Māra Libeka: Cilvēki tic, ka mūža nogalē viņiem pa krāniem tecēs ūdens 0
Apstākļi tā sagadījās, ka pirms Saeimas vēlēšanām pabiju Lietuvas pierobežas vairākos nelielajos novados, kur Rīgas politiķi gadiem kāju nebija spēruši. Pat Saeimas vēlēšanu tuvums šajā ziņā nebija nekāds izņēmums.
Kāpj pa trīsstāvu daudzdzīvokļu koka nama kāpnēm tantuks, kuram pāri astoņdesmit, un rāda man sirsniņmājiņu pagalmā un turpat netālu aku, no kuras katru dienu jānes spaiņi ar ūdeni, jo mājā neesot ūdensvada. Turpat tālāk pie sakopta daudzdzīvokļu nama satieku citu cienījama vecuma kundzīti, kura rušina puķu dobi, parunājam par dzīvi. Un viņa ieminas, ka, redz, pievienošot tos novadus lielajiem turīgajiem novadiem un pilsētām un viņai vairs nebūšot ziemā jāsteberē uz attālo aku pēc ūdens un uz mazmājiņu, kas gan esot krietni tuvāk nekā kaimiņiem, kuriem līdz tai krietns gabals ejams. Ierīkošot ūdensvadu, iekārtošot tualeti katrā dzīvoklī, un citi laiki sākšoties.
Tikai žēl, ka līdz valsts simtgadei gan šo dāvanu nesaņemšot.
Ikdienā jau cilvēki pieraduši, garajā mūžā visādos apstākļos dzīvots, bet, ja vēderā kāds vīruss ieperinās, tad gan ir traki, ka līdz sirsniņmājiņai tik liels gabals ejams, kundzīte piebilst sarunas gaitā.
Zinu, ka vairāki Eiropas valstu vēstnieki, kas viesojušies vienā otrā nabadzīgākā lauku reģionā, uzzinot, ka 21. gadsimtā daudzi cilvēki Latvijā ir spiesti iztikt bez ūdensvada un sadzīvot ar sausajām tualetēm, vēlreiz pārvaicājuši, vai tiešām tas tā ir un viņi nav pārklausījušies. Starp citu, arī Saeimas namā netrūkst tādu tautas kalpu, kas, uz pasauli lūkodamies caur savu čaulu, pat nebija dzirdējuši, nemaz nerunājot par aplūkošanu savām acīm, par tik zemu sadzīves līmeni.
Tiesa, nav jau tā, ka šis jautājums ir bijis pilnīgā novārtā – mūsu valstī par Eiropas Savienības naudu ir īstenoti ūdensapgādes projekti, tikai nelaime tā, ka daudzviet cilvēkiem nav naudas, lai pieslēgtu savu visai trūcīgo namu pie maģistrālajiem vadiem. Eiropas fondu nauda iztērēta, bet apstākļi sliktāki nekā pirms simt gadiem. Manis satiktie nebija bezpajumtnieki vai prātu nodzēruši ļaudis, bet galvenokārt cienījama vecuma cilvēki, kuru pensija kā jau daudziem teju sniedzas pāri 200 eiro.
Ja trīs nabagus pievieno vienam turīgajam, nabagi kļūšot bagātāki, tā cenšas iestāstīt dažs labs politiķi.
Un cilvēki tic, ka mūža nogalē viņiem pa krāniem tecēs ūdens, kā tas pieklājas valstī, kas uzņemta attīstītāko valstu saimē OECD. Taču šī cerība izplēn, dzirdot, ka neviens topošais Saeimas deputāts pirmsvēlēšanu diskusijās uz jautājumu, ko jūs vēlētos paveikt turpmākajos četros gados, nepieminēja ne ar pušplēstu vārdu šo elementāro sadzīves vajadzību nodrošinājumu, kas nav mazāk svarīgs par pajumti un ēdienu.
Tiesa, situācija nebūtu tik bezcerīga, ja palīgos tiktu aicināti Somijas eksperti, lai papildinātu Latvijas politiķu un iedzīvotāju zināšanas par sauso sanitāriju, kas tiek izplatītas arī citviet pasaulē. Somijas publicists un politiķis, ne viena vien sociālā jaunieveduma ieviesējs Somijā Ilka Taipale stāsta, ka gandrīz miljons cilvēku Somijā lieto sausās tualetes, taču tur par tām ir cita izpratne un arī higiēnas līmenis.
Plašā, reti apdzīvotā valstī neesot jēgas visur salikt cauruļvadus, tādēļ, rūpējoties par dabas aizsardzību, sausās tualetes kļūst arvien populārākas. Šajā valstī cilvēki par tualetēm un izkārnījumu izmantošanu kompostā runājot kā par vienkāršu ikdienas sastāvdaļu. Somijā ir izveidots pat globālais sauso tualešu klubs, kurš rīkojis vairākas starptautiskās sauso tualešu konferences, kurās piedalījušies speciālisti no pieciem kontinentiem. Apmainījušies ar viedokļiem un pētījumiem, diskutējuši un analizējuši savu pieredzi un uzkrājuši zināšanas. Uz daudzu cilvēku sadzīviskajiem apstākļiem Latvijā var taču paskatīties arī no šāda skatpunkta, tikai kurš būs tas, kas to sāks?
