– Cik viegli padevās Ibsena tēli vai arī nācās sevi lauzt? 1
I. Krasts: – Ibsena teksti ir pagrūti, būvēti man neierastā, ārkārtīgi izkoptā, taču ikdienā nelietotā valodā, ar sarežģītām teikumu konstrukcijām. Vēl joprojām grūti ielauzties. Un jā, tā superatbildīgā amatpersona, par kuru tūlīt kļūs Helmers, nav mana ikdiena. Nākas piepūlēties, lai iztēlotos viņa varu un atbildību pār cilvēkiem, ko pats neesmu pieredzējis un ne pēc kā tāda arī nealkstu. Var jau būt, ka zemapziņā mēs visi alkstam pēc varas pār cilvēkiem, bet es ikdienā pēc tā necīnos un netiecos. Taču, kas zina, kas notiktu, ja tāda iespēja rastos… Varbūt būtu jācīnās ar sevi, lai nepārvērstos zvērā kā brīžiem Helmers. Taču mans varonis nedrīkst atļauties būt vājš, jo tikai un vienīgi no viņa atkarīgs kā paša, tā Noras eksistences pamats.
– Jautājums Janai – šī nav pirmā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī ar jūsu veidotiem kostīmiem. Vai šajā uzvedumā tas palīdz iejusties lomā vai arī kostīmu māksliniece un aktrise jūsos iekšēji strīdas?
J. Čivžele: – Šī ir jau piektā izrāde ar manis veidotiem kostīmiem. No vienas puses, laikam liels notikums ir spēlēt titullomu pašas veidotos tērpos kā sev, tā visam ansamblim, bet, no otras puses, – tā, protams, ir liela papildslodze un milzīgs neprāts. Mēģini lomu, bet tevī visu laiku urdās doma – jāskatās arī, kā tās bildes sanāks kopā. Tāpēc uzdrīkstos režisorei Mārai Ķimelei un scenogrāfam Andrim Freibergam ik pa laikam vaicāt – bet kā ir, kā izskatās, kā ir?
– Vieni teic, ka, piemēram, dāņu prinča senlaicīgā tērpa volāni, krokas un parūka galvā nemaz netraucētu saprast viņa teiktās arī šodien aktuālās atziņas. Bet citi pārliecināti, ka kostīmu izrādes neveicina to, lai skatītāja uztvere vieglāk atbrīvotos no lugas darbības laika, pagātnes…
M. Ķimele: – Janas veidotie kostīmi ir neitrāli, tie nelien priekšplānā, ir kā “otrā āda”, nav uzkrītoši. Šī pavisam noteikti nebūs kostīmu izrāde. Bet principā, jā, būtu interesanti veidot Ibsenu viņa laika kostīmos, un tas nemaz netraucētu uztvert šodienas jēgu un saskatīt to, kas gadsimtos nav mainījies un sakrīt ar mūsu dzīvi. Taču Mazajā zālē gluži dabiski negribas veidot kostīmizrādi, jo mūsu uzdevums galvenokārt ir ļoti intīmi un delikāti izsekot tam, kas risinās starp Noru un Helmeru un kas varētu notikt jebkurā laikā jebkurā telpā. Savā ziņā šī izrāde ir kā turpinājums mūsu teātrī sezonas sākumā iestudētajam uzvedumam “Pakļaušanās” (arī Janas Čivželes kostīmi. – V. K.). Alvja Hermaņa veidotajā izrādē pēc rakstnieka Mišela Velbeka romāna motīviem pakļaušanās atklāta globālā Eiropas mērogā, bet mēs Ibsena “Norā” to samazinām līdz mikrokosmosam un redzam, ka tas pats modelis lielākā vai mazākā mērā darbojas visās jomās. Es, protams, nerunāju par situācijām, kad kāds ar varu iebrūk tavās mājās, nogalina tēvu un izvaro māti. Pakļaušanu redzam situācijās skolotājs – skolnieks, vecāki – bērni, vīrs – sieva, priekšnieks – padotais. Vienmēr kāds pakļauj un kāds – pakļaujas. Un te es būšu “advokāte” abiem lugas varoņiem – Helmers un Nora savā ģimenē dzīvo neapzinātu dzīvi. Viņiem ir ļoti labi, viņi jūtas laimīgi un apmierināti. Šajā gadījumā gan tas, kurš pakļauj, gan tas, kurš pakļaujas, neapzinās savu situāciju. Un tikai pēkšņs notikums negaidīti liek ieraudzīt “mēness otru pusi”. Ibsens tuvplānā ļauj ielūkoties, kā mēs pamazām izgaismojam sevi un viens otru.
– Bet kas gan diviem cilvēkiem liedz apzināties situāciju arī bez kāda ārēja, pēkšņa grūdiena?
– Tieksme pēc baudas. Par katru cenu. Tā taču šķiet galvenā dzīves vērtība – justies lieliski, vienmēr būt fiziskā un psiholoģiskā komfortā… Šīs alkas aizmiglo skatu.
– Lugas kontekstā – paraupjš salīdzinājums. Nesen Slovākijā lauka teātra izrādē bērniem ar siksnu tika pērts kāds palaidnis, un pēc tam viņa vietā uz sola “izklaidēties” aicināja kādu no publikas un vēl mudināja spiegt, saņemot “sitienus”. Kad neslēpu savu šoku par šādas ļoti tiešas fiziskas pakļaušanas “skolu” bērniem, izrādes iepriecinātie iebilda ar pārsteidzošu apgalvojumu – bet kāpēc uzreiz iedomājies sevi peramā lomā? It kā vienlīdz šķebinošas nebūtu abas…
I. Krasts: – Ideālisms savstarpējās attiecībās jau pastāv, taču reti. Vismaz sev apkārt nezinu tādus laimīgus pārus absolūti līdzvērtīgās attiecībās…
M. Ķimele: – Vai nu tā gluži ir? Es gan pazīstu diezgan daudzus. Arī Ibsens tajā pašā “Norā” ieviesis vēl vienu pāri – Kristīni un Krogstā, starp kuriem valda tā bagātinošā līdzāspastāvēšana, pēc kuras katrs varētu tiekties. Ibsens ļauj saviem varoņiem situāciju izlīdzināt, mainīt gan savu, gan otra cilvēka dzīvi. Mēs ļoti ietekmējam viens otra dzīvi, bet pārāk maz par to domājam. “Nora” ir laimīgs stāsts, jo tam ir gaišs turpinājums. Labākais, kas var notikt. Nevis iestrēgt strupceļā, stagnēt, pūt, rūgt un ļaut, lai situācija uzkaras kā dators. “Norā” mani valdzina attiecību attīstība. Tie ir skaisti cilvēki, ar kuriem Ibsens mūs saved kopā. Interesanti, emocionāli bagāti, aktīvi, tajā ziņā ļoti šodienīgi.
– Tāpat kā naudas ietekme, kurai arī šajā lugā negaidītā pagrieziena loma…
– Visās tautās, valstīs un tāpēc arī lugās cilvēkiem ir grūtības pārvarēt naudas trūkumu jeb pārpilnību – kāda nu kuram tā problēma. Un, protams, jo vairāk tev naudas, jo lielākas iespējas citu pakļaut. Ibsens ir ļoti precīzs rakstnieks, kuram katra detaļa ir ar nozīmi. “Norā” viss notiek pašā Ziemassvētku vakarā. Ibsens šo laiku nav izvēlējies nejauši. Tie ir saulgrieži, gaismas atnākšanas svētki, ko no laika gala svin visā pasaulē. Paliek gaišāks.
Uzziņa
Henriks Ibsens “Nora (Leļļu māja”), iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē
Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Aktieri: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods un Kaspars Znotiņš.
Izrādes: 29. martā (pirmizrāde), 30., 31. martā, 1., 2., 29., 30. aprīlī.
