Onkulītis pūlī 4
Priekšā bija milzīgs sagaidītāju pūlis. Kā miglā redzēju daudz taksometru šoferu, kuri rokās turēja planšetdatorus vai vienkāršas papīra lapiņas ar uzvārdiem. Ģimenes un no atkalredzēšanās prieka spiedzošus bērnus. Pārīšus, kas apkampās un salipa kopā garos skūpstos. Visu šo cilvēku vidū meklēju to vienu, kuram, kā norunāts, vajadzēja būt ar sarullētu avīzi padusē. Un tur viņš stāvēja – par mani galvas tiesu īsāks vīrietis tumšām acīm, bet pavisam sirmu bārdu un pliku pakausi. Ja man būtu vectētiņš, iespējams, viņš izskatītos līdzīgi…
Hosē bija mani ievērojis, tāpēc laisties lapās bija par vēlu. Saņēmu sevi rokās un uz jautājumu, vai esmu Diāna, laipni atbildēju – jā, Hosē, es tā esmu. Smaidu izmocīt nespēju. Viņš ļoti galanti satvēra mani zem elkoņa un izņēma no rokām somas rokturi. Veikli izvadīja cauri pūlim līdz autostāvvietai, kur uzmeklēja savu volvo. Mana soma pazuda bagāžnieka dziļumos, bet es pati jau atrados priekšējā sēdeklī līdzās šim pilnīgi svešajam, agrāk ne reizi neredzētajam onkulītim. Ne vārda neteikdams, viņš veikli izvadīja automašīnu pa lidostas ceļu līkločiem un stūrēja pilsētas virzienā. Stīvi skatījos uz priekšu un vienzilbīgi atbildēju uz pieklājīgajiem, ar labiem nodomiem uzdotajiem jautājumiem, vai lidojums bija labs un vai man viss okei. Domu par to, ka viņš varētu man nodarīt ko ļaunu, nebija, jo šķita – es šo trauslo vecīti varētu nobeigt ar vienu knipi.
Pierullējām pie viņa mājiņas, viņš ienesa manu somu un aicināja iekšā. Lūdza apsēsties viesistabā, piedāvāja padzerties un kādu uzkodu vai cigareti, ja es vēlētos. Un tad vienkārši pateica – mīļā Diāna, tavā sejā es lasu kā atvērtā grāmatā, tu esi šokā par manu vecumu, un man jāatzīstas, ka savus gadus iepazīšanās portālā es drusku reducēju. Viņš esot klusībā cerējis, ka es rīkojos tāpat un dzīvē izrādīšos krietni vecāka!
Spriedze pamazām izgaisa. Hosē izstāstīja, ka viņam patiesībā ir 63 gadi un līdz pensijai atlikuši divi – lūk, izskaidrojums virtuāli tik enerģiskā vīrieša pāragrajiem sapņiem par pelnītajām vecumdienām! Viņa vecāki esot miruši pavisam nesen, teju vai vienā dienā un rociņās sadevušies, tik ļoti viņi viens otru visu mūžu mīlējuši. Viņš neesot atmetis cerības, ka arī pašam izdosies atrast dzīvesbiedri, ar ko līdzīgā noskaņā pavadīt atlikušo mūža daļu. Pie sevis noskurinājos, atceroties Hosē baudkārās vēstules, un pieklājīgi atteicos no piedāvājuma atmest domu par pārcelšanos uz viesnīcu, bet palikt zem viņa jumta. Nē, paldies, cienījamo profesor!
Nedēļu nodzīvoju Madridē savā viesnīcas mininumuriņā, iztērējot visus niecīgos ietaupījumus. Gāju uz kino, uz izstādēm, uz kafejnīcām, uz tirgiem un tāpat vien pastaigāties, bet viena. Pārdomāju savu avantūru ar skaidru galvu un brīnījos, kā varēju būt tik naiva un vieglprātīga. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka iemīlēšanās virtuālajā pasaulē notiek tieši tāpat kā reālajā – hormoni asinīs burbuļo uz nebēdu, uz acīm ir rozā brilles, un spēja domāt kaut cik kritiski nezin kur pazūd.
Iepazīties internetā kopš tās reizes vairs neesmu mēģinājusi. Diemžēl nevaru arī pavēstīt, ka mēs ar Hosē būtu palikuši par labiem draugiem: nedēļu pēc atgriešanās Rīgā saņēmu pieklājīgu vēstuli ar lūgumu atdot viņam visas dāvanas, grāmatas un citus sūtījumus. Proti, viņa akadēmiskajās aprindās tā esot pieņemts, bet viņš gan necerot, ka datorsalicēji un tamlīdzīgu tehnisku profesiju pārstāvji rīkojoties līdzīgi. Pavīpsnāju un lūgumu izpildīju – saliku rotas un grāmatas kastē un nosūtīju uz Spāniju. Sev par piemiņu paturēju tikai Hosē sūtīto Pablo Nerudas dzejoļu krājumiņu. Tajā viņš bija ielocījis lappusi ar kādu sonetu, kuru būtu gribējis man nolasīt. Jāatzīst, tik romantiskus veltījumus vairs neesmu saņēmusi – gluži kā no cita gadsimta…
