Medniekstāsti. Mans pirmais alnis 0
Joprojām esmu emociju pārņemta un nevaru vien noticēt, ka tas ir noticis! Es nomedīju savu pirmo alni. Ir sākusies mana sestā sezona. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz… Spriežot pēc intensitātes, droši vien nav tā, ka es neko nezinu, bet Diānai, man šķiet, ir savi plāni katram no mums. Kāds gaida savu bulli desmit gadus, kādam krīt pirmajā sezonā un tad seko pamatīgs pārtraukums, bet man viņš atnāca tagad. Mans pirmais alnis. Aļņu bullis.
Tās bija dzinējmedības pie līguma kolēģiem. Rīta pusē gaiss bija patīkami dūmakains, ar nelielu vēju, bet bez lietus. Pirmajā mastā krita jauns aļņu bullis ar pirmajiem ragiem. Varētu jau teikt, ka motorollers, bet vīri jokoja, ka ar tādiem ragiem tikai uz skrejriteni velk. Sekoja ierinda un stāsts par šāvieniem. Neskaitot jauno aļņu bulli, tika nomedītas vēl pāris stirnas – kaza un kazlēns. Jau nav slikti.
Braucam tālāk. Otrajā mastā man bija jāiet ar visiem medniekiem gar lielu meliorācijas grāvi. Sākumā taka bija pat ļoti civilizēta, var teikt, gājām nevis pa stigu, bet pa mauriņa koridoru. Pamazām sāka parādīties kazenāji, kārkli, lazdas. Tad krituši koki, un beigu beigās iebridām pavisam nekoptā biezoknī. Nav jau tā, ka es būtu tizla, bet celis šobrīd nav par visiem simt procentiem lietojams.
Kad ieraudzīju priekšā vēl grūtāk izbrienamu posmu, nodomāju – jālūdz, lai mani noliek te. Uz mēles jau bija lūgums, kad medību vadītājs apstājās, pagriezās un teica: “Te būtu laba vieta kādam lāga vecam zēnam.” Metu kaunu pie malas un lūdzu, lai mani noliek. Mieriņš – mednieks, vārdā Miervaldis, no mūsu kolektīva – atjoko: “Kate, tu būsi riktīgi labs vecais zēns!” Pie tā arī palikām.
Vīri aizsoļoja, bet es paliku tēlot pensionāru. Ko lai dara, ja briežu baurī sastieptās dzīslas negrib sadzīt. Vieta bija pie dziļa grāvja. Filmējot video, vēl ieminējos: “Labi, ka visi dzinēji pieredzējuši un gudri un visiem ir garie zābaki. Bez tādiem te pāri netikt.” Ūdens plūda kā strautā. Nav jau brīnums, vairākas dienas bija lijis, mežs piesūcies pilns. Atskanēja komanda. Dzinēji un suņi aizgāja. Plunkš, plunkšķ, pļakš. Skaidrs, grāvis dziļš. Kaut kā pārāk ātri pieklusa dzinēju balsis. Laikam vējš pie vainas.
Piepeši pa labi no manis sākās šaušana. Viens, otrs, piektais, septītais šāviens. Padomāju: “Cūkas nāk!” Nekas nenāk. Valgs, bet gaisīgs klusums apņēma sastingušās lazdas. Izvilku no kabatas lielo Serenādes konču.Gaidu. Klusums. Piepeši attālumā atskanēja liels brakšķis. Tuvāk vēl viens un vēl, taču man šķita, ka gājējs aiziet pa labi. Galvā uzsprāga viena vienīga doma: “Viņi jau šāva! Kāpēc uz viņiem atkal iet? Kas par netaisnību!”
Un tad es sapratu, ka brakšķētājs tomēr nāk uz mani. Man priekšā krūmi, grāvis, ar krūmājiem aiz-augusi izcirtuma mala, un tieši no tās puses tuvojas troksnis. Pa labi, pa kreisi? Aiz uztraukuma nevaru saprast, kur tā skaņa virzās, un tad pēkšņi viņš iznira no krūmu biezokņa. Varens! Tik liels un straujš! Aļņu bullis! Viņš apstājās, lai saprastu, kā tikt pāri grāvim. Man priekšā lazdas. Es tā ļoti līgani un lēni sasvēros pa labi un spiedu.
Viens šāviens. Viņš apkrita, bet vēl cīnījās. Atskrēja suņi, rēja un koda. Alnis spēra ar pakaļkāju, bet laikas, par laimi, bija veiklākas un šo sitienu jau gaidīja. Bija atskrējušas četras no piecām laikām un par visām varītēm gribēja darbu padarīt līdz galam. Es sapratu, ka ātri tas nebeigsies, un steidzami jāiet pāri grāvim. Man līdzās nestāvēja neviens mednieks. Drošība netika pārkāpta, bet aļņa mocības bija galā. Laikas aizskrēja.Ar to viss nebeidzās. Viena lieta ir alni nomedīt, bet pavisam cita dabūt to ārā no masta.
Es biju nosūtījusi ziņu medību vadītājam, un viņš izsauca evakuatoru – kvadriciklu. Dažus kritušos kokus nozāģēja ar motorzāģi, kamēr pārējie mednieki vēl tikai nāca. Viņi jau pa gabalu kliedza, ka nu jau laikam alnim ragus nost zāģējot, jo citādi ārā nevarēs dabūt. Man tak gandrīz trieka piemetās, jāsaka, kā ir! Sākumā alni ievilka no izcirtuma grāvī. Tā bija vieglākā daļa. Dabūt viņu ārā no tā grāvja, lūk, tas bija izaicinājums.
Lai gan Bērtulim kvadra ļoti jaudīga, slapjās sūnas un mitrā meža zeme ar visām šī gada un pērnajām lapām lidoja pa gaisu vien. Motors kūpēja, vīri klaigāja, bet alnis nenāca ārā. Pēc piecpadsmit minūšu ilgas cīņas to tomēr izvilka un aizvizināja pa mitro zāli ārā no meža. Protams, alnis ieradās pirms manis.
Visi bija sastājušies apkārt un aplūkoja medījumu. Mani, sagaidīja ar skābiem ģīmjiem un ziņu, ka, velkot ārā, viens rags nolūzis. Man sirds salēcās, bet skaidrs bija, ka tas tomēr ir tikai joks. Kopumā šajās medībās krita pieci pieauguši aļņi un trīs stirnas. Zilās licences līdz ar to ir izmantotas. Teikšu godīgi, emocijas mani neatstāj joprojām un tās ir tikpat lielas kā šis skaistais un varenais dzīvnieks, ko man izdevās nomedīt, pateicoties medību dievietes Diānas vēlībai. Paldies, paldies, paldies par šo kolosālo medījumu un lielisko medību dienu!
Vairāk lasiet žurnālā Medības
