Māra Libeka: Ar naudu pievilinātie – vai labāki sava darba darītāji? 11
Valdības vadītājs Māris Kučinskis atzīst, ka atalgojums ir viena no problēmām, lai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatam piesaistītu augsta līmeņa cilvēku. Arī finanšu ministre Dana Reizniece–Ozola un Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš secina, ka ģenerāldirektora alga – 3417 eiro – esot par mazu (tāda tā solīta nākotnē, līdz šim bijušajai VID vadītājai mēnešalga pirms nodokļu nomaksas bija 2441 eiro). M. Krieviņš uzskata, ka tai jābūt vismaz kā Igaunijas līdzīga dienesta vadītājam – 5900 eiro mēnesī. Tātad VID galveno amatpersonu grib atrast, pievilinot ar naudu un cerot, ka nākamais vadītājs paveiks to, ko nespēja bijusī direktore Ināra Pētersone.
Valsts amatpersonu vēsture ir pierādījusi, ka cilvēks var saņemt milzīgu darba samaksu, bet tik un tā viņa alkatībai nav bijis robežu – gribas vēl un vēl. “Latvijas Dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis tika atalgots ar vairāk nekā simts tūkstošiem eiro gadā, bet viņš tiek turēts aizdomās par teju musmiljona eiro kukuļa pieņemšanu. Daudzi droši vien atceras krimināllietu pret ļoti labi atalgotajām “Latvenergo” amatpersonām par kukuļņemšanu uzņēmuma rīkotajā konkursā par Pļaviņu HES hidoagregātu rekonstrukciju. Liela darba samaksa bija arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktoram Vilnim Štramam, kuram tika piespriests cietumsods. Arī Jūrmalas domes priekšsēdētājs Juris Hlevickis nebija amatā ar mazu aldziņu, tāpat kā viņa pēctecis Raimonds Munkevics, kurš apsūdzēts kukuļdošanas krimināllietā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, ja kādam vēl nav skaidrs, ka atalgojums nav galvenais dzinulis, lai cilvēks kalpotu sabiedrībai un nacionālajām interesēm. Kā nesen sacīja bijušais Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons : to ir viegli teikt, bet grūti izdarīt.
Valsts kancelejas direktora piesauktā Igaunijas valsts nodokļu iekasēšanas iestādes vadītāja gandrīz sešu tūkstošu eiro lielā alga nedaudz mulsina, domājot par Latviju, kur nodokļu jautājumos un ēnu ekonomikas apkarošanā ir daudz lielākas problēmas nekā kaimiņvalstī. Vai tad, kad jaunajam VID ģenerāldirektoram būs šāda alga, sekmēsies tikpat labi kā Igaunijā? Panākumi būs atkarīgi no visām VID amatpersonām un darbiniekiem, un viena cilvēka algas atraušana lielā amplitūdā no pārējiem nebūs stimuls labākam darbam.
Ja politiķiem ir vēlēšanās sākt ar algu un pēc tam tai pielāgot “atslēgas cilvēku”, tad to jau tagad var izdarīt bez liekām grūtībām. Finanšu ministrija, kam, jārūpējas par sabiedriskajā sektorā nodarbināto atlīdzības politiku, dod iespēju par teicamu darbu ik mēnesi piemaksāt 70% no algas, par ļoti labu – 65%, bet par labu darbu – 50% no algas. Reizi gadā var pat tikt pie naudas balvas līdz vienas mēnešalgas apmēram. Tātad, ja izraudzītais VID “atslēgs cilvēks” spēs izdarīt to, ko nespēja Pētersone, viņam ir visas iespējas saņemt vēl lielāku darba samaksu nekā kolēģim Igaunijā.
Valsts amatpersonu nesakārtotais atalgojuma jautājums ikreiz kā īlēns no maisa izlien ārā, kad jāaizpilda kārtējā vakance. Tad arī rodas jautājums, kāpēc nodokļu nemaksātāju apkarotāju algas ir krietni zemākas nekā, piemēram, amatpersonām valsts uzņēmumos. Piemēram,”LDZ ritošā sastāva serviss” valdes priekšsēdētāja gadā saņem 76 610 eiro, kamēr “LDZ Cargo” valdes locekle – pat 84 181 eiro. Kaut arī valsts uzņēmumu un iestāžu tiesiskais, saimnieciskais statuss atšķiras, tomēr tie, kas dodas pārbaudīt, kā uzņēmumi maksā nodokļus, nereti ir pārsteigti, cik nesamērīgi var būt atalgojumi mūsu valstī.
