Kopšana. Setera plānā, zīdainā vilna ir ļoti maiga un vārīga. Saimniekiem, kuri ļoti rūpējas par dzīvnieka izskatu, jebkura pastaiga beidzas ar suņa mazgāšanu un ķemmēšanu. Vislabākais gadalaiks seteram ir ziema, jo tad nav sausās zāles un tās sēklas ir sen nobirušas vai apēstas. Nav dubļu. Tikai sniega bumbas saveļas garajā vilnā. Izstāžu suņu īpašnieki litriem pērk dažādus šampūnus, kondicionierus un tamlīdzīgas lietas, lai uzlabotu, pasargātu un audzētu suņa vilnu. Darba suņiem kopšana vajadzīga nedaudz mazāk, jo medību suņu cilts līniju pēctečiem apmatojums ir īsāks un izturīgāks. Seteriem nav pavilnas, taču arī savu zīdaino apmatojumu tie maina. Ir novērots, ka suņi sākumā atbrīvojas no baltā, bet pēc tam no krāsainā – vienā momentā tie izskatās tumšāki, bet citā gaišāki. 0
Izskats. Seters ir vidēji liels, veikls, sauss vai atlētisks suns ar zīdainu vilnu. Uz ausīm tā met lielas lokas, uz krūtīm un vēdera tā ir viļņaina un mēdz izaugt ļoti gara. Uz ķepu aizmugurējās daļas, pakaļkājām arī iekšpusē aug gara viļņaina vilna. Tāda pati astes apakšā. Mugura un sāni līdz pusei ir gludi ar pāreju apmēram pie ribu viduslīnijas uz garo ķermeņa lejasdaļas apmatojumu. Muguras un kakla virspusē nedrīkst būt lokaina bieza vilna, tā teikts standartā.
Suņu augums ir līdz 68, kucēm – līdz 65 centimetriem plecos, bet ne vairāk. Ir piecas krāsu variācijas: melns ar baltu (blue belton), ruds ar baltu (orange belton), citrondzeltens ar baltu (lemon belton) un brūns ar baltu (liver belton), kā arī trīskrāsu – blubeltons ar lāsumiem vai liverbeltons ar lāsumiem, kas nedrīkst būt plaši vientoņa plankumi kaut kur uz ķermeņa. Lāsumiem jābūt nelieliem, izkaisītiem. Starptautiskās kinoloģiskās federācijas mājas lapā (fci.be) oficiālajā setera standartā ir paskaidrots, ka termins belton radies, pateicoties seteru šķirnes pamatlicēja, audzētāja Edvarda Leveraka (1800 – 1877) grāmatai par angļu seteriem, kur raksturots izplūdušo divkrāsu plankumu sajaukums tādā kā marmora fonā. Patiesībā Beltona ir ciems Nortumberlendā.
Izstāžu un darba tipa suņi izskatās ļoti atšķirīgi. Darba suņi ir mazaki, vingrāki, ar spilgtāk izteiktiem plankumiem, lai tos ir vieglāk saskatīt laukā; darba seteru apmatojums ir īsāks, izturīgāks, biezāks un vieglāk ķemmējams.
