Ebreju ģimenes piesaka īpašumtiesības uz Minhenē atrastajiem mākslas darbiem 2
Vairāku ietekmīgu ebreju ģimeņu advokāti un mākslas tirgoņi Vācijas virzienā pēdējā laikā raidījuši gūzmu kritikas. Iemesls tam ir Vācijas varas iestāžu it kā biklie mēģinājumi atrast pirms nepilniem diviem gadiem uzieto vairāk nekā 1400 savulaik nacistu režīma piesavināto gleznu patiesos īpašniekus.
Nopeļ Vāciju
2012. gada sākumā Vācijas nodokļu inspektori 79 gadus vecā Kornēliusa Gurlita dzīvoklī netālu no Minhenes atrada 1406 mākslas darbus, kuru kopējā vērtība ir vairāk nekā viens miljards dolāru. Mākslas darbu vidū ir Pab- lo Pikaso, Ogista Renuāra, Anrī Matisa, Oto Diksa, Emīla Noldes un citu ievērojamu mākslinieku gleznas. Pēc Vācijas mediju ziņām, pensionārs Gurlits vada absolūta vientuļnieka dzīvi. Viņam nav ne darba, ne ģimenes, ne bankas konta. Viņa 1956. gadā mirušais tēvs Hildebrands Gurlits bija nacistiskās Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa uzdevumā strādājošs mākslas tirgonis, kuram bija jāgādā par gleznu eksportu. Pēc Otrā pasaules kara Gurlits vecākais – viens no tobrīd ievērojamākajiem mākslas ekspertiem – iegūtās gleznas paturēja sev, bet pēc viņa nāves rūpi par tām uzņēmās dēls, kurš sev iztiku nodrošināja, kādu no gleznām ik pa laikam pārdodot.
Vācijas izmeklētāju redzeslokā Gurlits jaunākais nonāca pēc tam, kad vācu muitnieki uz Vācijas un Šveices robežas viņa somā atrada tūkstošiem eiro skaidrā naudā, kurus viņš, visticamāk, bija ieguvis, pārdodot kārtējo mākslas darbu. Pret Gurlitu tika sākta izmeklēšana par nodokļu nemaksāšanu, un kratīšanas laikā viņa dzīvoklī tika atrasti vērtīgie mākslas darbi. Tas notika pirms nepilniem diviem gadiem, un Vācijas atbildīgās iestādes par atradumu izvēlējās klusēt. Oktobra beigās šo lietu gaismā cēla vācu žurnāls “Focus”. Tad arī pār Vāciju sāka gāzties kritikas vilnis. Berlīne tika apsūdzēta par to, ka tā nav centusies atrast mākslas darbu patiesos īpašniekus. Tikmēr Vācijas valdība, aizstāvot savu klusēšanas politiku, skaidrojusi, ka par atradumiem plašāku sabiedrību nav informējusi, jo baidījusies par mākslas darbu drošību. Pret Gurlitu ir sākta izmeklēšana par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, un, vācu izmeklētāju ieskatā, paziņojumi par atrastajiem mākslas darbiem varētu traucēt izmeklētājiem.
Paceļ slepenības plīvuru
Domājams, lielāko daļu no Gurlita glabātajām gleznām nacistiskās Vācijas režīms savulaik atņēma valsts muzejiem, māksliniekiem, kolekcionāriem, gleznu tirgoņiem un ebreju ģimenēm, šos mākslas darbus dēvējot par “deģenerātu mākslu”. Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā nacisti Vācijā un citās Eiropas valstīs sagrāba tūkstošiem mākslas darbu, lielākoties tos konfiscējot ebrejiem vai piespiežot tos pārdot par nesamērīgi zemu cenu. Šādi nacistiskais režīms piesavinājās simtiem tūkstošu mākslas darbu, no kuriem daudzi joprojām nav atdoti likumīgajiem īpašniekiem vai to radiniekiem.
Pie Gurlita uzietie krājumi ir līdz šim lielākais atrastais nacistu savulaik konfiscēto mākslas darbu kopums. Vairāki māk- slas darbu kolekcionāri un īpašnieki jau paziņojuši, ka atrasto gleznu vidū varētu būt arī viņiem vai viņu radiniekiem atņemtās gleznas, un lūdz Vācijas valdību publiskot informāciju par visām atrastajām gleznām. Atbildot šiem aicinājumiem, Vācijas federālā valdība un Bavārijas zemes valdība šonedēļ izlēma publiskot ziņas par 25 no 1406 Gurlita dzīvoklī atrastajām gleznām. Tāpat Vācijas valdība izveidojusi sešu ekspertu komisiju, kurai uzdots noskaidrot gleznu īpašniekus, un, ja tās būs privātpersonas, atdot tām gleznas.
Grūtais restitūcijas process
Gleznu patieso īpašnieku noskaidrošana ir sarežģīts process. Dažas gleznas vairāku gadsimtu gaitā mainījušas īpašniekus un ceļojušas no rokas rokā. Šā iemesla un Vācijas likumu dēļ virkne tieslietu ekspertu un māk- slas vēsturnieku norāda, ka gleznu patiesos īpašniekus būs teju neiespējami noskaidrot. Daži tieslietu eksperti pat izteikušies, ka mākslas darbi varētu tikt atdoti Gurlitam. Tikmēr citi norāda uz 1998. gadā 40 valstu, tostarp Vācijas, noslēgto Vašingtonas vienošanos. Saskaņā ar to valstu valdībām ir pienākums identificēt nacistu nozagtos mākslas darbus un nodrošināt to atdošanu sākotnējiem īpašniekiem. Tiesa, šie noteikumi attiecas tikai uz valsts ie- stādēm (piemēram, valsts muzejiem), nevis privātajiem kolekcionāriem.
Mēģinājumos atrast nacistu piesavināto māk- slas darbu patiesos īpašniekus vairākas valstis ir izveidojušas īpašas restitūcijas komisijas. Taču bieži to darbs ir ļoti sarežģīts, jo īpašumtiesības uz attiecīgo gleznu ne vienmēr izdodas pierādīt. Šā gada sākumā Nīderlandes restitūcijas komiteja noraidīja divu ebreju ģimeņu prasību tām atdot Nīderlandes muzejā izstādītās divas gleznas. Šīs ģimenes apgalvoja, ka ir mākslas darbu kolekcionāra Ričarda Semela radinieki. Semels pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, bēgot no nacistiskā režīma, pārcēlās uz Ņujorku. Taču Nīderlandes restitūcijas komiteja noraidīja šo ģimeņu prasības, skaidrojot, ka muzeja intereses ir svarīgākas un gleznas nav atdodamas. “Restitūcija ir ārkārtīgi sarežģīts process. Un vēl jo grūtāk ir pierādīt, ka attiecīgā glezna nudien tev pienākas,” sarunā ar biznesa izdevumu “The Wall Street Journal” uzsvēra Vācijas juriste Imke Gīlene.
