Angļu seters nav vienīgā šķirne, kas ir piemērota šādam liegam un smalkam medību veidam, taču ir gandrīz vispopulārākā no visiem putnusuņiem. Īpaši, ja runa ir par veco Eiropu, par Spāniju, Itāliju, Franciju. Šo valstu mednieki pat brauc apkārt Eiropai pa sloku migrācijas ceļiem un seko putniem. Pēdējos gados arī Baltija ir izpelnījusies itāļu, spāņu un citu sloku mednieku uzmanību. Igaunijā un Lietuvā jau vairākus gadus eksistē medību bāzes, kur rudeņos pulcējas viesmednieki ar suņiem. Reti kuram ir mazāk par diviem seteriem. Daži ceļo ar suņu vajadzībām un komfortam aprīkotām piekabēm un kemperiem, kur pārvadā padsmitiem seteru, lai nonāktu vietās, kur sloku ir pietiekami daudz ne tikai medībām, bet arī jaunuļu trenēšanai. 0
Mednieks ar 30 gadus ilgu sloku medību pieredzi Nikola Depaoli stāsta, ka Itālijas darba suņi, meklējot putnu, lien pa zemi, piezogas un paceļ putnu kā kaķi. Ja suns nespēj kustēties kā vajag, viņš neder sloku medībām. Seteram mežā jāskrien klusi, ātri, maziem pārskrējieniem un pieplokot zemei. Sajūtot putnu, suns jau lielā attālumā teju apguļas un rāpo klāt, pēc iespējas turoties krūmu, zāles puduru un celmu aizsegā. Itālijas angļu seteri medībās neluncina asti! Jo, pirmkārt, ar garo vilnu apaugusī aste ir kā karogs. Kāpēc būtu jāziņo pretiniekam, kas šajā situācijā ir sloka, ka mednieks ieradies? Otrkārt, mežā asti luncināt ir bīstami, jo to var savainot. Tādēļ viens no vaislas suņu izvēles kritērijiem ir mierīga aste. Interesanta nianse, jo pieņemts uzskatīt, ka putnusuns meklējot intensīvi luncina asti, bet, sastingstot stājā, arī aste nekustas, un tā var noteikt, ka tā nav tukša stāja un putns patiešām tur ir. Pareizi apmācītam sunim ir jāmeklē putns patstāvīgi un vairākus simtus metru no saimnieka. Arī ārpus redzesloka suns, atrodot putnu, apstājas un saspringts gaida saimnieku, nevis metas pakaļ un dzenā sloku. Tas seteriem ir asinīs, un ir svarīgi nesabojāt šo instinktu ar nepareizu apmācību.
Protams, Latvijā šis pagaidām ir maz izpētīts medību veids tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pie mums labu putnusuņu ir maz. Ar to es domāju, ne tikai skaistus ciltsrakstus, bet arī korektu apmācību paaudžu paaudzēs. Ieteikums iegādāties medību suni no reāli strādājošiem vecākiem attiecas arī uz putnusuņiem. Strādājošu kurchāru vai drāthāru pie mums var atrast, bet par seteriem, visticamāk, būs jāinteresējas ārzemēs.
Skandināvijas valstīs putnusuņus, tajā skaitā seterus un pointerus, izmanto diezgan aktīvi, jo tur ir plašs medījamo putnu klāsts: fazāni, rubeņi, medņi, baltirbes un mežirbes. Pie mums atļauts medīt tikai mežirbes. Tāpat arī mērkaziņas ir likuma paspārnē. Atliek fazāni komercmedībās, slokas rudenī un… Varbūt ūdensputni? Jā, tā it kā nav setera tiešā specializācija. Ne visiem no viņiem ir vēlēšanās aportēt, bet, ja saimniekam ir kontakts ar seteru, tad arī pīli no ūdens viņš iznesīs ar prieku! Krievijā seterus māca meklēt un atnest medījumu purvā, niedrājā un atklātā ūdenī. Kaimiņu lielvalsts mednieki arī ir tendēti izvēlēties universālus suņus, tādēļ popularitātes ziņā seters atpaliek no kurchāriem un drāthāriem. Taču arī šis suns Krievijā var skaitīties universāls, jo tur ar seteriem medī lauka, ūdens un meža putnus.
Savā patiesajā stihijā – lauka putnu medībās – setera darbs ir apbrīnas vērts. Viņš pārmeklē lauku, ļoti ātri manevrējot zigzagā pret vēju, skrienot pa labi un pa kreisi 200 – 500 metrus no saimnieka, lai atrastu putnus. Kad smarža notverta, suns sašaurina amplitūdu, līdz var pielavīties maksimāli tuvu un sastingt stājā. Sunim jāstāv nekustīgi, ja putns nepārvietojas. Ja tas bēg, suns lavoties seko. Atsevišķiem īpaši talantīgiem putnusuņiem piemīt prasme apiet bēgošo putnu un ar stāju apturēt to līdz brīdim, kad mednieks atnāks, pielādēs un dos komandu pacelt lidoni.
Ar seteru var medīt ne tikai laukā un mežā. Šie suņi lieliski strādā arī klinšainos apvidos, piemēram, Somijā vai Zviedrijā medījot irbes.
