Marcipāns un gramatika 4
Biju saņēmusi ne vienu vien taustāmu pierādījumu viņa eksistencei – ja Hosē kaut kur brauca, viņš man sūtīja pastkartes un uz skaista, tāda kā senlaicīga papīra ar roku rakstītas smaržīgas vēstules. Saņēmu dzejoļu grāmatiņas ar rožu ziedlapām starp lapām, bet citkārt – kārbas ar sīkiem, smalkiem, glezniem marcipāna auglīšiem, it kā es būtu lutināms bērns. Tikai vēlāk uzzināju, ka Spānijā tā ir tradicionāla mīlētāju dāvana. Bija arī greznākas veltes: zelta auskari, aproce un citas rotas, kuras apliku un vairs nenoņēmu pat naktī. “Mazā muļķīte,” viņš man mīļi rakstīja, kad atklāju savas šaubas un bažas, ka es viņam varētu nepatikt, jo esmu vienkārša katalogu maketētāja, turpretī viņš – augstskolas profesors.
Ritēja mūsu attiecību ceturtais mēnesis. Arvien cītīgāk Hosē sāka mani radināt pie domas, ka būs jādodas uz Spāniju un jākļūst par viņa dzīvesbiedri: sūtīja spāņu valodas vārdnīcas un gramatikas krājumus un pēc tam skaipā ar mani runāja spāniski (saskaņā ar mūsu vienošanos – tikai audiorežīmā). Viņam bija ļoti vīrišķīga balss un nedaudz valdonīgs runas stils, kas man šķita absolūti apburošs. Iztēlojos šīs balss īpašnieku – gara auguma kalsnu vīrieti ar šaurām ūsām un nelielu bārdu, pilnīgi noteikti zīmētā Dona Kihota ietekmē.
Biju kā spārnos, cītīgi mācījos pati un pat pierakstījos valodas kursos. Lasīju grāmatas par Spāniju, virtuāli iepazinu Madrides ielas Google kartē, sameklēju gan Hosē darbavietu, gan māju, internetā atradu viņa publikācijas… Drusku savādi šķita, ka dažas no tām tapušas laikā, kad, pēc maniem aprēķiniem, Hosē vajadzēja būt vēl mazam zēnam, bet vai nu mazums internetā dažādu kļūdu un pārpratumu! Viss atbilda viņa stāstītajam, man nebija nekādu šaubu, ka viņa identitāte nav viltota.
Internetā pūlējos atrast arī Hosē fotogrāfijas, taču, ierakstot meklētājā vārdu un uzvārdu, pretī saņēmu desmitiem dažādu cilvēku attēlu. Man nebija ne jausmas, kurš ir īstais. Ja sāku pētīt vaibstus kādā no bildītēm, ar nelielu piepūli Pikaso Donu Kihotu varēju saskatīt jebkurā no tām…
Reāls randiņš
Katalogus veidoju tikai ar lielu piepūli, jo šķita, ka īstā dzīve notiek tur, aiz datora ekrāna, kur mīt Hosē. Viņš bija gatavs iepazīties ar maniem vecākiem, bet es – ar viņa tēvu un māti, taču viņš atbildēja: diemžēl viņi jau sen miruši. Brīdinošā balstiņa manī atkal sacīja – kā gan tas iespējams, bagātajās rietumvalstīs cilvēki taču dzīvo ilgāk?! Tomēr jautājumus neuzdevu. Uz elektroniskā pasta adresi Hosē jau bija atsūtījis lidmašīnas biļeti uz Madridi, un visai drīz bija jānotiek mūsu pirmajam reālajam randiņam. Bija paredzēts, ka pie viņa pavadīšu nedēļu. Vienojāmies: ja viens otram nepatiksim, to neslēpsim, bet, tā kā abi esam pieauguši cilvēki, noteikto laiku pavadīsim kā draugi, nevis mīlnieki – iesim uz kafejnīcām, izstādēm vai kino… No sirds cerēju, ka šāds scenārijs nebūs jāīsteno un ka es patikšu Hosē tikpat ļoti kā viņš man, tomēr drošības labad rezervēju sev numuru kādā Madrides viesnīciņā un par saviem plāniem pastāstīju labākajai draudzenei. Viņai iepazīšanās ar ārzemniekiem nebija sveša, tāpēc saņēmu nevis nosodījumu, bet uzmundrinājumu – beidzot es sapratīšot, kur ir īstie medību lauki! Kādi viņi esot mīlnieki, turklāt dāsni, kopti, eleganti, erudīti… Nu tik’ sākšoties, nu tik’ būšot!
Ceļojuma dienā trīcošām rokām neskaitāmas reizes pārpakoju ceļasomu. No uztraukuma nespēju domāt ne par ēdienu, ne par dzeramo, trīs stundas pirms noteiktā laika jau biju lidostā, iekšēji trīcēdama un drebēdama. No vienas puses, ļoti ilgojos beidzot ieraudzīt Hosē un mesties viņa apskāvienos, no otras puses, baidījos, ka kaut kas izies greizi. Teiksim, esmu kaut ko pārpratusi viņa vēstulēs, un viņš nemaz mani negaida. Vai tas bijis ļauns joks – kāds otrpus ekrānam to visu iestudējis, bet tagad kopā ar draugiem par mani ņirdz.
Šādās pārdomās pavadīju visu lidojuma laiku. Kad lidmašīna beidzot piezemējās Spānijas galvaspilsētā, no tās izkāpu stīvām kājām un sīkiem solīšiem tecēju pakaļ pārējiem pasažieriem, aiz sevis velkot somu ar ritentiņiem. Tuvojoties izejai, arvien vairāk palēnināju gaitu, mute bija izžuvusi, un sirds dauzījās kā negudra.
