Mantraču nekaunība spiež mainīt likumus 2
Neskatoties uz aktīvo kampaņu plašsaziņas līdzekļos, šogad aizvien no jauna tiek konstatētas mantraču aktivitātes senkapos un citos arheoloģijas pieminekļos, īpaši Latgalē. Tāpēc tiek gatavoti priekšlikumi jauniem labojumiem likumos, kuru pieņemšana mazinātu mantraču degsmi un vienlaikus atvieglotu policijas darbu likuma pārkāpšanas gadījumā.
“LA” jau ziņoja, ka janvāra vidū Latgalē mantrači brutāli izpostīja trīs valsts nozīmes arheoloģiskos pieminekļus – Viļakas novada Daņilovkas un Loginu, kā arī Rēzeknes novada Batņu uzkalniņkapus. Kopumā tika izpostīti vairāk nekā 200 kapi – seno latgaļu apbedījumi, attiecināmi uz laiku līdz 14. gadsimtam. Diemžēl martā atklājušies vēl vismaz 400 apbedījumu atrakšanas un izlaupīšanas gadījumu seno latgaļu vēlā dzelzs laikmeta (ap 800. līdz 1200. gadu) kapulaukos Kaunatas un Stoļerovas pagastā un Ciblas pagastā, kur policija sākusi divus kriminālprocesus.
“Patlaban gatavojam priekšlikumus papildu grozījumiem izmaiņām likumosā, kas paredz pilnīgu aizliegumu tirgoties ar Latvijas arheoloģiskajām senlietām,” informēja Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne.
Reāli tas nozīmētu, ka tirgošanās ar arheoloģiskām senlietām, kas vecākas par 17. gadsimtu, atskaitot dažus specifiskus izņēmumus, būs likumpārkāpums. “Nākamais solis, uz ko vērsa uzmanību policija, būs grozījumi Krimināllikumā. Izmaiņām vajadzētu būt saistītām ar noteiktu kriminālatbildību par šāda veida pārkāpumiem,” piebilda Zirne.
Kaut arī netiek konkretizēts, iespējams, ir runa par kultūras pieminekļu aizsardzības likumu. Kaut arī iepriekšējie grozījumi šajā likumā Saeimā tika pieņemti samērā nesen – 2013. gada 23. janvārī, tomēr izrādījies, ka tie ir nepietiekami, jo tajos nav nekā par senlietu tirgošanu. Patlaban spēkā esošais likums aizliedz kultūras pieminekļu izvešanu ārpus Latvijas, nosaka, ka arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot) pieder valstij un atradējam par objektiem ar vēsturisku vai kultūras vērtību piecu dienu laikā rakstveidā jāpaziņo VKPAI. Tāpat metāldetektorus aizliegts lietot kultūras pieminekļa teritorijā, bet, ja meklēšana notiek uz privātas zemes, vajadzīga zemes īpašnieka atļauja. Tomēr pastāvošā likuma redakcija nav spējusi ierobežot mantraču rakšanu senvietās un senlietu kriminalizētu pārdošanu uz ārzemēm. “Rok un tirgo tāpat. Kamēr būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Tāpēc tirgošanās aizliegums ir ļoti skaidri jādefinē,” skaidroja arheoloģe. Labojumu izstrāde, pēc Zirnes teiktā, varētu beigties jau nākamnedēļ. Patlaban par arheoloģisko pieminekļu izpostīšanu uzsākto administratīvo un kriminālprocesu skaits tuvojas simtam. Sandra Zirne kā pozitīvu atzīmē policijas aktivizēšanos, tāpēc ir cerības, ka vismaz daļa no procesiem vainagosies ar tiesu.
“Aina pašlaik ir ļoti bēdīga,” atzīst arheologs Juris Urtāns. Šogad arheoloģijas pieminekļus mantrači posta vēl nebijušos apjomos, turklāt, iespējams, ka visas postījumu vietas vēl nemaz nav apzinātas, jo daudzi senkapi un seno apmetņu vietas atrodas nomaļus. Skaidra izskaidrojuma tādām aktivitātēm nav, taču Urtāns piekrīt, ka, iespējams, kaut kur parādījies pastiprināts pieprasījums pēc senlietām vai arī tām cēlušās cenas: “Ir pircēji, kas izpērk atrasto, un tas viss kopā šo lietu virza. Racēji jau ir tikai zemākais ķēdes posms, kas dara melno darbu. To īsto naudu nogrābj starpnieki, kas pārdod tālāk.” Nesen pat sludinājumu portālā “SS.lv” piedāvājumā parādījies sens šķēpa uzgalis, par kuru prasa 1000 eiro. Šī cena gan ir pārspīlēta. Pat Grobiņā, kuras arheoloģiskais ansamblis ar senskandināvu laiku apmetni ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, šogad padarbojušies mantrači. Šie vīri ir sazīmēti ar pašu grobiņnieku palīdzību, un, cerams, lieta nonāks līdz tiesai. “Tā ir iezīme, kas pagaidām vēl ne daudz, bet parādās, – vietējie sāk saprast, ka tas nemaz nav labi. Tad ievēro gan automašīnas, gan numuru zīmes, gan arī izskaitļo, kurš no vietējiem bijis racējs, jo ne jau atbraucēji no kaut kurienes parasti rok. Bet, ja vietējiem ir vienalga, tad jau mantracis tur var rīkoties,” bilst Urtāns.
