Mans suns ir sapinies auklā un nekur vairs netiek jeb spiningošanas iesācēja dienasgrāmata 0
Rit pašizolācijas otrais mēnesis. Lai saprastu kontekstu, jāsaka, ka bebru medību sezona beidzās 15. aprīlī, ir pagājušas principā divas nedēļas kopš uz mežu var doties tikai ar fotokameru.
Trešo reizi skatoties jau vienu un to pašu seriālu, pēkšņi prātā nāk doma – braucam spiningot! Pēdējo reizi spiningoju, kad man bija sešpadsmit gadu, un tas būtībā bija citā gadsimtā.
Lieliskā doma nāk prātā manam tēvam Igoram, kurš ne tikai ir mednieks, bet visu bērnību pavadījis makšķerējot. Bet tas arī – citā gadsmitā un principā, citā laikmetā.
Ilgu laiku nebijām par mašķerēšanu domājuši, jo nebija laika, vienmēr braucām medībās. Tagad, šķiet, īstākais laiks, lai šo nodarbi atsāktu. Atceros, ka mums bija spiningi, bet pa šiem gadiem tie, protams, pazuduši bez vēsts. Ko darīt, ar ko sākt?
Nolemjam doties uz mazpilsētu, kas atrodas netālu no lauku īpašuma, jo tur ir viens makšķernieku veikals. Pa ceļam zvans draugam. Zinu vienu entuziasma pilnu makšķernieku, kurš arī mednieks.
Anri Anaņins, kurš tagad vada uzņēmumu “AA Knives”, gatavs dalīties pieredzē. Viņš sauc skaitļus, ciparus, kas man principā neizsaka neko. Makšķere ir makšķere – aukla un galā vizulis. Bet te – 3000s, 7:7, 0,28, vobleri, roteri. Pilnīga Ķīnas ābece.
Ar lapiņu, skaitļiem un lielu apņēmību ejam uz veikalu. Kā izrādās, tur priekšā Igoram sens paziņa. Dīvainākais tas, ka visi Anri nosauktie skaitļi ir saprotami arī pārdevējam.
Viņš atrod spininga kātu, dod man un saka: “Paskaties, vai der!”
Ko es saprotu no kātiem?!?!
Ja man iedotu bisi vai optisko tēmēkli, man būtu viedoklis. Ko es par pīcku varu pateikt?
Tā soli pa solim, sūtot vizuļu bildes Anri, mēs nonākam pie iesācēja komplekta. Proti, diviem identiskiem iesācēja komplektiem. Plus ir nopirkta makšķernieka karte man, jo kā izrādās Igoram vairs tādu nevajag. Tomēr vīri veikalā diskutējot secina, ka makšķerējot jāņem līdzi ID karte, lai varētu inspektoriem pierādīt, kurā gadā esi dzimis.
Vēl es uzzinu, ka katrs var noķert ne vairāk par piecām līdakām, tas arī atkarīgs no ezera. Plus vēl līdaka, kas mazāka par 50 cm, jālaiž vaļā. Nu jā, šis viss totāli atšķiras no tā, kādi nosacījumi bija spēkā tad, kad makšķeri rokā turēju pēdējo reizi.
Mājās sākam lasīt instrukcijas, tīt auklas, uzklausīt telefoniskus padomus.
Beidzas ar to, ka mans suns ir sapinies auklā un nekur vairs netiek,
otrs ir kaut kur evakuējies, trešais sapriecājies, ka notiek kāda kustība. Man gandrīz ar kātu ir izbakstītas acis, bet Igors ar čoma un videozvana palīdzību mēģina saprast, kas spolei tas par puļķīti.
Pēc satrauktas ņemšanās viss beidzot gatavs. Izmēģinājums piemājas dīķī. Līst mazliet lietiņš, sazvanām laivu bāzi, pēc pieciem vakarā braucam makšķerēt.
Bāzes uzraugs mūs sagaida mazliet iereibis, bet tas laikam pieder pie lietas.
Tā bija arī pagājušā gadsimtā.
Samaksājam par laivas īri, saņemam airus, mums norāda uz laivu. Piedevām vēl katrs saņemam pa drošības vestei. Labi, ja jau tādi ir noteikumi, jāievēro.
Laiks ir mierīgs, vējiņa nav, ūdens gluds kā spogulis, bet samāciet. Kad sākam airēt, mazliet vēl līņā, bet kā vēsta nostāsti, lietū labi copējot.
Tēvs airē, es sāku mētāt spiningu. Laikam ar spiningošanu ir tāpat kā ar riteni. Ja vienreiz esi iemācījies, aizmirst nevar. Palaižu vizuli, tas nolido skaistu loku un eleganti iekrīt ūdenī. Plunkš. Jasaka, ka tas ir arī viss, ko zinu.
Cik ātri jāvelk, kur jāmet, kāds vizulis jāliek – tā visa man ir tumša bilde.
Lēnām slīdot pa ūdeni, metu spiningu un vēroju apkārtni. Mana acs jau kā medniekam – meklēju kādu kustību, dzīvnieka klātbūtnes pazīmi. Prasu tēvam – kā šeit ar bebriem. Tā kā agrāk šeit medījām pīles, viņš zina stāstīt, ka bebri toreiz bijuši tur tālāk, pa kanālu.
Iebraucam smukā līcīti, spiningu sāk mētāt arī Igors. Pirmie metieni ir dīvaini, bet pēc tam arī viņš uzķer to sajūtu. Atvēzējies, šššļļļŗ – stiepjas aukta, un tad plunkš. Tā atkal un atkal.
Pārbraucam uz citu līcīti. Zivju nav, bet ir process.
Pēkšņi manu skatu piesaista ūdens virpuļi, kas mums tuvojas. Ha, tur ir divi bebri, un viens no tiem straujā gaitā kā torpēda mums tuvojas.
Es no somas ķeru ārā kameru un sāku bildēt. Lieki teikt, ka
visu medību sezonu man nebija izdevies normāli nobildēt nevienu bebru, bet te – atbrauc makšķerēt, bebri paši teju vai lec laivā.
Bebrakungs domādams, ka esam ieairējuši viņa teritorijā, iznirst desmit metrus no laivas, paskatās uz mums ar niknu aci un sit ar asti pa ūdeni tā, ka šļakatas uz visām pusēm.
Tā tie bebri dara, kad mēģina kādu aizbaidīt. Tomēr mēs esam pārāk liels pretinieks, tādēļ bebrs nīgri iepeld zālēs un vēro mūs pa gabalu. Izrādās, ka jābrauc makšķerēt, lai dabūtu labus bebru kadrus.
Tā mēs lēnām airējam no viena līcīša un otru. Atvēzējies, šššļļļŗ – stiepjas aukta, un tad plunkš. Tēvam sapinas aukla, es saprotu, ka būs kaut kas no tā mučkuļa jāgriež nost, jo neko atpiņķerēt nevar.
Nogriežu, piesienu to stieplīti, tad vizuli, tūdaļ metīšu un saprotu, ka spolei ne pa to pusi izlaista aukla. Neko darīt, jāsien nost, jāvelk cauri pa jaunam, jāsien atkal klāt. Tas padarīts, turpinām mētāt.
Atvēzējies, šššļļļŗ – stiepjas aukta, un tad plunkš.
Tēvs iemet vizuli zālēs un tas ieķeras. Tikmēr man pieķeras zivs. Jūtu to uzreiz, lai gan Igors man cenšas iestāstīt, ka tās ir zāles.
Pēc minūtes laivā ir līdaciņa. Izvelku no mammas šujamkastes aizlienēto mērlenti. Zivs 36 cm. Pārāk maza. Pirms laižam vaļā, protams, fotosesija.
Metu vēlreiz, man sapinas aukla. Šoreiz ar tēvu maināmies spiningiem, viņš mēģina saprast, kas tur sapinies. Kārtējais mučkulis. Es tikmēr metu vizuli.
Uzķeras zivs. Bez problēmām ievelku to laivā. 44 cm. Fotosesija. Laižam vaļā.
Man gan īsti nav saprotams tas vaļā laišana princips. Iedomājies, peld laimīga līdaciņa. Tai ar vizuli trāpa pa galvu. Tā vizuli noķer. Pēkšņi to, turot aiz mutes, velk nez kur. Izceļ no ūdens un sagrābj divi bolači. Izvlek no mutes āķi, varbūt nobušo un palaiž atpakaļ ūdenī.
Ja es būtu līdaka, laikam būtu psiholoģiski traumēta uz visu mūžu. Labi, joks jokam, bet mans jautājums profesionāļiem – vai zivis tiešām izdzīvo pēc tādas traumātiskas pieredzes? Mana loģika jau būtu vienkārša. Ja nomakšķerē, tad apēd. Nomakšķerē tik, cik vari apēst.
Pa to laiku Igors jau ticis galā ar auklu, bet laikam ne līdz galam, jo kā viņš makškeri met, tā noplīst vizulis. Smuks vizulis bija. Ne dārgais. Igors atkal velkt, stiepj, sien, piesien un saprot, ka aukla caur spoli izvilkta ne tā.
Ar to arī šovakar cope beigusies. Zivis vairs neķeras. Viens nobildēts bebrs, divas palaistas līdakas, viens pazaudēts vizulis un mācība – vienmēr paskaties, kur tā aukla spolei izvilkta.
Vēlāk kāds pie bildes sociālā tīklā Facebook bija iekomentējis, ka ar makšķerēšanas vīrusu esot viegli saslimt. Es gan teicu, ka
atveseļošos pēc 1. jūnija, kad sāksies stirnāžu medību sezona.
Tomēr būšana pie dabas ir būšana pie dabas, lai arī kādā formā un veidā. Medībās un makšķerēšanā galvenais tomēr ir process.
