Labāk lasu komplimentus! 4
Kādu laiku sarakstījos ar visiem četriem, taču pamazām sevi pieķēru pie domas, ka vislabprātāk lasu Hosē sūtījumus. Viņš daudz stāstīja par sevi – esot gandrīz 40 gadu vecs, strādājot kādā Madrides augstskolā par pasniedzēju tieslietu jomā, taču lasot lekcijas arī citās vietās Spānijā, daudz ceļojot, viņam ļoti patīkot lasīt. Bijis precējies, bet tagad vientuļš, tāpēc arī atrodas tajā pašā portālā, kur es.
Viņa vēstules gaidīju ar arvien lielāku nepacietību, jo atšķirībā no latviešu vēstuļu draugiem Hosē starp rindām veikli, neuzbāzīgi iepina dažādus komplimentus un pamazām arī man veltītus mīļvārdiņus. Tagad, atceroties šo posmu, varu sevi saprast – tas ir kas tāds, ko latviešu vīrieši diemžēl ne sevišķi prot. Vienlaikus apzinos, ka sirsniņa, mīļā, dārgā un tamlīdzīgi vārdiņi no rietumnieku mutes nāk viegli un arī… ikdienišķi, dziļu nozīmi vai jūtas tajos nemaz neieliekot. Bet sarakstes sākumā es šo dziļo nozīmi no tiem pati izlobīju un par to biju patiesā sajūsmā. Līdzās sirsnīgajām Hosē vēstulēm latvju zēnu rakstudarbi šķita panaivi: viens sportiskā azartā aprakstīja, cik kilometru kurā dienā nobraucis ar profesionālo velosipēdu, otrs atzinās, ka neesot talantīgs rakstītājs, tāpēc sāka arvien neatlaidīgāk aicināt uz randiņiem klātienē… Ko rakstīja trešais latvietis, vairs neatceros, taču pilnīgi noteikti viņš necitēja Pablo Nerudu – atšķirībā no mana spāņu sirdsāķīša. Bez atvadām vai paskaidrojumiem bloķēju arī bāleliņus.
Sterilizētais Dons Kihots
Jutos arvien tuvāka un tuvāka Hosē, atklājām viens otram savas dzīves intīmākās nianses, bērnības epizodes, sapņus par nākotni. Viņš stāstīja, kā iztēlojas savus pensijas gadus: dzīve mazā namiņā jūras vai okeāna tuvumā, pievēršanās rakstniecībai un, protams, es kaut kur viņa tuvumā – kā mīļotā, mīļākā, draudzene, sekretāre, ķēkša un varbūt pat bērnu māte. Jā, starp citu, Hosē bez jebkādas kautrības atklāja, ka viņam pēc abu tagad jau palielo bērnu piedzimšanas izdarīta sterilizācija, kas Rietumos nav neparasta kontracepcijas metode. Ja es gribēšot ar viņu kopā radīt bērnus, šo procesu esot iespējams padarīt atgriezenisku. Nodomāju – cik viņš uzmanīgs!
Kāda klusa balstiņa iekšā brīdinoši iepīkstējās: tas gan ir dīvaini, ka vīrietis pašos spēka gados, vēl nesasniedzis 40, ar tādu baudu sevi iztēlojas dīka pensionāra lomā un jau parūpējies, lai viņam vairs nebūtu bērnu. Nedaudz mulsinoši bija vēl tas, ka tā arī nebiju redzējusi Hosē fotogrāfiju, viņa profilā bija ievietots attēls ar slavenu Pablo Pikaso zīmējumu – Dons Kihots kopā ar Sančo Pansu. Sarakstes sākumā bijām vienojušies, ka izskatu viens otram neatklāsim – ja jūtas būs patiesas, tam taču nebūs nekādas nozīmes. Kā lai nepiekrīt! Vienošanos arī nemēģināju pārkāpt un viņa foto nelūdzos.
Pamazām mūsu vēstulēs iezagās arī intimitāte. Hosē rakstīja, cik ļoti vēlētos mani skūpstīt un glāstīt, kur un kā vien es vēlētos. Sekoja apraksti, kas lika maniem ceļiem ļodzīties, bet, ja Hosē izvēlējās vēstīt par saviem jaunības piedzīvojumiem ar citām sievietēm, jutu mokošu greizsirdību. Biju šajā vīrietī līdz ausīm iemīlējusies, staigāju laimīga un pacilāta, šķiet, staroju pa gabalu. Ja spīdēja saule, domāju – šī pati saule silda arī manu Hosē, bet, ja naktī logā redzēju mēnesi, priecājos – šo pašu mēnestiņu redz arī mans mīļais.
