“Man patīk, ja vīrieši prot izteikt komplimentus, uzņemties atbildību un nav augstprātīgi!” Saruna ar “Kad viņas satiekas” vadītāju Baibu Vītiņu 34
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Jau labu laiku televīzijas kanāla “STV Pirmā!” sarunu šovā “Kad viņas satiekas” skatītājus priecē šarmantu dāmu četrotne, kurā mirdz arī bijusī “Rīga TV24” ētera personība un raidījumu producente Baiba Vītiņa. Viņa pārsteidz ar azartu un drosmi uzdot arī neērtus jautājumus.
Lai gan Baiba dzīvi uztver viegli un ar smaidu, viņa prot iedziļināties dažādās dzīves situācijās, uzklausīt un izprast citu cilvēku pieredzi un rīcību. “Gribu būt tas puzles gabaliņš, kas kopīgā bildē šim sarunu šovam piešķir nebēdnīguma dzirksti, prieku par satikšanos, bet skatītājiem – gandarījumu par vērtīgi pavadītu laiku,” tā pirms pievienošanās raidījuma radošajai komandai teica Baiba Vītiņa. Vai viņai tas izdevies, jājautā skatītājiem.
Vai skolas gados sapņoji par darbu televīzijā?
Šķiet, tas bija pat agrāk – pirmsskolas vecumā, kad mammai solīju visu kaut ko, arī māju jūras krastā. Vēl viens solījums, kuru atceros, ka es būšu televizorā un mans vīrs būs basketbolists. Bērnu solījumus jau neviens īpaši neņem vērā, bet dīvainākais – manā gadījumā – tie tiešām ir piepildījušies.
Pašlaik esmu viena no raidījuma “Kad viņas satiekas” vadītājām televīzijas kanālā “STV Pirmā!” un apprecējos tad, kad mans vīrs vēl spēlēja basketbolu. Nu gan viņš to vairs nedara. Par televīziju sapņoju no mazām dienām. Kad virtuvē gatavoju ēst, domāju par piedalīšanos pavārraidījumos.
Mācoties augstskolā, televīzijā savas gaitas sāku praksē kanālā “Rīga TV24”, kur nostrādāju gadus četrus. Tad uz pāris gadiem bija pauze, jo svinēju kāzas, piedzima dēls un mēs pārcēlāmies dzīvot uz Krakovu Polijā. Nu esmu atgriezusies Latvijā un turpinu piepildīt savu bērnības sapni.
Vai tev toreiz bija elki, kuriem vēlējies līdzināties?
Jā, elks bija un joprojām ir mana vārda māsa Baiba Sipeniece-Gavare. Man patika, cik viņa ir harismātiska un tieša, ar brīnišķīgu humora izjūtu. Man tobrīd radās sajūta, ka esmu ar viņu uz viena viļņa. Bērnībā man ļoti patika viņas darbība gan humora šovā “Savādi gan”, gan citos joku raidījumos.
Baiba pie mums bija arī raidījumā “Kad viņas satiekas”, un tajā reizē laikam biju visvairāk uztraukusies. Teikšu godīgi, jutos savādi, kad pašai bija jāintervē savs elks. Tā nu viens no maniem sapņiem atkal piepildījās – satiku aci pret aci cilvēku, kas mani visvairāk iedvesmojis.
Kā tu nonāci raidījumā “Kad viņas satiekas”?
Patiesībā tas notika pilnīgi neizskaidrojumi – laikam iesaistījās kaut kādi Visuma spēki (pasmaida). Man ļoti laba draudzene ir Lelde Ceriņa. Kaut kad vasarā satikāmies, parunājāmies, un es viņai teicu, ka gribētu strādāt televīzijas kanālā “STV Pirmā!”. Man bija sajūta, ka tieši tur es redzu savu turpmāko karjeru, jo šī kanāla programmās nav politikas un ir daudz vieglu, sievišķīgu tēmu. Vēlāk uzzināju, ka mainās raidījuma “Kad viņas satiekas” formāts, tiek meklēti jauni vadītāji.
Tā kā zināju, kas ir producente, ņēmu grožus savās rokās un aizsūtīju viņai e-pasta vēstuli, kurā pastāstīju par sevi un atklāju, ka man ir pieredze raidījumu vadīšanā. Kā gan viņi par mani uzzinātu, ja es neuzrakstītu! Aizgāju uz provēm. Satraukumu nejutu, jo biju pieradusi atrasties kameru priekšā un jutos pārliecināta, ka te ir mana īstā vieta. Tā nu proves bija veiksmīgas, un mani apstiprināja par vienu no raidījuma vadītājām.
Kāda ir sadarbība ar pārējām raidījuma vadītājām? Esat kļuvušas draudzenes?
Pirms tam ar pārējām raidījuma vadītājām personīgi nebiju pazīstama. Taču kaut ko tomēr biju dzirdējusi, tādēļ zināms priekšstats par katru no viņām bija izveidojies. Vēl es neteiktu, ka esam kļuvušas par sirdsdraudzenēm un tiekamies arī ārpus studijas, jo īpaši tik sarežģītā situācijā, kāds ir pandēmijas laiks, taču, filmējot raidījumus, pirms tam ar meitenēm varu pārrunāt visu, kas uz sirds.
Piemēram, arī to, kas visvairāk kaitina mūsu vīros, cik viegli vai grūti tikt galā ar bērniem un kādi zemūdens akmeņi slēpjas mūsu raidījuma skartajos tematos. Manuprāt, starp mums patiešām pastāv tuvas attiecības un netēlojam draudzību tikai ekrānā. Varam par visu aprunāties gan pirms, gan pēc ētera. Īpaša saikne man ir izveidojusies ar Madaru Biedriņu.
Ne tikai tādēļ, ka abas esam bijušo basketbolistu sievas, bet arī jauniņās, kas raidījumā darbojas pirmo sezonu. Jo Lieni Stepenu par jauniņo es nesauktu – viņa pirms tam jau bija strādājusi “STV Pirmā!” raidījumā “Sapņu ķērājas” un citos projektos. Parasti pēc raidījuma noskatīšanās ar Madaru vatsapā pārspriežam, ko gribētos darīt citādi, ko varētu uzlabot. Nesen notika arī pārmaiņas. Kad viena kolēģe bija devusies garākā atpūtā, tad Madara nāca uz studiju. Tā mēs tiekamies. Ir ļoti forši!
Tu pieminēji, ka privātās sarunās ar meitenēm, raidījuma vadītājām, apspriežat savus vīrus. Esmu ziņkārīgs, kādas īpašības tu vīriešos vērtē visaugstāk?
Man vīriešos ļoti patīk, ja viņi prot izteikt komplimentus sievietēm, uzņemties atbildību un nav augstprātīgi. Ir jauki, ja vīrietis ir izglītots un ar viņu var par dažādām tēmām parunāt. Ja nu sarunas nevedas, tad man šķiet, ka viss pārējais nav būtisks. Atzīšos, tas manā vīriešu uztverē ir klupšanas akmens – viņu intelekta trūkums. Šajā gadījumā nav runa par augstskolu diplomiem, bet gan dzīves izpratni, spēju izteikt viedokli un loģiski to pamatot. Satiekot neintelektuālu vīrieti, man par viņu zūd jebkāda interese.
18. novembra valsts svētku programmā bija iekļauta arī ikoniskā Jāņa Streiča filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā cita starpā par laulāto atsvešināšanos Ēriks Dagnijai sacīja: “Ne tu hokeju skaties, ne rokasbumbu”. Ko jūs ar vīru skatāties kopā, lai stiprinātu ģimenes saites?
Nenoliegšu, Ziemassvētku tuvošanās mums ģimenē būs grūts laiks, jo esmu liela Ziemassvētku filmu fane. Man patīk gaidīt šos svētkus, bet mans Artūrs šīs filmas noteikti neskatīsies. Tomēr esmu no tām sievietēm, kuras labprāt skatās dažādas pārraides kopā ar laulāto draugu.
Ziema jau tepat pie durvīm, un zinu, ka būs jāskatās biatlons, skeletons, bobslejs, kamaniņu braukšana un citi ziemas sporta veidi – pie tā jau esmu pieradusi. Man ļoti patīk dokumentālās filmas – ja tā var izteikties, tas mūsu ģimenē ir visvairāk patērētais televīzijas produkts. Tā, lūk, sports un dokumentālais kino mūs ar vīru ļoti vieno pie televizora ekrāna.
Ziema prasa nomainīt apģērbu, arī raidījums uzspiež savus noteikumus. Kā mainās tavs ģērbšanās stils ēterā un ikdienā?
Atkarībā no tā, kur atrodos, ģērbšanās maniere ļoti atšķiras. Deviņdesmit procenti no visiem apģērbiem, kas man ir mugurā raidījuma laikā, noteikti nebūtu manas mājas drēbju skapī. Es tos pat nebūtu paņēmusi rokās veikalā, lai apskatītos. Bet jocīgi – vienmēr viss, ko iedod, lai uzģērbju raidījumā, man ļoti patīk. Stiliste gan allaž apjautājas, vai man patīk, vai esmu apmierināta, jo ir svarīgi, lai arī kadrā es justos ērti un pārliecināti.
Nu, kā jau sieviešu televīzijā, stilam jābūt sievišķīgam, romantiskam – skaistām kleitām, blūzēm, augstpapēžu kurpēm – visam elegantam. Savukārt ikdienā, ņemot vērā, ka man mājās ir mazuļi – četrgadīgs dēls un meitiņa, kurai vēl nav pat desmit mēnešu –, dzīve pārsvarā aizrit sportiskā stilā, kam piederas bikses, džemperi, botas vai gari stulmu zābaki.
Tā ģērbjos, kad dodos laukā ar bērnu ratiem un puiku pie rokas, lai varu visiem tikt līdzi. Pirms nedēļas apjautu, ka ir tik daudz sēdēts mājās un tik ilgi būts ērtās drēbēs, ka, dodoties laukā, gribas kaut kā citādi apģērbties. Uzvilku kleitu, uzkrāsoju lūpas un gāju ārā smuka un sapucējusies. Varbūt nemaz nav slikti, ka dažkārt jādodas uz darbu, lai pamainītu ģērbšanās stilu un justos citādi.
Kuri krāsu toņi tev vislabāk tīk?
Ja man kāds piekodinātu, ka manā drēbju skapī drīkst būt tikai vienas krāsas apģērbi, tad tie visi būtu melni. Melnā ir mana krāsa, taču pamazām cenšos no tās atradināties, taču neviļus mana roka veikalā sniedzas pēc kaut kā melna. Tiešām nezinu, kāpēc tā ir. Tā vienkārši iegājies.
No pagājušā pavasara otro vietu manā krāsu paletē ieņem bēšīgi toņi. Taču šobrīd, par interjeru runājot, manu prātu pārņēmusi zaļā krāsa – esmu tajā iemīlējusies, un pavisam nopietni domāju, ka man noteikti vajadzētu iekārtot zaļu virtuvi. No šīs domas netieku vaļā.
Kāda tev ir attieksme pret rotām un citiem modes aksesuāriem?
Man ļoti patīk rotas. Arī raidījumā man patīk izmēģināt visādus gredzenus, krelles, auskarus, bet ir viens liels bet… Mana mamma kādreiz teica, ka es savam vīrietim būšu ļoti dārga sieva. Ikdienā varu valkāt tikai zelta izstrādājumus, jo no citiem man sākas alerģija – liekas, ka sāp ausis, niez pirksti. Citāda veida bižutēriju varu izmantot tikai īsu brīdi, piemēram, uz raidījuma filmēšanas laiku. Ikdienā nēsāju vien laulības gredzenu un sporta pulksteni, kas atgādina, ja kāds man zvana vai raksta. Tas arī viss.
Ar ko esi aizņemta, pārrodoties mājās no darba?
Ar bērniem. Kamēr viņi vēl ir tik mazi, kam citam daudz laika vairs neatliek. Tomēr ļoti cenšos veltīt laiku arī sev. Viens no manas būtības raksturlielumiem ir kustība. Man vajag kustēties, izvēdināt galvu. Kaut kur iet un kaut ko darīt – vingrot mājās un pastaigāties ar bērnu ratiem svaigā gaisā, klausoties podkāstus vai iemīļoto mūziku. Sēdēšana mājās, neko nedarot, man tās ir mocības. Jauki būt mājās ar bērniem, taču tas nav nemaz tik viegls pasākums (pasmaida).
Droši vien prātam arī visu laiku jābūt kustībā. Kādi plāni tuvākajai nākotnei?
Tā kā raidījumā “Kad viņas satiekas” darbojos pirmo gadu, gribētu sadarbību turpināt arī nākamajā sezonā. Ņemot vērā, ka nākamajā rudenī bērniem būs jāuzsāk bērnudārznieku gaitas, šobrīd negribētu uzņemties pārāk daudz darba profesionālajā jomā. Gribu izbaudīt laiku, kad varu būt mājās ar saviem mazuļiem.
Šoziem centīšos ar visu sirdi un dvēseli darboties raidījumā “Kad viņas satiekas” un par jauniem izaicinājumiem domāšu pēc gada. Man vajag nobriedināt pārmaiņas, tādēļ šo laiku izmantošu, lai meklētu un izpētītu jaunus virzienus, kuros es vēlētos darboties. Neesmu mājsaimnieces tipa sieviete, man gribas iet un darīt, pašai sev pierādīt, ka varu daudz izdarīt.
Ja tev būtu burvju nūjiņa, ko tu Latvijā gribētu strauji mainīt?
Es vēlētos, lai mūsu sabiedrība būtu izglītota un mūsu nācija – varbūt pati izglītotākā visā pasaulē. Novēlu mums būt gudriem un inteliģentiem cilvēkiem, kas vienmēr spēj rast kompromisus, spēj par visu cieņpilni vienoties, pieņemt atšķirīgus viedokļus. Protams, katram vēlu arī veselību un labu imunitāti. Ja būs veselība, tad viss pārējais mūsu pašu rokās.
Kāds būtu tavs vēlējums Latvijai 103. dzimšanas dienā?
Lai mēs kā sabiedrība būtu viens par visiem un visi par vienu. Lai mums nebūtu kauns pašiem par sevi. Lai mēs lepotos ar savu valsti, neskatoties uz to, ko par mums raksta pasaulē. Arī tad, ja tas nebūtu nekas glaimojošs.
––––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Ģimene, emocijas un kustība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Nonākt tur, kur esmu gribējusi būt, un no sirds to izbaudīt.
Labākā izklaide?
Kopā ar savējiem apskatīt vietas, kurās nav būts. Iepazīt pasauli.
