Mantračiem aizvien grūtāki laiki: vai cenšas pārdot iepriekšējos gados sarakto? 0
Valsts policija pret nelegālajiem kultūrvēsturisko priekšmetu racējiem un tirgotājiem jeb vienkārši mantračiem šogad uzsākusi deviņus kriminālprocesus, un pēdējos trīs gados izņemts ap 4000 nelegāli iegūtu senlietu, otrdien Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP) sasauktā preses konferencē informēja Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes otrās nodaļas priekšnieks Māris Priednieks.
Kultūras priekšmetu nelikumīgā aprite, globāli vērtējot, ir rūpals, ko izmanto arī netīrās naudas atmazgāšanai un terorisma finansēšanai.
Tā kā Latvija pievienojusies Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas pasākumu (MONEYVAL) plānam, ar šo gadu par attiecīgā nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas apkarošanas likuma subjektu kļuvusi arī nelikumīgi iegūtu, bieži vien Latvijas arheoloģiskajos pieminekļos slepus izraktu senlietu tirdzniecība. Tā ir joma, kuras ierobežošanā atbildīgās institūcijas tikai pēdējos gados var uzrādīt kādus rezultātus.
99% vērtības iet zudumā
NKMP vadītājs Juris Dambis neslēpa, ka Latvijas pievienošanās MONEYVAL ir viens no iemesliem, kādēļ pēdējā laikā kultūras priekšmetu nelegālās tirdzniecības apkarošana aktivizējusies un tai beidzot veltīti lielāki resursi nekā agrāk: “Mums šogad ir pieņemti papildu darbinieki, kas strādā tikai šajā jomā.” Kā bija redzams preses konferencē, līdzās pieminekļu sargiem no NKMP un policijas pārstāvjiem sēdēja arī robežsardzes, muitas un “Latvijas Pasta” amatpersonas, jo cīņa ar kultūras priekšmetu nelikumīgo apriti nu kļuvusi starpinstitucionāla.
Valsts policijas pārstāvis Priednieks uzsvēra, ka policijas darbā mantraču apkarošanā lielu atbalstu devis 2018. gadā ieviestais Krimināllikuma pants par nelikumīgu kultūrvēsturisko priekšmetu apgrozību – glabāšanu, tirgošanu, ievešanu, izvešanu: “Sakarā ar to uzlabojusies atklāto un izmeklējamo kriminālprocesu statistika. 2017. gadā izmeklējām divus kriminālprocesus par kultūrvēsturisko pieminekļu bojāšanu un līķu un kapu apgānīšanu, toties šobrīd jau ir deviņi, kas saistīti gan ar pieminekļu postīšanu, gan citām nelikumīgām darbībām.”
Vērojama pozitīva tendence, kad, likumdošanai sakārtojoties un sodiem kļūstot bargākiem, samazinās gadījumu skaits, kad mantrači postījuši kultūrvēsturiskus objektus.
2017. gadā tādi gadījumi bijuši 13, bet 2019. gada sākumā tikai divi. Aizturētās personas, nereti ļoti moderni ekipētas, nāk no dažādiem sociālajiem slāņiem un ir dažāda vecuma. Vieni rok, lai nopelnītu, citi tādēļ, ka ar to aizrāvušies, vēl citu “darbs” ir nelegāli iegūtos priekšmetus pārdot. Krimināllikums par šādiem pārkāpumiem paredz sodu no piespiedu darba līdz pieciem gadiem brīvības atņemšanas. Priednieks lēsa, ka, likumiem kļūstot bargākiem, mantrači šobrīd cenšas laist tirgū un pārdot iepriekšējos gados sarakto, “taču diez cik labi viņiem tas neizdodas”.
Ilustrācijai žurnālistiem tika demonstrēts konfiscēto senlietu klāsts – pārsvarā monētas un rotas, kas izņemtas divu kriminālprocesu ietvaros.
NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne komentēja, ka pēc visu procesuālo darbību beigām šie priekšmeti nonāk muzejos, taču to vēsturiskā vērtība, izrauta no konteksta, jau ir krietni samazināta.
Atšķirībā no arheologa mantraci interesē tikai lieta un tās tirgus vērtība, nevis apstākļi, kādos tā atrasta, kas tai bijis līdzās.
“Priekšmets ir tikai priekšmets un, mantracim izrokot, 99% tā vēsturiskās vērtības iet zudumā. Pat ja tas nonāk muzejā, tas var tikai iegult kastītē ar uzrakstu “Latvija”. To vairs nevarēs izmantot ne seno kultūras apgabalu, ne tirdzniecības ceļu iezīmēšanā. Tas ir izrauts no savas vietas un atpakaļ mēs to nekad neieliksim,” pastāstīja LU Latvijas vēstures institūta (LVI) direktors Guntis Zemītis.
Arī LVI arheoloģe Antonija Vilcāne atzina, ka ārkārtīgi rūgti ieraudzīt mantraču izrakņātu kapulauku: “Kad redzi, kā sapostītas skaistās kaklarotas un skaistās villaines, ko nekad nevarēs vairs restaurēt… Tas nav tikai kapa inventārs. Pēc tā var secināt ļoti daudz – kas šis cilvēks bijis senajā sabiedrībā – bagāts, nabags, vadonis, ar citām sabiedriskajām funkcijām. Arheoloģija ir vienīgais avots, kas spēj ko pastāstīt par aizvēsturi. Ja to izposta, tas ir milzīgs zaudējums zinātnei.”
Latvija – tirgus un tranzītzeme
Nelegālā senlietu tirdzniecība parasti notiek ar interneta un pasta starpniecību. “Latvijas Pasta” pārstāvis, agrākais Valsts kārtības policijas priekšnieks Aivars Grigulis gan pauda, ka pasta rīcībā nav ne tādu iekārtu, ne speciālistu, lai vienmēr spētu šādus pārkāpumus atklāt, turklāt pasta pakalpojumus sniedz daudzas firmas: “Bet mēs darām visu iespējamo, lai šādas darbības samazinātu.”
Latvija nelegālā kultūras mantojuma priekšmetu aprites tirgū kalpo gan kā šo priekšmetu izcelsmes, gan tranzīta zeme, caur kuru uz Rietumiem plūst, piemēram Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā mantraču izraktās senlietas, tāpat nelikumīgi iegūtas ikonas un gleznas. Savukārt lielākais šādu priekšmetu tirgus ir Eiropas Savienības rietumu valstīs.
NKMP pārstāve Zirne zina stāstīt, ka Latvijā nelikumīgi iegūtās dzelzs laikmeta rotaslietas nereti Rietumos mēģina pārdot kā “vikingu rotas”, jo tās ir pieprasītas un par tādām maksā vairāk.
Taču mantrači piedāvā savus guvumus arī Latvijas antikvāro lietu tirgotājiem, kādu Latvijā ir ap 100–150. Institūcijām, kas ar šādu tirdzniecību nodarbojas, būs jāpievērš lielāka uzmanība tam, no kurienes nāk priekšmets, kāda ir tā izcelsme, kas ir piedāvātājs.
Jāatgādina, ka saskaņā ar Latvijas likumiem visas senlietas, kas vecākas par 17. gadsimtu ieskaitot, pieder valstij un tās aizliegts atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot, pirkt, pārdot, izvest, pārsūtīt, ja vien persona nevar pierādīt priekšmeta likumīgo izcelsmi.
Civillikums tāpat aizliedz meklēt apslēpto mantu uz svešai personai piederošas zemes, piemēram, pārstaigāt laukus ar metāldetektoru bez šīs personas atļaujas.
NKMP vadītājs Dambis pauda, ka darbs ir tikai sākuma posmā un pārvaldei tuvākajiem trim gadiem ir “diezgan lieli plāni”: “Paldies Finanšu ministrijai un Kultūras ministrijai, kas pēc ilgām sarunām beidzot sapratušas, ka šajā jomā vajag cilvēkus, kas ar to strādā diendienā. Iepriekš bija nostāja, ka pietiek pievienoties starptautiskām konvencijām esošo resursu ietvaros un darīt kaut ko vai, precīzāk, nedarīt, jo nav tādu iespēju.”
