Sākās cits ceļš 0
Pēc slimnīcām un rehabilitācijas Alvils beidzot atgriezās mājās. Šā pusgada laikā bērni, izejot cauri visam, kas ar mums notika, kļuva pieauguši. Man nācās šķirties no tik mīļā stilistes darba, jo vairs nespēju samaksāt paaugstināto īri par stila studiju. Sapratu, ka sākas pilnīgi jauns posms. Visās dzīves jomās.
Kopš negadījuma visu laiku urdīja jautājumi: kāpēc tā notika, kas netika darīts pareizi? Pēc atbildes lūkojot, izlasīju neskaitāmas grāmatas, vēlāk meklēju internetā. Mans ceļš bija straujš un jaudīgs, tas pavēra citu izpratni. Sapratu, ka pastāv arī smalkās pasaules spēki, kurus var lūgt, ar viņiem sarunāties, sadarboties. Ja prāta pasaulei, zināšanām, aktīvajai darbībai pieliec klāt smalkās pasaules iedarbību, ko varētu dēvēt par sirds sajūtām, sāc dzīvot pavisam citā dziļumā, saslēgumā.
Pietuvoties senām zintīm
Biju apskrējusi visus labākos dziedniekus, cerēju, ka kāds atjaunos mana vīra staigāšanas spēju. Nekas nelīdzēja. Taču nerima sajūta, ka varam vēl kaut ko darīt. Aizbraucām uz Indiju. Runāja, ka tur mēdzot notikt brīnumi.
Lai gan neticamais nenotika, ieguvām daudz. Pieļauju, ka tas izklausās paradoksāli, – Indija man atvēra dainas.
Ašramā katra diena sākas ar dziedājumiem, skan vēdas, viss lauks piepildās ar dziedinošu enerģiju. Sāku domāt: bet mums taču ir sava vēda – daina, tautasdziesma. Tā ir mūsu valoda, izteicieni, epiteti. Turklāt tautasdziesma ir tik daudzslāņaina, ka to pat iztulkot nevar.
Mājās sāku lasīt dainas. Centos just, kura no tām rada manī kādu spēku un enerģiju. Pietiek noskaitīt īsto dainu divrindi, un tā uzreiz atver vaļā manu sirds pasauli. Dainas dziedina latvieša garīgo plānu, smalko būtību.
Lai gan ņemu talkā dainas un dziedu tautasdziesmas, neesmu folkloriste. Nedaru etnogrāfiski pareizi, par ko nereti saņemu pārmetumus. Mana sajūta un misija ir citāda – meklēju vērtības un pielāgoju tās šodienai.
Visu rakstu par Māras Brantes likteni lasiet septembra žurnālā 36,6 °C vai tā elektroniskajā versijā.
