Mans spāņu vīrietis. Patiess stāsts par iepazīšanos internetā brieduma gados 4
Iepazīšanās internetā mūsdienās nav nekas īpašs. Ne tikai jaunieši, bet arī cilvēki brieduma gados globālajā tīmeklī atrod otrās pusītes. Gadās, ka šādi satiekas kaimiņu mājās dzīvojošie, bet citkārt ideāla sapratne un kopības izjūta uzplaukst pat ļoti attālās valstīs mītošu cilvēku vidū. Diānas (vārds mainīts) stāsts nepieder ne pie pirmajiem, ne otrajiem – viņas pieredze ar iepazīšanos internetā izvērtās par savādu piedzīvojumu: kad viņas interneta randiņi tika pārcelti uz reālo pasauli, izrādījās, ka kaislīgais spāņu vīrietis no vada otra gala ir krietni vecāks par viņu. Bet lai stāsta Diāna pati…
Tas notika pirms gadiem trim, kad sāku strādāt jaunā darbavietā. Manos pienākumos ietilpa mākslas piederumu katalogu sastādīšana. Vajadzēja datorā ievadīt priekšmetu nosaukumus, attēlus, izkārtot, noformēt… Īsi sakot, augas dienas pavadīju viena pati savā darba istabiņā pie monitora. Brīvajos brīžos, kafiju dzerot, tāpat sēdēju savā darba vietā, uzspēlēju kādu spēlīti, ielūkojos sociālajos portālos vai vienkārši sērfoju internetā.
Koelju un filtrēšana
Kādu dienu nejauši uzgāju starptautisku iepazīšanās portālu. Droši vien gluži nejauši tas nebija – no sava drauga pēc trīs gadu kopdzīves biju izšķīrusies pirms aptuveni diviem gadiem, cits tā arī nebija gadījies, bet jutu vēlmi ar kādu dalīties ikdienas priekos un bēdās. Piereģistrējos. Vietā, kur bija jāatzīmē, ar kādu valstu vīriešiem vēlos sarakstīties, atzīmēju Latviju, bet fotogrāfijai paredzētajā vietā ieliku tādu neskaidru attēlu. Tajā es sēžu uz palodzes ar muguru pret logu, seju pat īsti nevar redzēt. Pārējās ailītēs godīgi atzīmēju vecumu (tad man bija 29 gadi), nodarbošanos, intereses, izglītību. Īpaši plašus aprakstus par sevi neievietoju, toties vietā, kur bija prasīts atklāt dzīves moto, ierakstīju sava mīļā rakstnieka Paulu Koelju citātu angļu valodā: “There is only one thing that makes a dream impossible to achieve: the fear of failure.” Tas nozīmē – ir tikai viena lieta, kas padara sapņa īstenošanu neiespējamu, – bailes no neveiksmes. Apmēram tā arī jutos: bija bail, jo vai nu mazums lasīts par neīstajiem profiliem, par veikliem blēžiem, par cilvēktirgoņiem pat nerunājot. Tomēr nolēmu riskēt.
Jau pēc neilga brīža saņēmu dažas vēstules no Latvijas vīriešiem. Pusē no tām bija rupjības vai klaji aicinājumi nevilkt garumā un uz karstām pēdām šeit un tagad ļauties mīlas priekiem (rakstītāji gan daudz neceremonējās un savus tekstus ar tēlainiem apzīmējumiem nepiesārņoja). Portāla sistēma deva iespēju šādus lietotājus bloķēt, un tā arī darīju.
Pēc filtrēšanas atlika četri rakstītāji – trīs no Latvijas un viens no Spānijas, kurš bija atsūtījis īsu vēstulīti angliski. Viņš (sauksim viņu par Hosē) apgalvoja, ka nejauši uzklikšķinājis uz mana profila un viņu apbūris mans dzīves moto. Koelju gan neesot viņa iecienīto literātu vidū, bet doma šķietot tik tuva…
