Vrubļevskis: Sajūta, ka uz ielas ir viena Latvija, Saeimā – pavisam cita 0
Aldons Vrubļevskis (62) Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadībā ir kopš tās atjaunošanas 1988. gadā – pirmos 16 gadus ģenerālsekretāra, pēc tam – prezidenta amatā. Augstas raudzes jurists, kurš allaž nosvērti diskutējis par sporta politikas jautājumiem un sekmējis LOK izveidošanos par valsts lielāko un ietekmīgāko sabiedrisko organizāciju. Par trijās desmitgadēs piedzīvotajiem sarežģītākajiem brīžiem, lielākajiem izaicinājumiem un nākotnes plāniem Vrubļevski iztaujāja “LA” žurnālisti Egīls Jurisons un Ilmārs Stūriška, tobrīd vēl nezinot, ka koronavīrusa izplatības ierobežojumi jau nākamajā dienā uz pagaidām nezināmu laiku piespiedīs atlikt 20. martā paredzēto LOK prezidenta pārvēlēšanu.
Vai tu 31 gada vecumā, kad kļuvi par LOK ģenerālsekretāru, jau nebiji izteikti sirms?
A. Vrubļevskis: Nē, paskatījos bildes no tā laika – bija sirmi mati, bet pa vidu arī tumši. Iespējams, sirmums nostrādāja par labu tam, ka sporta sabiedrība mani tik labprātīgi pieņēma kā ģenerālsekretāru, neviens neprasīja, cik man gadu, un nedomāja, ka tik maz. Tobrīd biju pietiekami augstā amatā – Rīgas rajona Tautas tiesas priekšsēdētājs, tā bija lielākā rajona tiesa Latvijā.
Viss gan notika nejauši, jo pēc LOK atjaunošanas 19. novembrī bija jāsasauc ģenerālās asamblejas sesija, kas notika 1. decembrī Rīgas Kongresu namā. Vilnis Baltiņš jau bija ievēlēts par LOK prezidentu, un darba grupa par ģenerālsekretāru virzīja Laimoni Visocki, kurš bija Latvijas arodbiedrību atbildīgais sekretārs par sportu un aktīvi darbojās procesā par LOK atjaunošanas konferences atjaunošanu un vadīšanu. Mana kolēģe advokāte Irēna Tamberga, pazīstama vieglatlētikas veterāne, uzmeklēja mani un teica, ka liela daļa sporta sabiedrības būs pret LOK, ja Visocki virzīs par ģenerālsekretāru. LOK nebija oficiāla organizācija, mēs tikai formējāmies, un nebija skaidrības, kas sagaidāms.
Viņa skaidroja, ka Visocki ārzemju braucienos komandām lika klāt kā līdzbraucēju sportistu uzmanīšanai, tādēļ viņš nebija visvairāk mīlētais cilvēks, lai gan talantīgs organizators.
Vilnim to pateicu, bet sapulce jau bija sanākusi zālē, un viņš nolēma, ka darīs, kā norunāts. Pēdējā brīdī Visockis, kuram arī droši vien bija zināms par šādām sarunām, pienāca un pateica, ka noņem savu kandidatūru. Minūti pirms atklāšanas Vilnis skaļi domāja – ko lai ņem par ģenerālsekretāru? Teicu – ņem mani! Un tā mani ievēlēja.
Vai tev arī citreiz dzīvē gadījušās līdzīgas nejaušības?
Laikam ne. 2004. gadā Vilnis mētājās – olimpisko spēļu laikā teica, ka ies prom, pēc tam – ka neies, tad atkal – ies, atkal – neies. Nedēļu pirms LOK izpildkomitejas sēdes paziņoja, ka tomēr ies prom un virzīs mani, izpildkomiteja to akceptēja, nobalsoja, un lieta bija darīta.
Kad februārī paziņoji, ka vairs nekandidēsi uz LOK prezidenta amatu, šķita, ka tas saistīts arī ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku, kura jau drīz pēc stāšanās amatā paziņoja, ka jāaptur iesākto sporta būvju celtniecība, un kopumā radies iespaids, ka diezgan izteikti noskaņota pret sportu.
Nevaru piekrist, ka viņa turpinājusi grauzt arī pēc sākotnējām kļūdām, jo atšķirībā no daudziem citiem jautājumiem, kuros neatzīst savas kļūdas, par sporta būvēm atzina, ka tas nebūtu pareizi. Pieredzes un acīmredzot neinformētības dēļ nepareizi runāja, jo nav iespējams apturēt daudzas lietas, kas jau ir iesāktas. Apbrīnojami, ka šajā gadījumā atzina. No vienas puses, šķiet, ka viņai sports ne pārāk un ir pret, bet, no otras – visas darbības, ko ministrija darīja 2019. gadā, bija diezgan atbalstošas, tajā skaitā papildu līdzekļu piešķiršana olimpiešu fondam, lai labākajiem sportistiem un treneriem nebūtu jāsamazina stipendijas, lai olimpiskajiem medaļniekiem varētu maksāt lielākus pabalstus un mēs būtu tuvāk Igaunijas un Lietuvas apjomam. Sešas ziemas sporta veidu federācijas oktobrī vērsās ministrijā ar lūgumu palīdzēt, jo sponsoru trūkuma dēļ ir caurums budžetā, un nauda tika piešķirta.
Tu esi pārdzīvojis 19 ministrus.
Pirmais bija Andris Piebalgs no 1990. gada, vairāki bija pa diviem lāgiem – Ina Druviete, Kārlis Šadurskis. Ir daži, kurus neviens neatceras, bet Šuplinsku atcerēsies. Negribu aizvainot un saukt uzvārdus, bet bijuši ministri, ar kuriem nekas nav sanācis, un arī tādi, ar kuriem lieta aizgājusi. Visilgāk, šķiet, amatā bija Tatjana Koķe, jo viņa ir vienīgā, kas ieradusies divās olimpiskajās spēlēs – 2008. gadā Pekinā un 2010. gadā Vankūverā. Ministri un valdības tik bieži mainījušās, ka uz visām pārējām allaž devies cits.
Valdības vadītāji bijuši 14, un sākotnēji nebija tā, ka premjers ir arī Nacionālās sporta padomes vadītājs.
Tas, sākot ar Valdi Dombrovski, ieviests pēc Londonas spēlēm 2012. gadā, jo līdz tam padomi vadīja izglītības ministrs. Bet šajā modelī sadarbība kliboja, Roberta Ķīļa laikā vispār nekas nenotika, pat ar komunikāciju bija problēmas – ar atbildīgo ministru sazinājāmies caur premjeru, absurda situācija. Pēc Londonas spēlēm koalīcijas partijas vienojās, ka vajag vismaz kaut kā sportu atbalstīt, visai valdībai būs vieglāk paust viedokli neatkarīgi no tā, ko domā ministrs. Krišjānis Kariņš aizņemts ar citām lietām un vairāk deleģē finanšu ministru Jāni Reiru, kurš arī ir vadījis sporta padomi.
To vadījis pat Einars Repše, kad viņš valdībā bija finanšu ministrs, tiesa, kad Repše bija premjers, tika pieņemts lēmums par speciālā budžeta likvidēšanu.
Pērn un aizpērn ar Stokholmu piedalījāmies cīņā par 2026. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, un gan Māris Kučinskis, gan Kariņš ar sapratni izturējās un parakstīja visus nepieciešamos valdības garantiju dokumentus Starptautiskajai olimpiskajai komitejai. Beigās iznāca, ka zviedru kolēģi – ne Stokholmas mēri, ne citi politiķi – nespēja piespiest savu premjeru parakstīt garantijas, kas bija galvenais zaudējuma iemesls balsojumā.
Kā tu pats vērtē, kādu mantojumu atstāsi nākamajam LOK vadītājam?
Manuprāt, LOK ir stabila sporta organizācija, kuras vieta un loma sporta politikas veidošanā un dzīves organizēšanā ir gan redzama, gan dzirdama, gan saprotama, jo olimpiskie apļi parāda virzienu, kas tā par organizāciju un ar ko nodarbojas. Tajā pašā laikā balansam ir daudzi sociālie projekti, sadarbība ar sporta federācijām, pašvaldībām un sporta bāzēm, reģionālajiem centriem. Līdz ar to nav tā, ka LOK nodarbojas tikai ar augstu sasniegumu sportu un olimpiskās komandas sagatavošanu.
Ar valsts galvoto kredītu palīdzību reģionos uzcelti olimpiskie centri, LOK aktīvi ir 65 miljoni eiro, nezinu citu sabiedrisku organizāciju ar tādu bilanci.
Kuģis ir liels, kapteinim mainoties, strauji nevar izmainīt kursu, bet akcenti, modernizācija ar jauno vadību, protams, būs, dzīve diktē nepieciešamību. Prieks, ka ar atsaucību un ieinteresētību pret kandidēšanu uz ģenerālsekretāra amatu izturējies Kārlis Lejnieks, kuram tāpat kā man, nonākot šajā amatā, ir 31. Jautājums, kā būs ar naudu – līdz 2008. gadam varējām teikt, ka mēs ar valsti gandrīz līdzvērtīgi sarūpējam finansējumu olimpiskajam sportam, bet šobrīd 85 procenti ir no valsts, un pieprasīšana, apgūšana, atskaitīšanās ir daudz birokrātiskāka, nekā strādājot ar saviem līdzekļiem. Esmu zvērināts advokāts, brīvās profesijas pārstāvis, un man birokrātija nav stipri pie sirds. Kā jurists saprotu likuma normu prasības un izpildu, bet, ar to nodarbojoties ikdienā un arvien vairāk, domāju, ka ar savu pieredzi un zināšanām esmu pelnījis biežāk darīt to, ko vēlos pats.
Kas tas būs?
Nekur nepazudīšu no olimpiskās kustības. Joprojām būšu LOK loceklis, pārstāvot Latvijas Riteņbraukšanas federāciju.
Tas ir sabiedrisks darbs, bet kā ar naudas pelnīšanu?
Domājams, ka mana pieredze un zināšanas olimpiskajā kustībā tiks novērtēta arī šajā ziņā. Jāattīstās arī Latvijas olimpiešu sociālajam fondam, Latvijas Olimpiskajai vienībai, tā ka darbalauks ir pietiekami plašs, un, ja būs jāpiedalās konkursā par kādu vietu vai amatu, man ir daudzi plusi.
Valsts policijas bijušais priekšnieks Ints Ķuzis iesoļojis politikas lauciņā. Tev nav tāda plāna vai vismaz piedāvājumu?
Apbrīnojami, bet visā šajā ilgajā periodā, izņemot pirmos gadus, kad Vilnis Baltiņš bija Tautas frontes deputāta kandidāts Augstākās padomes vēlēšanās, mani nav uzrunājusi neviena politiskā partija. Nezinu, vai tam par iemeslu bijis mans neatkarīgais domāšanas veids, pārāk lielais tiešums. Bet, ja arī piedāvātu, es atteiktos – politika nav domāta man. Vismaz pagaidām. Var jau būt, ka pēc pāris gadiem aiziešu pensijā, nebūs ar ko nodarboties, tad dibināšu partiju. Redzot to, kā šobrīd dzīvojam, man šķiet – tas, kas notiek uz ielas, ikdienas dzīve ir viena Latvija, bet kas ir Saeimā – pavisam cita Latvija. Sajūta, ka dzīvojam greizo spoguļu karaļvalstī.
Kā tu domā, kas ir tās lietas, kuras tev LOK vadībā nav izdevušās?
Zaudējums bija Repšes valdības lēmums par speciālā budžeta likvidēšanu, jo vairāku gadu garumā bija iegājies, ka sports un kultūra tika finansēti no azartspēļu un loteriju nodevām un nodokļiem un akcīzes alkoholam un tabakai. Tas LOK veidoja stabilu ieņēmumu bāzi, ļāva aptuveni plānot nākotni, taisnīgi sadalīt līdzekļus – pa trešajai daļai investīcijām, sporta spēlēm un individuālajiem sporta veidiem. Repše teica – dosim no valsts, un tā bija vēl lielāka krīzes situācija nekā 2008. gadā, kad ekonomikas krīzes dēļ vienkārši nogrieza naudu. Pāris gadu laikā atguvāmies, un lielākais sporta budžets bija 2007. gadā, vēl šobrīd neesam atgriezušies tajā līmenī. Attīstība kopš 2009. gada klibo, jo neviena organizācija nevar plānot ilgtermiņa finansējumu. Nākamā un aiznākamā gada valsts budžeta plānā augstu sasniegumu sportam ir mīnus 1,7 miljoni katru gadu, un tas ietekmēs gatavošanos 2022. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā.
Kā tu vērtē Saeimas deputāta Sanda Riekstiņa retoriku, ka kultūrai ir astoņas reizes vairāk naudas nekā sportam un ka šāda disproporcija ir aplama?
Tā tas ir, runājot par Nacionālo attīstības plānu 2021.–2027. gadam, kur kultūra ar sportu salikta vienā nodaļā. Riekstiņu kā jaunu politiķi tas ir aizskāris, viņš kā Sporta apakškomisijas vadītājs uzskata, ka ir atbildīgs par sportu. Es vienmēr esmu bijis pret to, ka pretstata nozares, sporta veidus – tas nekad nedod rezultātus, tikai rada skaudību, nenovīdību, dusmas. Ja kādam ir vairāk nekā man, tad tas ir slikti. Nedrīkst kāda attīstība būt uz tā rēķina, ka atņem otram.
Esi jutis politisko spiedienu?
Bez politikas nevar iztikt, valsts budžetu pieņem politiķi, un, ja tu dzīvo no tās naudas, tad bez spiediena tas nenotiek. Viens no riskantākajiem bija 2011. gads, kad pēdējo reizi “Latvijas valsts mežu” ziedojumi sportam tika dalīti tikai LOK, tas man gandrīz maksāja amatu. “Latvijas valsts meži” bez konsultēšanās ar mums nolēma, ka uz LOK iet arī visi pieprasījumi, un viņi paši nenoteiks, kā sadalīt, kādas ir prioritātes. Vienam sporta veidam kāds politiķis nāca līdzi uz sarunām, otram – otrs, trešajam – trešais. Tas bija ļoti smags periods, tomēr ar pieredzi izdevās izdabūt LOK izpildkomitejas lēmumu, ka es nebiju vienīgais lēmuma pieņēmējs.
Uz pirti vai medībām politiķi tevi ir saukuši?
Nē. Ļoti dīvaini – neviens pat nav aicinājis. Es būtu atteicies, bet tas, ka nav aicinājuši, mani pat nedaudz aizskar (smejas).
Pirms gadiem desmit LOK bija darīšanas ar prokuratūru.
Tas bija saistībā ar olimpiskā centra būvniecību Rīgā un nodošanu LOK pēc NATO samita. Vairāk – “Vienotības” un Repšes politisks pasūtījums Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) noskaidrot, kā var būt, ka valsts uzbūvē ēkas par astoņiem miljoniem un Aigara Kalvīša valdība lemj to uzdāvināt LOK, kam jau piederēja pamatēka, bet pirms samita piebūvēja klāt baseinu un administratīvo ēku.
KNAB prokuratūrai divas reizes prasīja, vai tiešām nav notikusi piesavināšanās vai valdības pārstāvju vai LOK noziedzīga rīcība, bet viss bija atbilstoši likuma prasībām.
Tiesa, nav raksturīgi, ka sabiedriskai organizācijai ir tik lieli aktīvi 65 miljonu apmērā – pateicoties olimpiskajiem centriem. Domāju, ka tad, kad valsts galvoto kredītu programma 2028. gadā beigsies, varētu būt LOK mēģinājumi tikt vaļā no tiem, atdodot valstij vai pašvaldībām.
2000. gada olimpiskajās spēlēs soļotājs Māris Putenis aizsūtīja trīs mājas tālāk Vilni Baltiņu. Vai tevi neviens sportists nav pasūtījis?
Vilnis ir diezgan strikts. Šķiet, ka man tā nav bijis, vienmēr esmu mēģinājis saprast sportistu konkrētajā situācijā. Ir mirkļi, kad jāpieņem noteikti lēmumi, piemēram, kad 2004. gadā jau ceļā uz olimpiskajām spēlēm Prāgas lidostā anulējām vieglatlētikas trenera Ginta Bitīša akreditāciju un aizsūtījām viņu mājās (iznāca nesmuks gadījums ar alkohola lietošanu. – I. S.). Nav viegli to izdarīt, jo, ikdienā strādājot, viens otru labi zinām.
Šķiet, reiz teici, ka tavs atalgojums ir ministrijas valsts sekretāra vietnieka līmenī.
Neesmu sekojis, cik viņi saņem tagad, bet 2009. gadā, kad bija striktie noteikumi un tika pieņemti ierobežojošie likumi par valsts un pašvaldību amatpersonu atalgojuma sistēmu – jā, mēģinājām pielīdzināt. Domāju, ka valsts pārvalde pēdējos gados mūs krietni apsteigusi.
Vai, strādājot savā pamatprofesijā, tu būtu turīgāks vīrs?
Neesmu pārliecināts. Arī privātajā sektorā ne visiem ir ļoti augstas algas, zinu kolēģus, kas knapi savelk galus. Nav tā, ka advokātiem skrien pakaļ ar naudu. Atsevišķu skaļu vai biežāk pieminētu lietu, dzīvesveida dēļ par advokāta profesiju radies maldīgs priekšstats. Man vēl šobrīd ir advokāta licence, tā nav jāatjauno, ir jāsamaksā biedra nauda un katru gadu vismaz 16 stundas jāveltī kvalifikācijas celšanai. No 1996. līdz 2018. gadam biju maksātnespējas administrators, tur gan licence jāatjauno ik pa diviem gadiem.
No 1995. gada esi starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesnesis. Vai tur visvairāk nesastopas jēdzieni – sports, politika, nauda?
Visdrīzāk jā. Lielākoties arbitri ir juristi no Šveices, Francijas, Itālijas, Vācijas, un, esot šajā amatā, jāspēj stāvēt ārpus jebkurām ietekmes jomām. Tā tam vajadzētu būt. Bet jāatceras, ka tiesā, lai sodītu, jābūt pierādījumiem, un, ja tie ir pretrunīgi un rodas pamatotas šaubas, process nosaka, ka tās ir jātulko par labu apsūdzētajam. Lēmumu katrā lietā pieņem trīs personas. Pēdējā laikā saistībā ar dopinga atkārtotām pārbaudēm lietu ir vairāk, un dopingam izveidots atsevišķs departaments, kur lietas izskata vienpersoniski.
Kādēļ Žoržam Tikmeram nav konkurentu gaidāmajās vēlēšanās?
Domāju, ka LOK darbības līmenis nedod cilvēkiem pietiekamu pārliecību, ka viņi spētu ar šo darbu tikt galā, jo atšķirībā no daudzām citām olimpiskajām komitejām, kur prezidents ir sabiedrisks – goda amats, LOK prezidents ir valdes loceklis, kas atbild par visu. Neviens nav gatavs atsperties. Bijuši vairāki, kuri, iespējams, būtu varējuši pretendēt, bet ir apstākļi, kuru dēļ viņu te nav.
Apzināti iet uz zaudējumu neviens negrib, redzējām, kā gāja Anetei Jēkabsonei-Žogotai, uzskatāms gadījums bija ar Kasparu Gorkšu. Jānāk ar pārliecību, gribēšanu, varēšanu.
Tiktāl kā Valsts policija, kur vadītāju meklēs ar melu detektora palīdzību, mēs neesam tikuši, un ceru, ka nekad arī nebūsim. Tas man šķiet absurds.
Vai piekrīti, ka vēlēšanu pārcelšana no rudens uz pavasari un divu nedēļu pieteikšanās termiņš nav saskaņā ar godīgas spēles principiem?
Domāju – laika ir pietiekami, jo LOK statūti nav mainīti kopš 2012. gada un paredz, ka paziņojums par vēlēšanām jāsniedz ne vēlāk kā sešas nedēļas pirms tām, kandidāti jāizvirza ne vēlāk kā mēnesi pirms. To ne es, ne LOK izpildkomiteja neizdomājām 4. februārī. Vērtēt vadības darbu tikai pēc vienu vasaras olimpisko spēļu rezultātiem ir nepareizi. Domāju, ka iegūsim jaudīgu LOK vadību, kas spēs cīnīties par 2021. un turpmāko gadu budžetu ar esošajiem politiķiem.
Ziemas olimpiskajās spēlēs 1992. gadā Albērvilā tev izdevās neparasta iepazīšanās ar Latvijas vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, kura bez akreditācijas bija spējusi iekļūt stadionā pirms atklāšanas ceremonijas. Kas vēl neparasts palicis atmiņā?
Pēc atklāšanas pavadījām viņu uz staciju, jo vēstniece brauca atpakaļ uz Parīzi. Mums baltas jakas, hūtes – trīs iesiluši jaunieši mani nodēvēja par Alu Kaponi. Bet otrajā rītā mums organizatori piešķīra “Mercedes” busiņu, ar kuru gan vajadzība izbraukt radās tikai reizi, un tad raku laukā no kupenām, lai varētu vest atlidojušo premjeru Ivaru Godmani. Pirmo reizi braucu ar tādu automašīnu.
