt uz sarkanās receptes, kuras apmaksā valsts.
Pie vairākām streikojošo ārstu durvīm uzsprausts maksas cenrādis: pirmreizēja vizīte pieaugušajam – 20 eiro, atkārtota – 15 eiro; attiecīgi bērnam – 15 eiro un 10 eiro. Streiks ir laba iespēja nopelnīt ar maksas pakalpojumiem. Vai ir kāds pacients, kurš sūdzas, ka streika dēļ nav saņēmis nepieciešamo ārstēšanu, kas sniedzas krietni tālāk par receptes un slimības lapas izrakstīšanu?
Nav strīdu par to, ka medicīnai nepieciešams papildu finansējums, taču tie ārsti, kuriem šī nauda visvairāk vajadzīga – un tie lielākoties ir slimnīcu nodaļās un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā strādājošie –, neceļ tādu traci kā ģimenes ārsti, kuru ienākumi ir lielāki nekā vairākumam ķirurgu, kuri veic sarežģītas operācijas. Vai lielāki nekā ginekologiem – dzemdību speciālistiem, kuru atbildība nav salīdzināma ar to ģimenes ārstu atbildības pakāpi, kas lielākoties darbojas kā vidutāji starp pacientu un speciālistu.
“Viss redzamais ir tikai ēna no neredzamā,” tā savulaik sacījis mācītājs Mārtins Luters Kings, kurš sapņoja par ārsta profesiju, un jāatzīst, ka ģimenes ārstu pretošanās kustībā ir vairāk neredzamā nekā redzamā. Diemžēl neredzamie lauzēji nav toņa noteicēji.
