Kārlis Čukste: Mans raksturs piemērots hokejam 0
Latvijas hokeja aizsargs Kārlis Čukste nāk no sportiskas ģimenes – tēvs Ainārs ir pazīstamais basketbola treneris, mamma Baiba bijusi hokeja izlases kapteine un trenere. Dēls izvēlējās vilkt slidas un nekļūdījās. Pirms pieciem gadiem Sanhosē “Sharks” viņu aizrunāja Nacionālās hokeja līgas (NHL) draftā, nu aiz muguras ir četras sezonas ASV koledžu čempionātā, un šajā neskaidrību pilnajā laikā Kārlis gaida zvanu no Sanhosē.
Kur tu šobrīd atrodies, un kāda ir situācija saistībā ar koronavīrusu?
K. Čukste: Esmu pie komandas biedra Ņūdžersijā aptuveni pusotras stundas braucienā no Kvinipiakas universitātes. Mēs divatā trenējamies, tiekam arī hallē paslidot. Pēdējās dienās saslimšanas un nāves gadījumu skaits iet uz leju. Strādā tikai lielveikali, ārā var iet, un diezgan daudzi staigā, skrien. Šeit pavadīju visas brīvdienas četru gadu laikā un palikšu, cik ilgi vajadzēs. Uz Latviju nepaspēju aizlidot, jo, kad atcēla sezonu, NHL un AHL vēl nebija paziņojušas, ka pārtrauc, līdz ar to nolēmu palikt šeit, ja nu vēl jāspēlē.
Kāpēc izvēlējies hokeju, nevis basketbolu?
Bērnībā biju agresīvs – ne sliktā nozīmē, bet man patika grūstīties, biju diezgan dūšīgs čalis. Ķermeņa uzbūve kā hokejistam, attieksme kā hokejistam. Mani uzlika uz slidām četru gadu vecumā, sākumā nepatika, jo kritu, mammas treniņos neviens cits nekrita, bet es ar krēslu slidoju un bija garlaicīgi. Nākamajā gadā pieteica komandā un tad jau kļuva interesanti. Esmu trenējies arī basketbolā, tas ir mans otrais sports, mājās grozs, bērnībā skatījos NBA spēles arī naktīs, uz nometnēm braucu tētim līdzi. Amerikā daudzi brīnījās, ka hokeju spēlēju mammas iespaidā.
Pēc NHL drafta 2015. gadā tev bija labas iespējas izvēlēties tālāko attīstības virzienu?
Nebiju paredzējis braukt uz ASV, bet pēc drafta sapratu, ka tur būs labāka iespēja tikt NHL, tāpēc izvēlējos koledžu virzienu. Arī ģimene uzskatīja, ka mācības ir prioritāte.
Varēju spēlēt Kvebekas junioru līgā Kanādā vai palikt HK “Rīga”. Runāju kopumā ar astoņām līdz desmit universitātēm, Kvinipiakas komandu biju ievērojis televīzijā “Frozen Four” pusfinālā pret Bostonu. Viņi līdz tam tika vien ar pāris draftētiem spēlētājiem, tātad rezultātos liels nopelns varētu būt trenerim. Pēc tam tieši viņš piezvanīja, aizbraucu uz vizīti un sapratu, ka tā ir īstā vieta.
Vispirms vienu sezonu pavadīji ASV spēcīgākajā junioru līgā. Cik ļoti nācās pastāvēt par sevi?
Pirmais gads man atvēra acis uz ASV hokeju – kā spēlētājus mainīja vienu pret otru. Beigu daļā katru trešo dienu kāds jauns komandas biedrs. Biznesa atmosfēra, iepriekš tādu nebiju sastapis. Divus mačus nenospēlē labi, trešajā jau ir mazāks laiks. Amerikā kāvies neesmu ne reizi – vienreiz man piedāvāja, bet tobrīd bijām zaudētājos ar vieniem vārtiem un gribēju spēlēt, uzvarēt. Otrajā reizē manu komandas biedru iebortēja, es piedāvāju, bet pretinieks atteicās.
Kādi tev bija Kvinipiakas universitātē pavadītie gadi?
Negribētu tos pavadīt nevienā citā vietā, ļoti laba pieredze – gan komandas biedru, gan pašas universitātes dēļ. Hallē un sadzīvē pavadītais laiks vienmēr paliks atmiņā – ko darījām, kādus pasākumus apmeklējām. Man kā ārzemniekam palīdzēja, ja ko vajadzēja, es gan ātri adaptējos un sezonas laikā pat vieglāk runāt angliski nekā latviski.
Ir kāds īpašs piedzīvojums palicis atmiņā?
Filmās var redzēt, kādi pasākumi koledžās notiek, mēs tādus apmeklējām pēc sezonas. Mūsu universitātē aprīļa beigās – maija sākumā katru gadu notiek “May weekend”, kas ir ballīte četru dienu garumā, lielākais notikums pirms pēdējiem eksāmeniem, laiks ārā labs, un pēc sezonas var atpūsties. Šogad diemžēl ies secen.
Sportisti tādos pasākumos ir uzmanības centrā?
Hokejs skolā ir pirmais sporta veids, mēs bijām populāri, bet, ejot ārā, to baigi nevarēja just. Ja būtu amerikāņu futbola komandas viens no līderiem, tad būtu citādi. Mēs ballītēs neesam uzmanības centrā.
Pēdējās divas sezonas universitāšu rangā bijāt 14. vietā. Labs rezultāts?
Sistēma, kā rangs veidojas, ir ļoti sarežģīta, un līdz trešajam gadam to īsti nesapratu. Izslēgšanas spēlēs rangi ir mazsvarīgi, jo tas ir cits hokejs. Pagājušajā gadā 16. komanda uzvarēja pirmo. Otrajā sezonā mums bija mazāk par 50 procentiem uzvarētu spēļu un ar to neviens nebija apmierināts, bet pārējās divas sezonas bija diezgan labas sezonas, guvām arī lielas uzvaras, un kopumā visi bija apmierināti.
Tev pašam statistika visus četrus gadus ir ļoti stabila. Kāda bija tava loma komandā?
Jau no pirmā gada vairāk biju aizsardzības spēlētājs, vēlāk vairāk uzticējās arī uzbrukumā.
Pēc pirmās sezonas aizgāja divi labi aizsargi un es turpmāk spēlēju galvenokārt pret pirmās maiņas uzbrucējiem, uzdevums bija nosargāt savus vārtus, tādēļ punkti īpaši nekrājās.
Bet man patika šī loma, jo spēlēju lielas minūtes un devu pienesumu komandas rezultātos.
Spēlējot Latvijā, vairāk biji pieradis arī uzbrukt?
Jau no mazotnes gāju uzbrukumā un domāju, ka NHL tiku draftēts, jo biju diezgan talantīgs uzbrukumā. Man patika, ka Kvinipiakā vairāk iemācījos spēlēt aizsardzībā, bloķēt metienus, un šīs prasmes palīdzēs jebkurai komandai, kurā spēlēšu. Treneris ļoti uzsvēra, ka ne brīdi nevar izslēgties no spēles un jābūt gatavam, ka notiks sliktais un vajadzēs labot kāda kļūdu.
Ko tu studēji?
Psiholoģiju kā bakalauru, bet maģistrantūrā biznesa administrāciju. Iemācījos arī daudzas lietas, kuras nav tik ļoti saistītas ar studiju vielu, piemēram, laika plānošanu, darba ētiku, produktivitāti – kad piesēdos, tad izdarīju. Šobrīd visa universitāte strādā neklātienē, bet man tā bija jau viss šis semestris, lai pēc NCAA čempionāta sezonas beigām varu braukt, kur gribu. Man vēl ir jāstudē, un domāju, ka pabeigšu nākamā gada vasarā.
Tev jau studiju laikā bija piedāvājumi iet uz profesionāļiem?
Pēc trešā gada aģents teica, ka ir iespēja AHL, bet bakalauru tobrīd nebiju pabeidzis, tāpēc nolēmu palikt koledžā. Tagad esmu gatavs ielēkt lielajā hokejā, domāju, ka fiziski būs labi.
Tavs vienaudzis Kristiāns Rubīns noslēdzis līgumu ar Toronto “Maple Leafs”. Kāda tev ir situācija?
Varbūt šonedēļ būs kaut kas vairāk skaidrs. Sanhosē “Sharks” parakstījusi tikai divus spēlētājus un nav diez ko aktīvi, salīdzinot ar citām komandām, ir tādas, kam septiņi jauni līgumi.
Domāju, ja sezonā viss ritētu kā parasti, es jau būtu ar līgumu un spēlētu. Pirmos divus gadus universitātes komandā bija video treneris, kurš parakstīja līgumu ar “Sharks” kā skauts un visu laiku brauca atpakaļ uz Kvinipiaku, mēs kontaktējāmies, bet tās bija neoficiālas sarunas.
Citu īpašu sarunu vairs nebija, jo mans plāns visus gadus bija zināms – pabeigt koledžu. Droši vien nākamajā sezonā es varētu būt AHL, bet esmu gatavs jebkam.
Pēc cik gadiem gribi būt NHL?
Mērķis ir nākamajā sezonā, bet redzēs, kā būs. Negribu mērķēt zemu, jātiecas pēc lieliem sapņiem. Šobrīd par to neiespringstu.
Vai ir bijusi komunikācija ar Latvijas Hokeja federāciju?
Esmu runājis ar federācijas cilvēkiem, viņi gribēja redzēt mani nometnē pirms pasaules čempionāta. Tas nenotiks, tagad jātēmē uz olimpisko kvalifikācijas turnīru. Izlasē aicinājuši jau četrus gadus, bet nekad nevarēju tikt skolas dēļ. Man tad nebija neklātienes klases, viss notika universitātē, un profesori nesaprata, kas tas pasaules čempionāts tāds ir.
Vizītkarte. Kārlis Čukste
* Dzimis 1997. gada 17. jūnijā
* hokeja aizsargs
* spēlējis HK “Rīga” (MHL), Čikāgas “Steel” (USHL), Kvinipiakas Universitāte (NCAA)
* NHL drafts: 2015. gads, piektā kārta, 130. numurs (Sanhosē “Sharks”)
