“Visi šeit zina, kas ir Alīda. Tāpat kā Šēru vai Makgaiveru!” Otaņķu mantojuma spodrinātājas 0
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
No Rīgas torņiem raugoties, Otaņķi tāds Lejaskurzemes nostūris vien ir. Taču iepazīt šo tradīcijām bagāto pagastu ir vērts arī tādēļ, ka pērn Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis svinēja 55 jubileju un ceļu pie lasītājiem uzsāka “Nīcas un Otaņķu pagastu tautasdziesmu krājums”.
Grāmatas autores – Otaņķu senlietu krātuves tagadējā un iepriekšējā vadītāja Lelde Jagmina un Alīda Vārna. Mazmeita un vecmāmiņa.
“2000. gadā Alīda vēl strādāja par pedagogu, iekārtoja Rudes skolas muzeju par godu mācību iestādes 125 jubilejai un lūdza, lai bijušie audzēkņi atnes fotogrāfijas un liecības. Pie reizes viņi piedāvāja senas zirglietas, mēbeles un citus priekšmetus ar pieredzi. Protams, nesiet šurp, saglabāsim! Lieta pie lietas, un eksponāti krājās,” senlietu krātuves un Rudes skolas muzeja aizsākumu ieskicē Lelde un piebilst, ka šogad diemžēl mācību iestāde beigusi savu darbību.
Paaudžu stafete
Viņas abas ir blakus – jaunā un krātuves goda vadītāja. Alīdas kundzei acs kaktiņā pazib miklums. Vai tikai tā nav prieka asariņa.
Par to, ka vērtības nodotas drošās rokās: pašai astoņdesmit septītā vasara jau plecos.
Patafonam atskaņojot “Bellaccord” plati “Ai, kaut man Daliņa kājas būtu”, Lelde Jagmina atceras situāciju pirms diviem gadiem: “Senlietu krātuvē jau bija daudz senu sadzīves priekšmetu, ieskaitot gultu, skapjus, pūralādi, virtuves un linu apstrādes stūrīti, pa vidu vēl galds ar sīklietiņām, bet cilvēki turpināja dāvināt.
Tika izvāktas stelles, lai dotu vietu padomju laika lietām, jo arī tās drīz ar uguni nevarēs sameklēt. Kad viss nonāca manās rokās, telpas vienā pusē tapa pastāvīga ekspozīcija “Turīgu otaņķnieku istaba ulmaņlaikos”. Jāņa Lauvas glezna te iederas ideāli. Gan latviskās ainavas dēļ, gan tāpēc, ka autors bijis viens no Kārļa Ulmaņa mīļākajiem gleznotājiem.
Leldei pēc vārdiem kabatā nav jālien: “1924. gadā bija populārs erotiska rakstura žurnāls “Sensācija”. Par neķītru joku to ātri aizklapēja ciet, bet mums eksemplārs ir.”
Jaunā sieviete pati savulaik brīnījusies par R burtu omītes termometrā. Vēl pagājušā gadsimta 20. gados Latvijā bijusi izplatīta Reomīra temperatūras skala. Ūdens sasalst tāpat kā Celsija skalā – pie nulles, bet virst pie astoņdesmit grādiem.
Vēstures pētnieka Gunāra Silakaktiņa hronikās, kas atklāj arī Liepājas ostā strādājoša puiša gaitas, lasāms: “…un šoziem bija liels sals – divdesmit grādi pēc Reomīra.” Tātad pēc Celsija skalas ne mazāk kā mīnus 25.
Par naivisma stilā greznotu koka kasti cilvēka augumā krātuves saimniece stāsta, ka dzegužu jeb “ku – kū” pulkstenis, kas skaļi ziņo par kārtējo diennakts stundu, kurzemnieka mītnē nebijis nekas īpašs. Tādu redzējusi arī savas bērnības mājās. Vācijas pilsētā Švarcvaldē ražotie laikrāži eksportēti jau kopš 1850. gada. Šis pulkstenis apspēlēts arī 1926. gadā izdotā ilustrētā bērnu mīklu grāmatā: “Ain, tain, tīnī puks, raibu ģīmi, stundu mēms – kas tas ir?”
Kāpēc šo modeli sauc arī par astoņu dienu pulksteni? Tāpēc, ka jāuzvelk ik pēc astoņām dienām.
Ja Ķesteru Ineses dāvināto seno stundeni mazliet paķimerētu, tas vēl noteikti darbotos, nešaubās Lelde un paskaidro, ka Otaņķos pie-ņemts par kaimiņiem runāt, nevis lietojot uzvārdu, bet mā-ju nosaukumu. Ja saka – Ķesteru Inese, tas nozīmē, ka sieviete dzīvo “Ķesteros”.
No ledāju un mamutu laikmeta
Mainīgā ekspozīcija ļauj parādīt dažādas aizgājušo laiku liecības, piemēram, krāšņos novada tautas tērpus un rokdarbnieču darinātos priekšautus.
Dienā pirms “Mājas Viesa” ierašanās novākti stendi – trīs simboliskas durvis par godu Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa ilggadējiem vadītājiem un viņu mantojumam. Senākās klēts durvis ir no Raņķiem Otaņķu pagastā, kur nakšņojis Imants Ziedonis. Nākamās mainīgās ekspozīcijas uzdevums ir iepazīstināt ar pagasta teritorijā atrastajām akmens laikmeta liecībām.
Ādolfs Embūtnieks no “Strenģu” mājām dīķa rakšanas laikā atradis dīvainus kaula priekšmetus.
Parādot tos Liepājas muzeja speciālistiem, atklājies, ka divi aļņa raga cirvji līdz mūsdienām saglabājušies no vidējā akmens laikmeta. Mezolīts, 6000 gadu pirms mūsu ēras. Unikālajos instrumentos ir caurumi – koka roktura piesiešanai.
Līdzīgi relikti izcelti arī no Temzas gultnes. Tiesa, šie akmens laikmeta cirvji vairāk atgādina kapļus, ar ko saknes rušināt. Netālu uzietie mežacūkas ilkņi ļauj spriest par tipiskām pēcledāju laikmeta pusdienām – saknes un gaļa.
“Oriģinālos cirvjus atdeva Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, kur tie droši saglabāsies, bet mums taču gribas arī vietējiem parādīt. Biju iedomājusies uztaisīt vienkāršu kopiju no sāls masas, bet muzeja arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis ieteica mūsdienīgu risinājumu – ieskenēt un izprintēt no plastmasas ar 3D tehnoloģiju palīdzību. Piesaistījām Kultūrkapitāla fonda projektu, un nu tos nebaidoties varam dot aptaustīt,” lepni paziņo Lelde Jagmina.
Rādot citus akmens darbarīkus, kas darināti aptuveni 3000 gadu pirms mūsu ēras, kurzemniece smej, ka Otaņķu pagasta zemēs pie ezera akmeņi izaug ik gadu – spēj tik talkās nolasīt.
Reizēm izaugot arī laivas tipa akmens cirvji un kalti, kas Latvijas teritorijā bijuši gana izplatīti. “Protams, ir iespēja piesaistīt finansējumu un precizēt objekta absolūto vecumu ar radioaktīvā oglekļa metodi, bet šobrīd būtiskāk ir celt interesi par vēsturi, par to, ka dzīvojam senā vietā,” krātuves vadītājai vēl daudz ideju gan galvā, gan uz papīra, atliek vien salikt pa plauktiem – lai ekspozīcija tiešām būtu interesanta un apmeklētājiem nešķistu, ka dinozauri dzīvojuši vienā laikā ar cilvēkiem. Kā multfilmā “Flinstoni”.
Lec ķekatās, velk sērmūkšķi
Neapšaubāma pagasta vērtība ir Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, kas pagājušā gada novembrī nosvinēja 55 gadu jubileju. Izstādē rādāmu fotogrāfiju, tāpat aizkulišu kadru sakrājies ne mazums: “Te mūsējie pozē kopā ar atraktīvo Māri Grigali, te ar indiešiem, te alus pēc labi padarīta darba, te mūsu meitenes dod Jāņu sieru dienvidkorejietēm, un šīs ēd arī.
Uz starptautisko folkloras festivālu “Baltica” 2011. gadā Viļņā vienīgais uzaicinātais ansamblis no Latvijas bija no Otaņķiem. Izbraucām ar saviem kroņiem, bet vajadzēja papildus. Pie brīvdabas muzeja pļavā iekšā!” Tik smeķīgi un dedzīgi Lelde notikumus komentē, jo pati tautiskajā būšanā ir iekšā no matu galiņiem līdz papēžiem.
“Kopš bērnības pierasts pie Nīcas spilgti sarkano brunču ņirboņas, dejām, dziesmām, folkloras un novada īpašās auras.
Man bija apmēram desmit gadu, kad vasaras brīvlaikā opīša māsa Alvīna Šķipere, vecākā ansambļa dalībniece, aicināja: nāc un dziedi, brauksim uz Vāciju!
Kolektīvā atgriezos pēc pirmā bērna piedzimšanas, kad omīte Alīda man muzeju nodeva un tautasdziesmu krājums tapa. Reiz omamma palīdzēja pieskatīt Haraldu, un mūsu mājās ielēca ķekatnieki. Protams, ķekatnieku dziesmas pa daļai bija piegatavotas, bet ome tik dabiski atdziedāja pretī: “Ēdati, rijati, jūs, bada ļaudis, neba mums tik vien, cik jums priekšā. Vēl mums klētī, vēl kambarī.”
Etnogrāfiskajā ansamblī man ir daudzas omītes, viņas daudz ko stāstījušas. Arī to, kā uz pirmajiem mēģinājumiem dziedātāji vesti kravas kastē pa dubļainiem ceļiem. Daža saglabājusi Nīcas izloksni, un tā ir liela bagātība! Pērn Nīcas novada amatierkolektīvi atjaunoja un novada svētkos atrādīja uzvedumu “Nīcas kāzas”.
Nīcas un Otaņķu etnogrāfiskie ansambļi parādīja mičošanas daļu.
Saulgriežos ik gadu gatavojamies Jāņu ielīgošanas koncertam, un sievas man māca – sērmūkšķis (pīlādzis) jāvelk no meža atsprākleniski (atmuguriski). Ne tikai vecvārdus Otaņķos izrunā citādi. Mums ir, piemēram, ziergs, ciervis, dzive, sārkans, dārbs. Pie sevis domāju: neviens nav oficiāli noformulējis, vai ar bērnu mājās jārunā gramatiski pareizi vai jāgodā vietējais mantojums. Manuprāt, bagātāks būs tas cilvēks, kurš zinās abus variantus.”
Pie “Nīcas un Otaņķu pagastu tautasdziesmu krājuma” tapšanas esot vainojams Pēteris Sprincis (grāmatas “Nīca laikmetu griežos” autors). Viņš rosinājis novadā pierakstītās dainas apkopot, Alīda uzreiz neuzņēmusies, solījusi mēģināt. Darbu sakārtot un pabeigt lūgusi talkā mazmeitu. Viņai līdz ar dēliņa piedzimšanu parādījies brīvs laiks, un kopdarbā tapis dziesmu krājums telefona grāmatas biezumā.
Jaunā sieviete pievienojusi teicēju aprakstus – lai digitālās ēras cilvēks saprot, ko un kā senči darīja, piemēram, ar liniem.
Taujāta, vai nav plānota arī grāmata par etnogrāfisko ansambli, Lelde atgaiņājas: par īstu rakstnieci baidoties sevi saukt. Toties folkloriste Māra Mellēna iepriekšējās etnogrāfiskā ansambļa vadītājas Zentas Bērtiņas laikā braukusi uz katru ansambļa mēģinājumu kā uz darbu un uzklausījusi, intervējusi, ierakstījusi. Ātrs rezultāts nav sagaidāms, jo materiālu nepieciešams transkriptēt, taču ansambļa dalībnieki grāmatu gaidot ar nepacietību.
Pazīst kā Šēru vai Makgaiveru
Ja mantība vairojas, ar laiku rodas izvietošanas problēma. Rindā uz brīvu vietu ratnīcā gaida trīs lielas gludināmās iekārtas, kas pašlaik tup vecu māju bēniņos, un līnijdroška. Daļa seno lietu atrodas Nīcas muižā, kur vēstures pētniekiem tās ērti fotografēt, mērīt un skaitīt.
Bet ko slēpj vāgūzis? Autentiskus dārgumus, ko sarūpējusi skolotāja Alīda un viņas audzēkņi. Lelde kārtējo reizi palepojas ar vecmāmiņu: “Vietējā avīze publicēja Alīdas recenzijas par represēto pasākumiem, un viņa vienmēr parakstījās kā Alīda. Visi šeit zina, kas ir Alīda. Tāpat kā zina Šēru vai Makgaiveru.”
Kad ar lielo autobusu ierodas ekskursantu grupa, ratnīcā pašauri, visiem jāstājas aplī un ik pa brīdim jāpabīdās, lai var labāk redzēt. Piemēram, vāgūža lepnumu – kamanas. Vai Prenclava fotostudijas piefiksēto notikumu 30. gadu sākumā. Jaunais pāris, vietējie cilvēki, Marija Ratniece un Miķelis Bārtnieks, zirga kamanās brauc pie mācītāja uzsaukties jeb sarakstīties.
Darba rati un puišu baltie krekli liecina, ka sūdu talka zemkopim bijusi godājams process: nav mēslu, nav maizes.
Ja federecēšas, arklus, vērstuves un citus lauksaimniecības rīkus pilsētas jaunieši uzlūko ar mazāku interesi, Lelde piekodina: vismaz atcerieties, ka spīļarklu izmanto kartupeļu vagošanai.
Mūsdienu garāžas lomu senāk pildījusi ratnīca, kur zirglietas darinātas un remontētas. Otaņķos saglabājies liels retums – doņu silkss. Vezuma vilkšanai zirgam uzliek sakas, bet saku koki ir ļoti cieti un nospiež dzīvnieka plecus. Tāpēc lieto dabisku polsteri – silksi.
To parasti veido no labības kūļu salmiem, kas sapļauti ar izkapti vai sirpi un izkulti nevis ar kuļmašīnu, bet ar spriguli. Pie Liepājas ezera dzīvojošie silksi gatavo no doņiem, kas ir elpojošs, viegls – patīkams. Atraktīvā gide nelaiž garām izdevību stāstu papildināt ar skanīgu tautasdziesmu:
“Ai, tautieti, tēva dēliņ,
ko mēs divi darīsim
Eijā airadrīdi, ko mēs divi
darīsim;
Tu nemāki silkšu pīt, es –
audekla aiztaisīt
Eijā airadrīdi, es audekla
aiztaisīt.”
Nu gan skaidrs: ja puisis jau māk nopīt doņu silksi, viņš gatavs precībām. Tikmēr meitai jāprot audumu nobeigt aust, lai neirst.
Vēl viens dārgums ir kalēja plēšas, jo agrāk dzelzs lietas bez tām nav bijis iespējams izgatavot. “Šīs ir no Sneibju Miķeļa smēdes, kas darbojās vēl sešdesmitajos gados. Zirgus kolhozs “Zelta zvaigzne” izmantoja vēl padomju laikos, un pakavu naglas, kā arī štolles, lai ziemā zirgs nepaslīd, kala arī paši. Tādas lietas taču nedrīkst atstāt mētājamies zālē!”
Cik bieži jāapkaļ zirgs, ja dažas reizes nedēļā brauc uz Liepāju un atpakaļ pa grants ceļu? Ik pēc diviem mēnešiem, jo pakavi gan nodilst, gan pazūd. Kā tagad ceļa malās ir degvielas uzpildes stacijas, tā agrāk – kalēju smēdes. Pēc pātagām un pinekļiem laucinieki braukuši arī uz Liepāju, kur zirglietas tirgojis kāds Samuels Felds.
Interesanti, ka zirgi bijuši mazāka auguma, gandrīz ponija izmērā. Varbūt tādēļ, ka uzturs švakāks. Tas labi redzams pēc kalto pakavu izmēriem.
Lai iepazīstinātu ar seno amatu, Alīda mazmeitai sarunājusi tikšanos ar kalēju Žani Klāsēnu. Meistars stāstījis bez izpušķojumiem: “Kā sāku? Man bija interesanti aiziet pie kalēja, kas dzīvoja pāri ceļam. Pakavi bieži krita nost, braucēji bieži samaksāja ar polšu, kalējs tad vairs nespēja pastrādāt un lika man, puišelim, zirgu apkalt. Špicka lieta: redzējis biju. Un tā lieta aizgāja.”
Žaņa dāvana muzejam ir dzelzs pinekļi. Tos agrāk izmantoja līdzīgi kā mūsdienās atslēgu mašīnai – lai neaizdzen. Un, ganoties pieguļā, zirgs bija nenozogams.
Pie krātuves dārgumiem pieskaitāms arī koka klabeklis – grabals. Alīda palīdz ar informāciju: “Kādreiz govis baros ganīja mežiņos. Lai kaimiņi savējās atšķirtu, katrai kaklā uzkāra pa “zvanam”. Grabals ar iegrebtām zīmēm norādīja uz lopa piederību.”
Uz citiem darbarīkiem iegrebti gada skaitļi, tie nereti bija bildināšanas dāvana. Nu iedomāsimies: jauns vīrietis atnāk pie izredzētās vecākiem lūgt roku, un viņam līdzi ir virtuves kombains ar iegravētu gada skaitli. Tādam līgavainim taču nevar atteikt!
Uzziņa
* Otaņķu pagasts ir viena no Nīcas novada administratīvajām teritorijām, kas atrodas Liepājas ezera austrumu krastā. Robežojas ar sava novada Nīcas pagastu, Grobiņas novada Bārtas un Grobiņas pagastiem, kā arī Rucavas novada Dunikas pagastu.
* Lielākās apdzīvotās vietas: Rude (pagasta centrs), Otaņķi, Upmaļciems, Dorupe, Mežgals, Laukgals, Banažgals, Laurciems.
* Rakstītos avotos Grobiņas apriņķa Otanka pieminēta muižu un pusmuižu laikos. Vietējais Nīcas kroņa muižnieks kādā vēstulē sūkstījies: “…tā Otaņķes muiža man neko neienes.”
* Apdzīvotās vietas nosaukums, visticamāk, radies no upītes Otaņķe. Vietvārda sākumburts izrunājams apaļi, kā divskanis, tas tiek atgādināts arī vietējiem.
